Henrieta Verhoustinska: Jūs esat radījuši paši savu teātri "Mystero", tā ir liela uzņēmība, liela apņemšanās, milzīgs darbs. Kāpēc jums tas bija vajadzīgs?
Enriko Pecolli: Sākot strādāt, pirms daudziem gadiem, es domāju: reiz mums būs mūsu vieta, mūsu teātris.
Dace Pecolli: Pirms divdesmit pieciem gadiem…
Enriko Pecolli: Kāpēc mūsu vieta, mūsu teātris? Jo mūsu vietā varam darīt, kā mēs gribam un kam mēs gribam, un varam parādīt labāk. Ne tikai mēs, arī draugi, citi mākslinieki no ārzemēm... Mums ir daudz domu, arī man kā režisoram, daudz ideju. Tur būs arī vieta, kur varam eksperimentēt.
Dace Pecolli: Mēs esam ļoti pateicīgi burvju mākslai, jo tieši pateicoties tai, mūsu dzīve ir bijusi un turpina būt ļoti interesanta. Esam uzstājušies septiņdesmit deviņās dažādās valstīs. Tā kā abi nepaliekam jaunāki, tad bija doma – kas paliks aiz mums? Burvju muzejs paliks aiz mums! Mūsu muzejā – teātrī cilvēki uzzina par burvju mākslas vēsturi. Ir ļoti labi zināt savas saknes, caur teātri mēs varam redzēt, kādi sasniegumi ir šobaltdien, kas notiek burvju mākslā mūsdienās. Vedam brīnišķīgus māksliniekus no Vācijas, Amerikas, Itālijas un citām valstīm. Burvju skoliņa pagaidām nav aktivizēta, ir tikai burvju triku veikaliņš, kur cilvēki var iegādāties burvju trikus un turpat arī iemācīties. Tuvākajā nākotnē plānojam arī burvju skoliņu, tur varēsim sēt sēklu, lai burvju māksla, balstoties uz pagātnes zināšanām, tagadnes sasniegumiem, kvalitatīvi attīstītos.
Enriko Pecolli: Bet es gribu arī eksperimentēt. Man patīk mācīt, darīju to daudzus gadus, tur mums arī ir vieta, kur varu parādīt, mācīt citiem. Tas ir ļoti interesanti – teātris ar maskām.
Dace Pecolli: Enriko vispār ir Boloņas Universitātes doktors ar specializāciju teātra vēsturē, režijā un aktiermeistarībā.
Vai jūs sevi vairāk saucat par cirka vai šovbiznesa māksliniekiem?
Dace Pecolli: Vai cirks nevarētu būt šovbizness? (visi smejas)
Enriko Pecolli: Nē, nē, tur ir tā bišķiņ nepareizā doma, ka izklaide nav māksla un māksla ir augstākā līmenī.
Domāju, ka teātris, opera, deja – viss ir izklaide, manā skatījumā. Kāpēc es tur nāku? Jo es gribu izklaidi. Tas viss ir izklaide, bet tam var mainīt kvalitāti – var būt ļoti slikta opera un ļoti labs cirks vai otrādi. Tas viss ir māksla.
Pēdējais, man liekas, gandrīz vai burvju triks, par kuru uzzināja visa pasaule, bija grupas "ABBA" uzstāšanās ar hologrammām, kur viņi paši nemaz nepiedalījās, bet viņu jaunības dienu attēli hologrammu veidā uzstājās uz skatuves. Vai kaut kas tāds ienāk arī triku pasaulē?
Enriko Pecolli: Jā. Tā ir ļoti sena sistēma, šodien tehnoloģija bišķiņ nomainīta. Senā laikā bija vajadzīgi lieli spoguļi, skatuve, bet šodien tas, kas izkatās kā hologramma, – tur var darīt brīnumus.
Dace Pecolli: 1900. gados bija modē spoki. Un daudzi burvju mākslinieki, kā, piemēram, amerikānis Tērstons [Howard Thurston] arī uzbūra uz skatuves spokus, viņš arī izmantoja šo Pepera [tehniku]. Pepers ir nevis tā kā pipars, tas ir uzvārds izgudrotājam, kas šo tehniku izgudroja. Viņa tā arī saucas Pepper's ghost jeb Pepera spoku uzburšanas tehnika. Kā tas tiek darīts? Nu "YouTube" to tagad visu var atrast. Arī mūsu muzejā var uzzināt Pepera spoku uzburšanas metodi.
Vai pasaulē ir raksturīgas tādas burvju mākslinieku dinastijas, kas ar to nodarbojas ģimenēm?
Enriko Pecolli: Jā, ir, ir. Viena no populārākajām ir no Nīderlandes Bambergu ģimene, viņu dinastijā bija piecas paaudzes līdz 1965. gadam.
Dace Pecolli: Es esmu dzirdējusi, ka ļoti daudzi vecāki negrib, ka viņu bērni turpina viņu profesiju, man patīk, ka mūsu dēls Dante turpina mūsējo.
Vai burvju mākslinieka galvenais uzdevums ir pārsteigt? Vai tomēr kaut kas cits?
Dace Pecolli: Burvju mākslinieka galvenais uzdevums, jā, ir pārsteigt, lai cilvēkiem tā fantāzija tajā brīdī attīstās. Vienalga, kā viņa attīstās – vai viņš notic brīnumam...
Starp citu, zinātniski ir pierādīts, ka brīdī, kad cilvēks notic brīnumam, pirmkārt, ir acīm redzams, ka viņam palielinās acu zīlītes un tajā pašā brīdī viņa organismā izdalās ļoti veselīga, bioķīmiska viela, kas ir ļoti laba organismam.
Enriko Pecolli: No sākuma skaties trikus kā bērns: es nedomāju, kā viņš to dara, vai man patīk vai nepatīk kā skatītājam. Bet daudzi domā: ā, triks, re, kā viņš to dara – tas vairs nav interesanti.
Jūsu iluzionisma teātrim "Mystero" ir muzeja sadaļa, tur var atrast daudz interesanta gan par pasaules, gan Latvijas burvju mākslu. Es, piemēram, jūsu mājaslapā uzzināju par latviešu burvju māksliniekiem Jūliju Skrastiņu, Johanu Štrausu un Kastello, ļoti labā jūsu izklāstā var šos stāstus uzzināt. Vai tā ir kā misija, padarīt šo mākslu par Latvijas kultūras vēstures sastāvdaļu?
Dace Pecolli: Iluzionisms noteikti ir Latvijas kultūras vēstures sastāvdaļa. Tam ir pierādījumi – šie brīnišķīgie, pasaulē atzītie burvju mākslinieki. Man ir liela pateicība bijušajai Rīgas cirka direktorei Lolitai Lipinskai. Viņa cirka mākslas izpētei Latvijā ir veltījusi četrdesmit piecus gadus. Pirmās liecības par burvju māksliniekiem Latvijā ir no 1844. gada. Piemēram, tas pats Jūlijs Skrastiņš, 1877. gadā dzimušais, viņu pazina arī cars Nikolajs II un bija atzinis mūsu Jūliju no Valmieras par mīļāko un labāko sava galma burvju mākslinieku.
Enriko Pecolli: Viņš bija ļoti liela zvaigzne. Daudzi ārzemēs par viņu zina. Somijā ir viena pilsētiņa, kur katru gadu organizē mazu festivālu, kas nosaukts viņa vārdā, tur viņš bija ļoti populāra zvaigzne.
Vai no tiem senajiem laikiem ir saglabājušies kādi burvju mākslas paņēmieni un triki, ko lieto mūsdienās?
Dace Pecolli: Jā!
Enriko Pecolli: O, jā! Tur ir daudz! Trikiem kā operā, kā teātrī, kā Šekspīrs... Princips ir viens.
Dace Pecolli: Ir tādi triki, kuri līdz mūsdienām nav saglabājušies. Tāds, piemēram, ir pasaulē pats pirmais triks. Ir liecības, kas stāsta, ka pats pirmais burvju mākslinieks, pirms aptuveni pieciem tūkstošiem gadu, ir nācis no senās Ēģiptes, viņu sauca Debī, viņam bija simtu desmit gadi, un savu triku viņš rādīja faraonam Heopsam. Un šis pirmais pasaulē zināmais triks bija triks ar zosi. Viņš nogrieza zosij galvu, nolika zināmā attālumā: zoss šeit bez galvas, galva šeit; viņš pacēla pirkstu gaisā, nosauca maģisko formulu, un zoss bez galvas aizskrēja līdz galvai, apvienojās atkal ar savu galvu un kļuva atkal par veselu, dzīvu zosi. Šo triku atkārtoja Deivids Koperfīlds 1998. gadā savā televīzijas programmā. Viņš gan to pilnveidoja – viņš ņēma zosi, viņš ņēma vistu, nogrieza abām galvas, nolika dažādos attālumos. Zoss aizskrēja līdz vistas galvai, apvienojās ar vistas galvu un kļuva par dzīvu zosi ar vistas galvu un otrādāk. Bet daudzu apsvērumu dēļ šis triks līdz mūsu dienām nav saglabājies. Otrs senākais triks, kas nāk no Grieķijas, ir līdz mūsdienām saglabājies un mūsdienās to sauc par uzpirksteņa triku.
