Kur siers, tur žurkas
Laikmetīgās mākslas centrs "Kim?" telpās līdz 19. maijam ir aplūkojama mākslinieka Miķeļa Mūrnieka personālizstāde "Behavioral Sink", kas galvenokārt pievēršas ūdenim kā bezformas materiālam, ar ko tiek kopā sastiķēti un veidoti darbi.
Uzvedības pagrimumam, ja latviskojam Mūrnieka izstādes nosaukumu, kodolu veido mākslinieka studiju nobeiguma darbs "Fountain" – strūklaka ar urinējoša pērtiķa skulptūru neveiklā kūlenī.
Izstāde piedāvā arī iespaidīgu žurku kolekciju un sarkanu apdares ķieģeļu krāvumus uz grīdas. Bet pārdzīvojums Mūrnieka tēlniecības darbos tiek rasts šķidrās substances pacietīgā tecināšanā un tecēšanā – kad tā iegūst formu, skaņu, dinamiku un nojaušamas aprises.
Jaunā tēlnieka darbi neprasa plašu iztēli vai sevis meklējumus refleksijās, vai papildstundas, kas jāaizvada terapijā, tie raisa smieklus, tāpat kā otra izstāde, kas ieperinājusies "Kim?" tālākajā stūrī, izliekot mākslas baudītājiem polimēros "iebalzamētus" sierus, kurus atveduši starptautiska mākslinieku grupa Elenas Tzotzi un Karla Linda kūrējumā no Zviedrijas. Tai dots nosaukums "Siers ir laiks, laiks ir nauda, nauda ir monopols".
Mereditas savādās skaņas
Mereditai Monkai ir jau pāri 80. Jāatzīst, ka pēdējos gadus dzīvoju ar domu, ka Monka jau kādu laiku kaitina aizsaules varenos ar savu mūziku, līdz padzirdēju, ka ceturtdien, 9. maijā, "Hanzas peronā" uz koncertvakaru "Uzvedība divatā" jeb "Duet Behavior" uzlūdz itin dzīvā, grūti klasificējamā amerikāņu leģenda Meredita Monka un sitaminstrumentālists Džons Holenbeks!
Viņas avangardiskā mūzika nekādi neiet rāmjos. Lai izdomātu, kā vismaz kaut ko no Monkas radītās mūzikas ietilpināt lapās un nodotu nākamajām paaudzēm, nošu izdevējiem esot pagājuši gadi. Komponiste bieži tiek dēvēta arī par horeogrāfi, jo viņas darbiem piemīt gan kustība, gan abstraktums, gan multimediāla vide un performance (pat pirms multimedijs bija ieguvis savu neglīto nosaukumu, māksliniece tajā jau veiksmīgi darbojās). Monkas veikums tikpat labi ir meditācija ar skaņu, kā mūzika. Gatavojoties Mereditas Monkas koncertam, iesaku noklausīties "Tīrkultūras" raidījumu, kas veltīts viņai.
Skaistuļu skatieni melnbaltā tonalitātē
Pagājušā gadsimta deviņdesmitie gadi modes fotogrāfijā sākās ar dueli ASV starp "Condé Nast" izdoto žurnālu "Vogue" un "Hearst" apputējušo spodrpapīra modes vāceli "Harper’s Bazaar", kur pie vadības bija stājusies jaunā redaktore Elizabete Tilberisa.
Lai iepūstu svaigu elpu Amerikas vecākajā modes žurnālā, "Harper’s Bazaar" bija noskatījis trīs vislabākos modes fotogrāfus, par kuru līgumiem uzsāka sīvu cīņu ar savu vēsturisko konkurenti (jo "Vogue" visu laiku tos pārtrumpoja), līdz līgumi sasniedza miljonus, ko bija gatavi maksāt gan viens, gan otrs žurnāls.
Starp šiem stāriem bija arī vācu fotogrāfs Pīters Lindbergs, slavens ar melnbaltā tonalitātē radītiem darbiem, kuru dievināja tā laika supermodeles. Viņš parakstīja kontraktu, to atzīmējot kādā Parīzes Senžermēna bulvāra kafejnīcā, kā jau deviņdesmitajos to mēdza atzīmēt, ar šampanieti un skūpstiem. Tā arī aizsākās viņa radošā karjera "Harper’s Bazaar", kur ar vairākiem pārrāvumiem fotogrāfs nostrādāja gandrīz līdz sava mūža beigām 2019. gadā.
Tagad Pītera Lindberga fonda veidotā izstāde "Esības vieglums" ("Lightness of Being") ir atceļojusi līdz Tallinas "Fotografiska" muzejam, kur ir skatāma līdz 2. jūnijam. Izstādi rotā deviņdesmito gadu fotogrāfijas – gan modele Ambera Valeta, kura "Harper’s Bazaar" fotosesijai vazājās ar eņģeļa spārniem pa Ņujorkas ielām, gan puiciski pozējošā Keita Mosa pie kāda šķūņa koka sienas, ģērbusies nošļukušā džinsu kombinezonā. Izstādē ir daudzi 20. gadsimta beigās tapuši meistara darbi, bez kuriem, šķiet, mode nebūtu vairs iedomājama.
Savukārt līdz 14. jūlijam Parīzē, Galjēras pils galerijā ("Palais Galliera"), kas ir modes vēstures muzejs, apskatāma itāliešu fotogrāfa Paolo Roversi plaša 140 darbu retrospekcija no 50 sava darba gados sastrādātā pūra.
