Nāc, paspēlējies ar Šēnhofa lellēm!
Latvijas Leļļu teātris sācis svinēt savu 80 gadu jubileju, savās telpās atklājot izstādi "Pāvils Šenhofs. Dzīvie vaibsti", kas veltīta teātra ilggadējā (54 gadi aizvadīti šajā darbavietā!) mākslinieka 100 gadu jubilejai. Tajā ne tikai var aplūkot Šēnhofa unikālās, emocionālās, krāsainās un neparasti izteiksmīgās lelles no dažādām, arī leģendārām izrādēm. Viņš radījis lelles un scenogrāfiju vairāk nekā 300 izrādēm. Bērni šajā izstādē var līdzdarboties, spēlēties un zīmēt. Interaktīvās iespējas radījis dizainers Klāvs Priedītis kopā ar Latvijas Leļļu teātra radošo komandu.
Otrā izstāde par godu māksliniekam – "Skatuves aizskatuvē" – norisinās Nacionālajā bibliotēkā un atklāj Pāvila Šenhofa daudzpusīgo radošo darbību ārpus teātra nozares, piemēram, kā grāmatu māksliniekam. Šīs izstādes kuratore ir Katriona Luīze Rožlapa.
Zilās lapsas sargātie noslēpumi
Tikmēr Dailes teātrī nākamnedēļ notiek divas pirmizrādes. Es joprojām labi atceros laiku, kad mana meita bija pusaudze un aizrāvās ar anime un dienvidkorejiešu pomūziku. Arī "Zilā lapsa" lietuviešu trīsdesmitgadnieku paaudzes režisora Jona Terteļa iestudējumā ir anime iedvesmota izrāde, kas veltīta bērniem un jauniešiem virs 10 gadu vecuma un aicina šos skatītājus doties pasakainā ceļojumā. Lūk, kā izrādes sižetu ieskicē teātris: "Četrpadsmitgadīgajai Annai pieder dārga atmiņu lietiņa – valrieksts. Tas atgādina par laikiem, kad viņa ar labāko draugu Neitanu fantazēja par dažādām neiedomājamām pasaulēm un piedzīvojumiem tajās.
Annas zaudējums ir sāpīgs, kad kādu dienu Neitans pazūd.
Anna jau ir pieaugusi un vairs netic brīnumiem, bet negaidīti viņai rodas iespēja atšķetināt savus pārdzīvojumus, dodoties neticamā ceļojumā. Viņa dodas uz Septiņu vēju valstību, kur draudīgi dievi sargā lielus noslēpumus, kur Mežam ir tūkstoš acu un kur klīst ēnas, ko apsargā Zilā lapsa." Izrādes scenogrāfe un kostīmu māksliniece ir Pamela Butāne, bet izrādē izmantotas arī īpaši tai veidotas Reiņa Pētersona ilustrācijas. Lomās viesaktrise Rūta Dišlere, kā arī Dailes teātra aktieri Madara Viļčuka, Arturs Krūzkops Zilās lapsas lomā, Klāvs Kristaps Košins, Lauris Subatnieks, Aldis Siliņš, Katrīna Griga, Lelde Dreimane, Milēna Miškēviča un Mārtiņš Meiers.
Mīlestība vai tabletes efekts?
Jauniešu auditorijai, šķiet, adresēta arī otra nākamās nedēļas Dailes teātra pirmizrāde - britu dramaturģes un seriāla "Pēctecība" (kanālā HBO) autores Lūsijas Preblas lugas "Efekts" iestudējums Diānas Kaijakas režijā. Šo jauno režisori iepazinām Dārtas Danevičas monoizrādē "Zēni nav meitenes".
"Efekts" stāsta par diviem jauniešiem, kuri piedalās klīniskā pētījumā un nevar saprast, vai viņu mīlestība ir patiesa vai tomēr antidepresantu blakusparādība. Kā var saprast, izrāde skars šobrīd tik aktuālo mentālās veselības tēmu, tomēr iedziļināsies arī filozofiskākās sfērās. Interesanti arī, ka izrāde, līdzīgi kā savulaik Dailes "Elpa" (arī par divu jaunu cilvēku mīlestību), iestudēta divos sastāvos, proti, jauniešu lomās – Marta Lovisa Jančevska vai Anete Krasovska un Toms Veličko vai Meinards Liepiņš, bet medicīnas pētnieku lomās būs Dārta Daneviča vai Kristīne Nevarauska un Imants Strads vai Andris Bulis. Šo izrādi varēs redzēt Tabakas fabrikā.
Vēsture sievietes acīm
Lasīt Antonijas Lūkinas jeb Ivandes Kaijas dienasgrāmatas grāmatā "Es stāstu visu" ir ārkārtīgi interesanti, īpaši, ja izlasīts Ingas Gailes kaislīgais romāns par šo rakstnieci "Rakstītāja". Interesanti un vienlaikus sāpīgi, jo diezgan daudz lappušu aizņem trauksmainās un bieži vien destruktīvās, pat vardarbīgās attiecības ar vīru – acu ārstu Feliksu Lūkinu, kurš nereti parādās kā impulsīvs un agresīvs tirāns, ar kuru, kopš viņa paveiktās sievas krāpšanas, kam veltītas vairākas lappuses, Antonijai progresē atsvešināšanās.
Lai arī Ivande Kaija dienasgrāmatas sāka rakstīt agri, Gundegas Grīnumas sakārtotajās un komentētajās dienasgrāmatās publicētas ir četras klades no 1911. gada līdz 1921. gada aprīlim, kad rakstnieci, viesojoties Valmierā, skar plašs un neatgriezenisks insults, kura rezultātā viņa zaudē dzirdi un runas spējas un spēj sazināties ar īsām kreisās rokas rakstītām zīmītēm. 1. kladē izlasāmi arī paša Lūkina komentāri par sievas rakstīto abu strīdus situācijās.
Taču Antonija raksta par daudz ko citu – par saviem radiniekiem, izcilajām personībām, ko pazīst, radošo darbu un sabiedrisko darbošanos, viņa mēģina iesaistīties Latvijas politiskajā dzīvē un ir ar viedokli par to. Rakstniece iesaistījusies vairākās nozīmīgās akcijās: dzejnieces Aspazijas 25 gadu literārās darbības jubilejas komitejā, kur palīdzējusi savākt vairāk nekā 3000 rubļu Aspazijas materiālajam pabalstam, organizējusi tā dēvēto "Zelta fondu", aicinādama latviešu sievietes ziedot zeltlietas brīvības cīņu atbalstam (te viņa saņem arī Kārļa Ulmaņa atbalstu). Tā ir Latvijas neatkarības iegūšanas laika vēsture sievietes acīm, un rakstniece, kura romānā "Iedzimtais grēks" pirmo reizi latviešu literatūras vēsturē runāja arī par sievietes seksualitāti, no savas vīra par to saņēma vērtējumu – "mēsls".
