Baltijas ceļam – 35
Es piedzimu četrus gadus un divus mēnešus vēlāk par 1989. gada 23. augustu, kad apmēram divi miljoni cilvēku no trim Baltijas valstīm uzdrošinājās nostāties pret gadu desmitiem ilgušo netaisnību un sadevās rokās, ticot – brīvība ir iespējama.
Man nav atmiņu un sajūtu par šo notikumu, taču arī to nepieredzējušam cilvēkam ir skaidrs, ka tas bija viens no nozīmīgajiem soļiem Latvijas, Lietuvas un Igaunijas brīvības atgūšanas ceļā.
Šajā nedēļā ar daudziem jo daudziem pasākumiem visās trijās valstīs tiek atzīmēta šīs protesta akcijas 35. gadadiena – notiek virkne koncertu galvaspilsētās, tiek rīkots vēsturisko spēkratu brauciens, Baltijas ceļa skrējiens 678 kilometru garumā, sajust kopību aicina gan mazas kultūrvietas, gan baznīcas un koncertzāles. Ja nav iespējas būt kopā klātienē, Latvijas Televīzija 23. augusta vakarā raidīs gadadienai veltītu koncertu "Vienoti brīvībai".
Ukrainas neatkarības dienā – ukraiņu kultūra
Jau divus ar pusi gadus Ukraina cīnās, atgādinot arī mums – brīvība nav pašsaprotama vērtība un to nedrīkstam novērtēt par zemu. Kas zina, kā virzīsies asiņainā kara gaita, taču mēs, dzīvojot brīvajā Latvijā, varam ne vien nepagurstoši atbalstīt Ukrainas drosmīgos aizstāvjus materiāli un finansiāli, bet arī turpināt iepazīt šīs valsts bagāto kultūru, mantojumu, pieredzi un cilvēkus. Gan lasot Māras Poļakovs tulkoto eseju krājumu "Karastāvoklis", gan klausoties Latvijas Radio 3 raidījumus "Ukrainas pasakalja" un veiktos ierakstus un tiešraides koncertus ar ukraiņu mūziķiem, gan lasot "Orbītas" izdoto Serhija Žadana dzejas izlasi "Harkivas dinamo", gan atkal vai pirmo reizi noskatoties mūsu žurnālistu veidotos dokumentālos stāstus par Ukrainā notiekošo – šie ir tikai daži no piemēriem un ieteikumiem, kas kopš 2022. gada 24. februāra ienākuši mūsu kultūrtelpā un palīdz nepierast pie tepat tuvumā esošās, nepieņemamās netaisnības.
"Splendid Palace" sāk sezonu
Rīgas elegantākais un greznākais kinoteātris "Splendid Palace" pērn nosvinēja savu simto jubileju un šonedēļ uzsāks jauno sezonu, skatītājiem piedāvājot kino klasiku – Bernardo Bertoluči drāmu "Pēdējais tango Parīzē". Iespēja galvenajā lomā redzēt seksapīlo Marlonu Brando, kurš piedzīvojis ne mazums kaislību, slavas zenīta un aizmirstības mirkļu, nepārprotami ierakstīts kino vēsturē un šogad tiek pieminēts simtgadē. Parīze, protams, šogad ir īpaši aktuāla, un franču kino "Splendid Palace" vēl līdz rudenim piedāvā arī ārtelpā – "Žils un Džims" un "Rošforas meitenes" īsteni atbilst liegam vasaras vakaram, kad gaisā jau sāk virmot rudens sajūta.
Selīna Diona – no vājuma līdz triumfam
Pat nezinu, no kuriem laikiem manos atmiņu apcirkņos ierakstīta Selīnas Dionas balss, taču ir sajūta, ka tā tur ir bijusi vienmēr – spēcīga, kristāldzidra, neatkārtojama.
Zinot par Dionas postošo slimību, kas padara teju neiespējamu jebkāda veida uzstāšanos, viņas triumfu Parīzes olimpisko spēļu atklāšanā noskatījos ar asarām acīs.
Ar asaru straumēm jārēķinās, arī skatoties pirms dažiem mēnešiem klajā laisto dokumentālo filmu "I Am: Celine Dion". Stāsts, kas pasaulei zināmo dziedātāju atklāj pavisam citādu – trauslu, nobijušos, neziņas pilnu, tomēr gana stipru, lai nepadotos. Filmas skatītāji pieredz ne tikai mokošu slimības lēkmi, bet arī mirkli, ko no pasaules gribētu noslēpt jebkurš mākslinieks – kad pie studijas mikrofona balss nemaz neklausa. Selīnas Dionas lielā atklātība un patiesums, parādot ne-instagramīgu dzīvi, raisa milzu cieņu, un, pēc filmas atkal skatoties video no Eifeļa torņa, sirds tiešām gavilē mīlestībā – Selīna Diona atkal dzied, bet nu jau to pavisam citādi novērtē gan viņa pati, gan skatītāju tūkstoši.
