Gan Latvijas Radio, gan Latvijas Televīzija pēc labākās sirdsapziņas cenšas atspoguļot, informēt un stāstīt par notikumiem kultūrā. Cik objektīvi un pilnīgi to iespējams izdarīt? "Man gribas būt optimistei un teikt, ka procentus astoņdesmit mēs aptveram," uzskata Henrieta Verhoustinska. "Jautājums, protams, ko mēs saucam par kultūras notikumiem. Pieļauju, ka visās Latvijas nomalēs notiek dzejas lasījumi, "underground" mūzikas koncerti un citi vienreizēji pasākumi – tos gan mēs reizēm pat apzināti necenšamies aptvert. Bet no tiem, kas izziņoti oficiālajās afišās, kādus astoņdesmit procentus patiesi aptveram, jo žūrijā esam daudzi. (..) Paldies Dievam, ka kultūras dzīve visos līmeņos un izpausmēs ir intensīva, vienkārši oficiālās lietas ir tās, ko vieglāk ieraugām. Lai gan īstenībā ir ļoti interesanti, jo arī alternatīvā kultūras dzīve, kas netiek izziņota ar relīzēm un neparādās mājaslapās vai kultūras afišās, arī ir uzmanības vērta. Tur jādomā, kā mēs par to varam uzzināt."
Henrieta Verhoustinska uzsver, ka tieši tāpēc žūrijā iekļauti arī jauni cilvēki. "Piemēram, Justīne Savitska no Latvijas Radio, kura ik pa laikam piedāvā alternatīvākus kultūras notikumus nekā mēs, "vecie klasiķi", esam pieraduši. Taču tur bieži ir problēmas ar notikumu kategorizāciju," skaidro Verhoustinska. "Mums ir deviņas kategorijas, kuras jau tikušas papildinātas, piemēram, "Mantojums" nāca klāt mazliet vēlāk; tāpat mums ir jauna kategorija "Kultūrvieta". Un tad ir problēmas ar "plauktiņiem", jo balva kultūras notikumus saliek konkrētos plauktiņos, un aizvien biežāk parādās tādi kultūras notikumi, kuri tajos negrib iekļauties. Varētu būt, ka vienā brīdī vienkārši atsakāmies no kategorijām kā tādām, izvēloties tikai izceļamo notikumu skaitu."
Šķiet, aizvadītajā gadā atmiņā vairāk palikuši strīdi par teātra kategoriju un literatūru. Par ko tas liecina?
"Kāds gudrs cilvēks man teica, ka tieši gaume ir tas, par ko ir vērts strīdēties, un tas ir laikam arī tas, ko mēs darām šajās sapulcēs," pasmejas Verhoustinska.
Savukārt kategorija, kas šajā gadā piepildīta mazāk, ir kategorija "Notikums". "Jā, vienā balsojumā no trim notikumu neizvirzījām vispār, tāpēc finālā mums ir divi notikumi, nevis trīs. Tas liecina par to, ka lielo un saviļņojošo notikumu, kādu netrūka pagājušajā jeb simtgades gadā, šogad bijis mazāk," atzīmē Henrieta Verhoustinska.
Tieši Henrietas pārziņā šogad pirmo reizi ir arī apbalvošanas ceremonijas scenārija veidošana. "Līdz šim balvas norisē esmu piedalījusies dažādos veidolos – gan kā ceremonijas vadītāja un žūrijas locekle, gan kā viesu redaktore. Šoreiz esmu scenārija autore, un man gribējās, lai mazliet izkāpjam no mūsu kultūras burbuļa, kultūru ievietojot plašākā kontekstā – piemēram, kā kultūra reaģē uz mūsu vēstures sāpīgajiem punktiem vai pasaules globālajām problēmām.
Piemēram, ceremonijas vadītāju vidū ir Toms Bricis, kurš nav no kultūras vides, bet ir laika apstākļu speciālists, meteorologs un laika ziņu redaktors Latvijas Televīzijā. Caur viņu mēs pieskarsimies tādām karsti diskutētām lietām arī kultūras cilvēku vidū kā klimata pārmaiņas."
Ideja par laika un kultūru prognožu apvienojumu simpatizē arī Ievai Rozentālei: "Man ļoti patīk, ka procesā šoreiz iesaistās ne tikai tas mazais pulks, kas vērtē, domā un akumulē "Kilograma kultūras" ceremonijas ideju, bet plašāks televīzijas cilvēku loks – arī savos raidījumos ievelkam dažnedažādus kolēģus, kas sēž pie blakus galdiem. Toms Bricis ir vienkārši brīnišķīgs, interesants un aizraujošs laika ziņu vēstītājs, un kooperācija starp laiku un kultūru man šķiet ļoti dabīga! Šobrīd arī ikdienā daudz runājam par ekoloģiju, klimatu un laiku, brīnāmies par to, kas notiek ar mums, tāpēc abas šobrīd tik neprognozējamās jomas – laiks un kultūra – labi sasaucas tieši šajā gadā."
Gan Rozentāle, gan Verhoustinska uzskata, ka attaisnojusies arī ideja par trim (nevis četrām vai divām) balsojuma kārtām. Turklāt gan balsošanas aktivitātes, gan arī notikumu ziņā specifiski ir tas, ka vasarā teātrim nav sezonas, un arī koncertu jomā vasarā ir tikai festivāli. Ir daudz kultūras jomu, kurās vasarā valda brīvdienas.
Patīkami, ka šogad īpaši daudz pieteikumu – 39 – bijis kategorijā "Kultūrvieta". "Patīkami, ka arī reģionos cilvēki ir aktīvi," priecājas Rozentāle. "Ka pieteikumos sūta ne tikai muižas un baznīcas, bet arī kādas mazas, īpašas un neparastas vietas."
Itin visi priekšnesumi 15. februāra vakarā būs saistīti ar nominantiem – ne tikai mūzikas, bet arī citās kategorijās. Būs kamerorķestris "Sinfonietta Rīga", būs grupa "Instrumenti", Dailes teātra aktieri, slaveni solisti.
Šajā gadā īpaši aktīvas būs reportāžas no aizskatuves – tās sabiedrisko mediju portālā LSM.lv būs vērojamas jau stundu pirms ceremonijas. "Pirms ceremonijas mūsu kolēģe Zane Brikmane no "Kultūras ziņām" intervēs viesus uz svinīgā sarkanā paklāja, līdzīgi kā tas notiek visās lielajās balvās – tā būs krāšņa ievaddaļa," uzsver Verhoustinska. "Savukārt ceremonijas laikā aizskatuvē ar visiem nominantiem sarunāsies viens no ceremonijas vadītājiem Jānis Holšteins-Upmanis jeb Goran Gora, jo mums šķita, ka citkārt nepelnīti novārtā tiek atstāti pārējie nominanti, kuri netiek apbalvoti, un ceremonijās parādās tikai viņu priecīgās vai vilšanās skartās sejas. Šoreiz katrs no viņiem ar pāris teikumiem varēs iezīmēt savu vietu kultūrainavā tieši ceremonijas laikā un tādā veidā tiks godināti."
Ceremonijā būs iespēja redzēt arī žūriju. "Šogad ceremonija notiks Latvijas Televīzijā, nevis kaut kur ārpusē, kā tas reizēm bijis: nolēmām koncentrēties paši uz saviem spēkiem. Piemēram, balvas laureātiem pasniegs tieši žūrijas locekļi, tāpat aizkadra tekstus un nominantu video ierunājuši mūsu pašu cilvēki, nevis pieaicināti aktieri. Uzskatām, ka mēs paši esam personības un mums ir arī, ko teikt ceremonijā," atzīmē Henrieta.
"Parasti žūrijā ir aizkadra cilvēki, kuri vienmēr paliek ēnā, bet izceltas tiek superzvaigznes. Tāpēc kādreiz ir jāpasaka, cik tas ir nozīmīgi – būt žūrijā, skraidīt pa pasākumiem, tos vērtēt un uzklausīt kritiku no blakus esošajiem vērtētājiem," pasmaida Rozentāle. "Tāpēc pasniegt balvu – žūrijas pārstāvjiem tas būs prieka brīdis."
Kopumā žūrijas darbs aizvadītajā gadā bijis visai nospriegots: "Tik intensīvas diskusijas pat neatceros – diskutējām ne tikai sapulču telpās, bet arī "WhatsApp" grupā, un dažkārt kaujas bija ne pa jokam," – tā Verhoustinska.
Ieva Rozentāle uzskata, ka Latvijas Radio, Latvijas Televīzijas un LSM apvienotā žūrija ir interesanta, jo cilvēki tajā ir ļoti dažādi: "Katrs esam savā burbulī. Tad mēs satiekamies un burbuļi plīst – brīnāmies viens par otra izvēlēm un mēģinām pārliecināt, cik nozīmīgs ir cits notikums. Šī kolosālā sinerģija ir ļoti vērtīga. Uzskatu, ka medijiem ir jāsadarbojas, un kultūras jomā mēs varētu būt labs piemērs, jo
kultūras lauks ir kopīgs – katrs to rušinām no savas puses, bet dažkārt vajag vienkārši sanākt kopā lauka vidū, satikties un parunāt, kā kurā malā tie "kartupeļi" aug."
