Krīti / celies atkal
Matīsa Kažas filma "Neona pavasaris" ir nākamais solis pretim arvien lielākai un plašākai iedziļināšanās iespējai mūslaiku jauniešu pasaulē, kurā bezbēdīgums un aizmiršanās mijas ar atbildības smago nastu un ne tikai rozā, bet visu pārējo krāsu briļļu nokrišanu. Sarunā ar kādu kino industrijas profesionāli no viņa puses izskanēja vērtējums, ka filma esot pārāk didaktiska un kratot ar neredzamo pirkstu pret inscenējumā iekļauto varoņu izvēlēm. Nevar jau nepiekrist – to atzina arī pāris no manis aptaujātajiem skatītājiem pēc pirmizrādes seansa. Bet lai nu tas paliek. Šim ekrāna darbam ir pietiekami daudz citu kvalitāšu, kuras pārņem virsroku arī pār ne tik viengabalainu scenārija proporciju salāgojumu. Lieliska Aleksandra Grebņeva kamera, saistoša krāsu korekcija un filigrāni apstrādāta skaņu ainava. Visbeidzot, savu labāko lomu līdz šim ir nospēlējis Jānis Skutelis galvenās varones Laines (uzteicams Marijas Luīzes Meļķes aktierdarbs!) tēva lomā.
Berliozs Vēju pilsētā
Piektdienas un sestdienas vakarā Liepājas operas simtgades svinības vainagos un noslēgs Hektora Berlioza dramatiskās leģendas "Fausta pazudināšana" koncertuzvedums. Šeit arī visai grods pamatojums: 1922. gada septembrī Liepājas operu atklāja ar Šarla Guno operu "Fausts". Johana Volfganga Gētes monumentāldarbs ir apzīmējams ar angļu valodas terminu "evergreen", proti, "mūžzaļš". Un kā nu ne, ja zināmākais citāts no lugas ir "Draugs, visa teorija pelēka, / Un dzīves koks tik zaļš ir visu mūžu". Uzveduma diriģenta pults – Liepājas Simfoniskā orķestra kādreizējā mākslinieciskā vadītāja un Lielās mūzikas balvas laureāta Imanta Rešņa pārziņā. Franču heroiskā romantisma ģēnija Hektora Berlioza opera "Fausta pazudināšana" vēstī par Fausta ilgošanos, Mefistofeļa kārdinājumu un Margaritas maldīšanos. Pats komponists šo uzskatīja par vienu no saviem labākajiem veikumiem. Interesanti, ka tas tapis, komponistam esot garā ceļojumā – opuss dzima karietē, vilcienā, tvaikonī, krodziņā, dzīvoklī, kafejnīcā, Tileriju dārzā un sēžot uz Tempļa bulvāra ceļastaba Parīzes caurbrauktuvē.
Roks attēlos
Vēl tikai šajā nedēļā Talsu pilsētas muzejā iespējams pieskarties pasaules pulsam. Proti, ārpus Latvijas, šķiet, vispazīstamākā fotogrāfa Ulvja Alberta darbu ekspozīcijā. Pirmoreiz ar Alberta darbiem iepazinos Jāņa Rozes grāmatnīcā, kad tā vēl atradās iepretim Bastejkalnam. Tolaik tieši šajā filiālē bija visplašākais mākslas grāmatu un albumu klāsts, un fotogrāfa darbi mani aizrāva ar savu rūpību pret kadra tīrību un attēlojamās personas jūtu pasauli, kura taču tik bieži mēdz aizvērt sevi kameras nepiekāpīgajai acij. Aizvadītā gadsimta 60. gadu beigās Ulvis Alberts guva ievērību, publicējot fotogrāfijas laikraksta "The Seattle Times" svētdienas pielikumos. Viņu kā fotogrāfu interesēja rokmūzika, un, apmeklējot koncertus, viņš fotografēja tobrīd jau esošās un vēl tikai sava slavas ceļa sākumā esošās mūzikas zvaigznes: Bobu Dilanu, grupu "The Grateful Dead" un tās solistu Džeriju Garsiju, ģitāristu Džimiju Hendriksu, dziesminieku Vanu Morisonu, inteliģentāko roka huligāni Petiju Smitu, leģendāro Tīnu Tērneri un citus. Šīgada maijā Ulvis Alberts kļuva 80 gadus vecs.
Bez aizplīvurojumiem
"Kamēr neesmu miris, neviens nevar būt pārliecināts, ka patiešām mani pazīst vai ka ir tiesīgs piešķirt jēgu tam, ko es daru. Man atliek izvēle – izpaust sevi caur nāvi vai arī palikt nemirstīgam, tā arī nekad negūstot izteiksmes iespēju." Tā savulaik rakstīja režisors, dzejnieks un politiskais aktīvists Pjērs Paolo Pazolīni. Godinot meistara simtgadi, Rīgas Starptautiskais kino festivāls viņam veltīja speciālu programmu, kurā tika iekļautas zīmīgākās Pazolīni veidotās filmas. Šodien, kad kreisums kā politiska nostāja tiek šaustīts sociālo vietņu komentāros un viedokļos, atgriešanās pie aizvadītā gadsimta 60. un 70. gadu uzskatu strāvojumiem šķiet īpaši svarīgi. Tie savveidā ievibrē arī Līvas Trekteres tulkotajā režisora romānā "Ielas zēni", kurš savu pirmizdevumu piedzīvoja 1955. gadā un pēcāk tika ekranizēts arī pirmajā itāļu ģēnija pilnmetrāžas lentē. Pazolīni nav "viegls uzdevums", taču viņš, izmantojot vistriviālāko izteicienu, "caur ērkšķiem redz zvaigznes". Novērojot Romas nomaļu padibeņu un citu dzīves pabērnu ikdienu, Pazolīni nonāk teju Asīzes Franciska līmenī: dzīvība ir dāvana, un katrs tās mantinieks ir novērtējams un mīlams vienlīdzīgi. Jautājums paliek, vai esam uz to spējīgi arī šodien.
