Ar Pēteri Sudakovu tiekamies Vagonu ielas pagalmā Rīgā – šķietami nomaļā vietā līdzās dzelzceļam un ikoniskajiem pilsētas gāzes torņiem. Rūpnieciskajā vidē jaunus rosīgus vaibstus ienesuši kino nozares uzņēmumi, kas gan producē filmas, gan piedāvā tehnikas un pēcapstrādes pakalpojumus – "BB rentals", "BB PostHouse" un studija "Lokomotīve", kas te pārcēlusies nesen.
"Īpašnieks abām kompānijām ir viens, un viņam pieder gan šīs mājas, gan laukums," rāda Sudakovs.
Ēkā, kur kādreiz mitis boksa klubs, tagad rosās producenti, restauratori, filmu tehniķi, montāžas režisori un citi kino aizkadra ļaudis, kuru pamata darbarīki ir lieli ekrāni, jaudīgi datori un liela vērība pret kino procesu.
"Pēcapstrādē izlabosim"
Pēteris Sudakovs ir piekritis izvadāt klausītājus nelielā ekskursijā pa filmu studijas telpām un dažām ļoti svarīgām kino aizkadra profesijām, par ko skatītāji parasti izlasa tikai titros, bet kuru darbs parasti ir ilgākā kino tapšanas daļa – tā ir filmas pēcapstrāde.
Mūsu pirmā pietura ir krāsu korekcijas zāle. Liels ekrāns pie sienas, vairāki mazāki datora ekrāni un pultis. Jā, kino lielākoties neizmanto to bezkaislīgo krāsu realitāti, kādu bez ilūzijām tver digitālās kameras.
"Daudzi "jūtūberi" šodien dara tā, ka nofilmē, viss ir vienā krāsā, krāsu korekcija nav vajadzīga… Mākslas un dokumentālajā kino tas ir mazliet citādāk, jo tiek miksēti dažādi materiāli un vides, ir bijusi kaut kāda iecere, kā tam ir jāizskatās. Noskaņa ir ļoti svarīga. Kolorists ir viens no vairākiem cilvēkiem, līdzvērtīgs operatoram un skaņu režisoram, kurš to noskaņu spēj iedot. (..)
Mēs neesam sapratuši, kādai izglītībai ir jābūt, bet esam sapratuši, ka šajā darbā ir vajadzīga ļoti liela diplomātija," smejas Sudakovs.
"Filmējot uz filmas, dzīve ir vienkāršāka. Bet digitālajā laikmetā tā kamera redz tādas lietas, ko reizēm pat ar grimu nevar paslēpt. Mēs skatāmies, un – kaut kas nav pareizi… Tā vispār ir digitālā laikmeta sērga – kā saka, fix it in post," teic "Lokomotīves" tehniskais direktors.
"Fix it in post" jeb "pēcapstrādē izlabosim" ir teiciens, ko mūsdienās kino industrijā pazīst ļoti labi. Digitālās iespējas nofilmēto vēlāk pielabot ir tik plašas, ka filmējot uz to mēdz paļauties arī pārāk daudz. Pēteri Sudakovu par šo tēmu vēlāk papildina arī studijas "Lokomotīve" producents Dominiks Jarmakovičs, kad jautāju – cik no visa filmas tapšanas procesa aizņem aisberga redzamā daļa – filmēšana – un cik pēcapstrāde.
"Ir šis industrijas joks par "fix it in post". Vēsturiskā filmā nevarējām noskrūvēt kameru? Iebrauca mašīna kadrā? Ai, pēcapstrādē noņemsim, skaņu izlabosim, dienu pārkrāsosim par nakti… Tāpēc mums pēcapstrādē ir tik daudz sirmu matu, jo parasti spiedīgos termiņos ir jāizdara neiespējamas lietas.
Tāpēc mentāli šim sadalījumam [starp laukumu un pēcapstrādi] jābūt 50/50: uz laukuma jānofilmē labākais, ko tu vari, atstājot ne vairāk kā 50% [pēcapstrādei]. Laika ziņā gan tas nav 50/50, jo filmēšanas dienas ir apmēram 30, kas nereti izstiepjas garākā laika posmā, kamēr montāžas posms un pēcapstrāde atkarībā no projekta var ilgt līdz gadam," aptuveno laika līniju iezīmē Jarmakovičs.
Tehniskā "aizmugure"
Pēcapstrādes darbu ir tik daudz, ka no "Lokomotīves" tie nodalīti atsevišķā uzņēmumā "BB PostHouse", kas apkalpo arī citas studijas. Pēteris Sudakovs ir pārliecināts, ka šāda darbu dalīšana starp radošajiem un tehniskajiem ļaudīm kino industrijā ir daudz efektīvāka nekā mēģinājumi visu izdarīt pašam.
"Ja tas atduras pret vienu cilvēku, tas ir traģiskākais, kas var notikt, – vai nu cietīs kreatīvā puse, vai tehniskā puse.
Ja cilvēkam ir jāizdara tikai radošās izvēles, viņš tam var veltīt simtprocentīgu uzmanību. (..) Tāpēc darbus tiek mēģināts dalīt. Tas, protams, ir dārgāk, bet, manuprāt, un to apliecina arī rezultāti, iznākums ir citā līmenī."
Līdzīgai darbu sadalei ideālā gadījumā vajadzētu būt jau pirms tam, filmas montāžas posmā, saka Pēteris Sudakovs:
"Ja montāžas režisors filmu montē viens pats, bez asistentiem, kas diemžēl ir realitāte ne vien Latvijā, bet plašākā reģionā, problēma ir tāda: vispirms ir jāsagatavo visa tehniskā puse, bet pēc tam jāpārslēdzas uz māksliniecisko domāšanu. Tiem cilvēkiem, kam ir šāds talants pārslēgties – visu cieņu! Taču arī krāsu korekcijā ir tā, ka cilvēki, kas veic visu sagatavošanas darbu vieni paši, viņiem vajag divu, trīs nedēļu pauzi, lai aizmirstu to tehnisko ārprātu un pārslēgtos uz māksliniecisko domāšanu. Es kā tehniskais cilvēks saku: tur vajag divus cilvēkus, lai tas, kuram vajag aizmirst tehnisko pusi, var iziet pa durvīm un uzreiz pa tām var ienākt mākslinieciskais."
Pēteris Sudakovs kā "Lokomotīves" tehniskais direktors orientējas visos filmu pēcapstrādes posmos, un viņa talants ir tos precīzi diriģēt. Līdzās tam viņš ir apguvis arī filmu restauratora arodu, un mēs aizrunājamies par tam nepieciešamajām prasmēm un izglītību.
"Agrāk biju cilvēks, kas nodarbojās ar visu, kas saistīts ar pēcapstrādes menedžmentu, bet tagad esmu vairāk specializējies uz gatavu filmu restaurāciju. Šo filmu autori lielākoties jau ir miruši, un filmas montāža vairs nemainās, tāpēc šo darbu var mēģināt organizēt "ideālajā" versijā," stāsta Sudakovs. Viņš studējis gan robotiku un automātiku Rīgas Tehniskajā universitātē (RTU), gan operatora mākslu Latvijas Kultūras akadēmijā.
"Pēteris savā latvieša pieticībā nevar godīgi atzīties, ka īstenībā viņš ne tikai restaurācijā, bet visā "Lokomotīvē" un "BB PostHouse" pēcapstrādes mājā tur visu tehnisko "aizmuguri". Viņš ir tas cilvēks, kas sevī apvieno racionālo un objektīvo ar subjektīvo un neprognozējamo haosu," savu kolēģi raksturo producents Dominiks Jarmakovičs.
Ne velti kino ir radošā industrija – lai cik liela būtu specializācija, radošais un tehniskais iet roku rokā visos filmas tapšanas posmos. Dominikam Jarmakovičam un Pēterim Sudakovam ir daži krāšņi piemēri, kas uz vietas atdzīvina varbūt citādi "tehniskos" aizkadra profesiju aprakstus. Nu, piemēram: ko darīt, ja cilvēciskas kļūdas dēļ kaut kur pazūd kino kvalitātē nofilmēta epizode, ir mainījies gadalaiks un neko vairs nevar pārfilmēt? Un ir tikai mazas izšķirtspējas ieraksts, kas filmēts pašu vajadzībām?
"Mēs kārtējo reizi izmantojām restaurācijas metodes, šo to aizzīmējām ciet, šo to pielikām, pēc sarunas ar montāžu saīsinājām kadra garumu, no plānotās pusminūtes tika ieliktas laikam septiņas sekundes. Kadrs bija, bet tas tik ātri pazibēja, ka lielākā daļa pat nesajuta, ka tas ir tik zemā kvalitātē," stāsta Sudakovs.
"Man ir spilgts piemērs par krāsu korekciju: kad Indonēzijā uzņēmām filmu bērniem "Ziemassvētki džungļos", mērķis bija uztaisīt krāsainu, spilgtu, siltu filmu. Aizbraucām atlasīt lokācijas aprīlī, kas Indonēzijā ir lietus sezona, un filmējām septembrī, kas ir sausās sezonas beigas. Atbraucām – nav zaļu džungļu, ko darīt? Viens no uzdevumiem [krāsu korekcijā] bija pēc iespējas saglabāt to zaļo sajūtu. Pirmoreiz skatoties, man likās, ka varbūt šī filma ir jau pārāk kontrastaina, bet šobrīd skatoties, man ir liels prieks, ka krāsu korekcijas meistars Kaspars Cirsis ar operatoru Aigaru Sērmukšu atrada drosmīgu risinājumu, lai krāsas – ne tikai zaļā, bet arī citas – būtu spilgtas un siltas."
Smalkā līnija starp radošo un praktisko
Sarunā ar speciālistiem brīžam iezogas angliskais kino žargons. Tas nozarē ienācis līdz ar mūsdienu kino tehnoloģijām un starptautisko darba vidi, kurā līdzās vietējā kino uzņemšanai ir arī daudz sadarbības projektu. Tāpēc Pēterim Sudakovam un Dominikam Jarmakovičam brīžiem ir diskusijas, kā vienu vai otru kino profesiju precīzāk saukt latviski.
"Piemēram, Raimonds saliek skaņu… Nezinu, kā latviski būtu pareizi, bet es viņu saucu par pēcapstrādes tehniķi," Jarmakovičs piemin kolēģi Raimondu Lužinski.
"Viņa amats skaitās "pēcapstrādes asistents", bet viņš ir kolorista labā roka, no vienas puses, un producenta labā roka, no otras," papildina Sudakovs.
"Latviešu ekvivalenti kino profesijām nav baigi glaimojoši, jo "asistents" izklausās, ka viņš tikai kaut ko palīdz, bet īstenībā viņš ir priekšnieks.
Rietumos reizēm saka "pēcapstrādes tehniķis" vai "inženieris", tāpēc es izvēlējos to, jo pēc būtības viņš ir pēcapstrādes burvis. Neviens īsti līdz galam to maģiju nesaprot, kas tur beigās notiek," smejas Jarmakovičs, "bet tā ir tā piltuve, kurā sakrīt visas sastāvdaļas, lai filma beigās taptu. Viņš beigās izcep to filmas kūku, ko mēs redzam kinoteātrī."
Klausoties Dominika Jarmakoviča tulkojumā, pamazām aptveru, ka visus filmas pēcapstrādes posmus nevarēšu un varbūt pat nevajag aptvert un skaidrot. Mums, ārpusniekiem, tie tāpat paliks mazliet burvji – pēcapstrādes tehniķi, krāsu korekcijas meistari, montāžas asistenti, digitalizācijas speciālisti, skaņu inženieri un daudzi citi. Noslēguma vārdus mūsu šodienas sarunai trāpīgi atrod producents Dominiks Jarmakovičs:
"Stāsts galvenokārt laikam ir par to, ka aiz radošās pasaules ir ļoti liela radošā un tehniskā puse.
Tāpat kā producēšanā ir arī laiks, nauda un standarta projekta vadība, bet tur vienmēr ir jāatrod tā smalkā līnija starp radošo, skaisto un burvīgo, un jāspēj iemīlēt arī to pilnīgi praktisko."
Un, ja šo klausoties, domājāt – vai tad drīz šo tehnisko darbu nedarīs mākslīgais intelekts, atbilde ir: jau tagad daudz ko dara, bet bez lielas saprašanas par radošo pusi, tāpēc tā pavēlnieks ir un paliek kino profesionālis ar savu radošumu, knifiem un, jā, reizēm arī kļūdām, kuras intuitīvi meklējam jebkurā radošajā procesā, lai sajustu tā cilvēcību.
