Talkā ņemot festivāla gidu, kurā filmas ir sadalītas dažādās kategorijās katrai gaumei, ielūkojamies dažās no pasaulēm, ko šogad uz Rīgu atveda festivāls.
Normālas filmas
Augstvērtīgas un patiesi īpašas filmas atlasītas skatītājiem, kas novērtē iespēju apmeklēt Riga IFF, bet izvēlas drošas filmas.
Filmā "Saltums", meklējot trūkstošos pavedienus par bojā gājušiem jauniešiem, atklājas pagātnes noslēpumi, kas turpina vajāt arī mūsdienās. Paranormālā, spriedzes, mistikas un šausmu kino iezīmes, starp kurām gan manāms klišejiskums.
Drāmā "Pāreja" atklājas paaudžu konflikts, robežas starp kultūrām un dzimumiem, par to saņemot arī Berlīnes Starptautiskā kinofestivāla "Teddy" žūrijas balvu LGBTQ tematikas kontekstā.
"Raķete" komiski, bet vienlaikus skaudri parāda lidojumu uz sapņiem un dzīvē. Vardarbība, politika un sievietes pašvērtības atklāšana. Gēteborgas kino festivālā galvenā aktrise Ona Airola guvusi balvu par labāko aktierdarbu.
Filmas "Raķete" laikā zālē bija dzirdami gan aizrautīgi skaļi smiekli, gan skumjas asaras. Kas to izraisīja?
Filmas "Raķete" skatīja Dace Otomere norādīja: "Man kā cilvēkam, kurš arī ir žurnāliste, ir tieši par to žurnālistikas tēmu, ko padomāt. Kā sievietei arī par visu to sievietes lomu, mātes lomu."
"No vienas puses ir tā kā tie aktuālie jautājumi, kas ir tā kā kaut kāds.. tā bīstamība, kas ienāk mūsu dzīvēs. Es domāju, ka tā ir normāla filma. Ļoti izklaidējoša, ļoti jautri bija viņu skatīties personīgi", atzina filmas skatītājs Kristaps Rāvičs.
Ar kādām emocijām filmu raksturoja skatītāji?
"Bija brīži, kur pasmieties, tur bija tiešām veiksmīgi joki, arī no ikdienas. Bija arī skumji momenti, kas noteikti ir atkarīgi arī no katra cilvēka individuālās pieredzes.
Bet visā visumā, jā, ir par ko padomāt arī vairāk, izejot ārpus zāles", pauda skatītāja Dace Otomere. Savukārt skatītāja Margita Kaņepāja norādīja, ka "filma izraisīja gan smieklus, gan asaras."
Kategorijā "Normālas filmas" apkopotie darbi raisa dažādas emocijas. Ja es atradis kaut ko sev interesējošu – apsveicu! Ja nē, vai vēl māc šaubas, tad dodamies tālāk!
Nepalaid garām
Tās ir filmas, kuru izrādīšanu uz lielā ekrāna laist garām būtu grēks.
Dramēdija "Putns" atklāj pieaugšanas stāstu, dramatisku sociālo vidi, ilgas pēc uzmanības, saiknes ar ģimeni, cilvēcīgi portretējot un pakāpeniski atklājot filmas varoņus un iedvešot emocionalitāti skatītājā. 77. Kannu kino festivālā saņēma Pilsonības balvu.
Filma "Substance" attēlo skaudro tiekšanos uz ideālismu sabiedrības standartos un mūžīgo jaunību, ko pieprasa mākslīgā skaistuma kulta laikmets. Šausmu, fantastikas, komēdijas un satīras stilā veidotā filma šokē un raisa riebumu. Šī gada Kannu kinofestivālā guva balvu par labāko scenāriju.
Diskomfortu, pārdomas un mulsumu raisošais "Armands" vēsta par vecāku konfliktu, kas izvērsies, risinot bērnu problēmas. Neprāts un apsēstība. Kas gan beigās ir galvenie situācijas upuri? Un vai tiešām filma ir pilnībā jāizprot? Filma ir Kannu kinofestivāla "Zelta kameras" balvas ieguvēja.
"Šokējoši, nedaudz baisi, nedaudz liek padomāt par to, ko domā par citiem cilvēkiem, kādi viņi patiesībā ir,"
pēc filmas noskatīšanās atzina skatītāja Elīna Poče. Savukārt Uģis Briedis pēc filmas noskatīšanās dalījās pārdomās: "Pārsteigums, kā tas mākslinieciski tika risināts, jo, es saku, tur īsti nevar saprast, kur tā realitāte pazūd un kur tā realitāte ir."
"Ne visa filma, bet liela filmas daļa bija par apjukumu vai par informācijas nepilnību", atzina skatītājs Krišs Znotiņš.
Emociju karuseļi, kurus šīs filmas piedāvā, noteikti ir jāpiedzīvo!
Neciešamie vīrieši
Toksiskā maskulinitāte roku rokā ar satīru, suģestiju, apmātību un iešanu pāri līķiem – pārnestā un dažubrīd arī vistiešākajā nozīmē.
Trillerī "Mednieki klajumā" spriedzes un humora sajaukumā atklājas misticisms, maskulinitātes izpausme un cilvēkos esošais medību instinkts, kas liek medības turpināt, pat ja zvēri vairs nav galvenais, ko meklēt.
Kairinoša audiovizuāla pieredze parādās filmā "Peldmāja". Tā ir attiecību drāma, kas mijas ar melnās komēdijas elementiem, kas gan saņēmusi kritiku par nereālo izpausmi.
Interesanti, ka šī filma ir iedalīta gan kategorijā "Neciešamie vīrieši", gan nākamajā – "Sarežģītās sievietes", bet kurš tad dominē?
Festivāla "Riga IFF" radošā direktore un kuratore Sonora Broka komentēja:
"Tā ir tiešām neparasta filma, kuru mēs ne velti salīdzinām ar grieķu dīvaino vilni, jo tā ir filma, kas pārbauda arī skatītāja robežas.
Un es teiktu, ka drīzāk šajā filmā nav neciešamu vīriešu un nav sarežģītu sieviešu. Tur ir satikušies cilvēki, kuriem katram kaut kas sāp."
Sarežģītās sievietes
Spēcīgu sieviešu raksturu izlase. Viņas nesmaidīs, neuzvedīsies "kā pienākas" un nebūs tēls, kas radīts tikai, lai attīstītu vīrieša stāstu.
"Meitene ar adatu" – šausminošs stāsts, kas runā ar skatītāju pasakas mitoloģijā. Drūmā un nepielūdzamā pēckara pasaulē, starp kontrastiem – gaismu, tumsu, trūcīgiem un augstdzimušiem savērpjot psiholoģisku spriedzes trilleri, ievērpjot stāstu par dāņu sērijveida slepkavu.
Festivāla "Riga IFF" radošā direktore un kuratore Sonora Broka par filmu izteicās šādi:
"Manuprāt, vienkārši ir jānāk ar atvērtu sirdi un atvērtu skatienu, jo šī filma vairāk varbūt kā citas stāsta tieši par cilvēcību."
"Meitene ar adatu" ir sastopama arī kategorijā "Zosāda".
Zosāda
Emocionālai spriedzei mijoties ar ērmīgu atmosfēru, šīs filmas būs īpaši piemērotas tiem skatītājiem, kas kino pasaulē meklē asas un visas maņas saasinošas izjūtas.
Aizkustinoša šausmu pasaka "Sadzīvot ar mirušajiem" aicina domāt par to, kas notiktu, ja mirušie tuvinieki atgrieztos atpakaļ pie dzīvajiem. Eksistenciāla, mistiska, šermuļus uzdzenoša.
Viena no festivāla galvenajām pretendentēm uz zosādas uzdzīšanu bija latviešu filma "Beigas". Dokumentālās filmas "Beigas" pasaules pirmizrāde bija tieši festivālā Riga IFF. Tā vēsta par mākslinieku, zoologu, astroloģijas fanāti un dabas pētnieku, kuri reflektē par brīdi, kurā būtnes pāriet no dzīves nāvē. Provokatīva, ar humora vēsmām, pārdomas raisoša filma par to, kā vienas dzīvības beigas pāriet jaunā dzīvībā.
"Tas ir ļoti skrupulozs, masīvs darbs, kas ir veikts. Es domāju, ka visu vecumu cilvēkiem ir vērts pareflektēt par to, kas mēs esam, mūsu mirstīguma vai tomēr nemirstīguma kontekstā," atzina filmas skatītājs, kinorežisors Andris Gauja. Savukārt skatītāja Daina Vīlipsone norādīja:
"Piesaista tas, ka... Tā bezgalība būtībā. Ar dzīvnieku nāvi, ar visu pārējo nāvi dabā rodas jaunas dzīvības un visa dzīve turpinās tālāk."
Filmas režisors Māris Maskalāns par ieceri, kā filmā attēlot dzīvības un nāves mijiedarbību, stāstīja: "Es absolūti nevēlējos nevienu biedēt, nevienu nomierināt, bet parādīt, ka tā tas ir. Un varbūt šos nepatīkamos procesus, nepatīkamos skatus diezgan apzināti rādīt tādā estētiski… nu smukus."
Redz, uzliekot pareizos akcentus, arī nepatīkamo, var padarīt par patīkamu.
Balvu sezonas akcenti
Šī filmu izlase ļauj iepazīt jaunākās un aktuālākās starptautiskā kino vēsmas, kas uzskatāmas par šīs kino sezonas favorītēm un cienīgas cīnīties par prestižākajiem kino pasaules apbalvojumiem.
"Sausi slīkstot" fragmentāri attēlo traumatisku pieredzei, ko izraisījusi traģēdija ģimenē. Attēlojot to, it kā būtu piedzīvots nelāgs sapnis, ko grūti nošķirt no realitātes. Stāsta pamatā ir režisora pieredzētais, kad gandrīz nosmaka viņa dēls. Lokarno Starptautiskajā kinofestivālā filma ieguvusi labākās režijas un labākā aktieru ansambļa žūrijas specbalvu.
"Dahomejas karaliste" ir filma, kas vērš uzmanību uz to, kā mūsdienās attiekties pret pagātnes notikumu netaisnību. Emocionāli daudzslāņainā filma šī gada Berlīnes Starptautiskajā kinofestivālā ieguva festivāla galveno "Zelta lāča" balvu, savukārt festivālā "ZagrebDox" guvusi "Movies that Matter Award" balvu, kas tiek pasniegta filmai, kura vērš uzmanību cilvēktiesībām.
Iepriekš minētās filmas "Substance", "Armands", "Sadzīvot ar mirušajiem" arī ir iekļautas šajā kategorijā un ieguvušas starptautisku novērtējumu, bet kam jāpiemīt filmai, lai tā tiktu novērtēta?
"Tai ir jāpiemīt kaut kam laikmetīgam, vismaz to mēs meklējām. Man personīgi nepatīk filmas, kas balstītas kādā konkrētā tematā. Labi veidotas filmas, bet tās balstītas kādā populārā tematā, kas parādīts pārāk vienkāršā veidā," norāda žūrijas pārstāvis no Lietuvas Dovīds Ķauleiķis.
Šķiet, šogad festivāls gulstas uz tādām nopietnām emocijām, tomēr ir bijusi iespēja arī sastapties ar labu humoru!
Pasaule caur humora prizmu
Filmu izlase piedāvā aizraujošu komēdiju klāstu, kurā baudāmas gan asas satīras, gan labdabīgs humors. Katra izlases filma atklāj kādu unikālu humora šķautni, izceļot komēdijas žanra dažādību.
Piemēram, filma "Otrais cēliens" savā ziņā joko par pašu kino industriju, par visiem, tostarp pašu režisoru, tādējādi dodot iespēju skatītājiem izsmieties.
Bet ne vien gaumīgi joki vai dramatiski izstāstīti notikumi spēj emocionāli iedarboties uz skatītāju – reizēm pietiek ar paklusēšanu, ļaujot runāt kam citam, nevis vārdiem. Kas īpaši – šogad šo mākslu, pateikt bez vārdiem, savos darbos iecienījuši vairāki pašmāju režisori.
Filmas bez dialoga
"Tesa Man" bez dialogiem, ar mūzikas, dabas un dvēseles saplūšanu ievelk skatītāju poētiskā vidē.
"Tas, kas mani ievibrēja, bija dabas spēks. Bet vienlaicīgi sieviešu un vīrieša lomu nostatījums… Stāsts, kurā es esmu, redzu, ka vīrietis ir radītājs un sievietei ir jāsalst. Nenormāli skaisti, brīnišķīgi nofilmēts darbs, kur es tomēr jutos kā sieviete – izmantota," tā par filmu izteicās teātra un kino režisore Krista Burāne. Savukārt mūziķis Reinis Sējāns norādīja: "Mēs esam bijuši tajās slapjajās peļķēs, mēs esam bijuši tur, kur ir Uģīts [filmas režisors Uģis Olte] ar savām idejām. Un šeit tas viss tā kā tāds savvaļas zieds vispilnīgākajā formā uzplauka, man liekas."
Savukārt Lailas Pakalniņas "Gala punkti" ir poētisks Rīgas sabiedriskā transporta galapunktu portretējums. Fiksējot gan vietas, gan cilvēkus, kas dodas ikdienas gaitās.
Tāpat bija arī latviešu filmas, kas iekļautas citās kategorijās, kuras mēs, ja rodas iespēja, iesakām noskatīties.
Festivālā tika izrādītas piecas režisores Kristas Burānes "Brīnumskapja" sērijas. Kā jau minēts nosaukumā, tās parāda brīnumus un noslēpumus, iepriecinot, nedaudz pabaidot un kopā metoties piedzīvojumos ar skatītājiem.
Savukārt lielajiem skatītājiem režisore veidojusi aizkustinošu stāstu par to, kā tango palīdz sadzīvot ar Pārkinsona slimību, un dejas dziedējošo spēku.
Komponists Arturs Maskats, kurš ir viens no filmas "Dzīves tango" varoņiem, secina: "Iepazinu tādus cilvēkus, ko es nekad negaidīju iepazīt, un to dzīves spēku un vitalitāti, un to attiecību skaistumu, kas ir viņiem abiem – Klaudio un Ivanai. Man tas bija pilnīgi tāds… manis paša dzīvē liels notikums."
Protams, īpašu vietu festivāla repertuārā allaž iegūst ģimenes filmas.
Ģimenes filmas
Viena no filmām, kura potenciāli varētu uzkavēties Latvijā ilgāku laiku, ir sākotnēji šķietami smieklīga animācijas filma "Spoku kaķis Anzu".
11 gadus vecā Karina ar spoku kaķi Anzu metas pārdabiskos piedzīvojumos, vienlaikus stāstot gan par sērām un nāvi, gan draudzību. Tādējādi pirmo reizi festivāla vēsturē izrādīta anime. Savukārt "Fantasia" kinofestivālā Monreālā, Kanādā saņēmusi skatītāju balvu animācijas filmu kategorijā.
Filmas pirmās daļas laikā zālē ik pa laikam izspurdza kāds smiekliņš gan bērniem, gan līdzpaņemtajiem vecākiem. Tomēr, tuvojoties filmas noslēgumam, sižets kļuva aizvien dramatiskāks, liekot dažiem pašiem mazākajiem skatītājiem sarauties.
"Man patika filma," atzina skatītāja Arina. Savukārt jaunā skatītāja Evelīna norādīja: "Man patika stils, kā viņa tā visa filma… Īsti nepatika tie monstri, jo es domāju, viņi nedaudz pārspīlēja." "Man nepatika, kad viņi sita kaķi," piebilda Arina.
Pieaugušajiem filma radīja pārdomas, skatītāja Anda atzina:
"Jāsaka, nācu uz bērnu filmu un atnācu uz eksistenciālu filmu. Bija daži kadri, kuri man… Man bija sākumā pat tāda doma, ka nē, labāk bērniem nerādīt, bet… nu tāda ir dzīve."
Uzrunāto skatītāju starpā neradās vienprātība par to, kāda vecuma pārstāvjiem filma ir piemērota. Jaunā skatītāja Arina sprieda: "Es domāju, ka bērni var nākt uz šo filmu no astoņiem gadiem." Savukārt Anda pauda bažas: "Lai cik arī kaķis ir mīlīgs, tas nav mazo bērnu. Nav mazo bērnu filma."
Paskat, pat skatoties filmu par kaķīti var izdzīvot tik dažādas emocijas, bet kādas emocijas dominēja šī gada festivālā?
Kino kritiķe Dace Čaure komentēja: "Nu godīgi sakot festivālos humors vispār ir retums, kaut gan šajā festivālā bija mazliet arī absurda humora, vismaz divu filmu izpausmē, bet… Galvenokārt tas ir, es domāju, ka šausmu žanrs ir kaut kas, vai drīzāk psiholoģiskais trilleris, kaut kāds ko mēs varam noteikt izcelt, un drāma."
Sonora Broka, festivāla "Riga IFF" radošā direktore un kuratore, secināja: "Es teiktu, ka ļoti daudzās filmās tiek runāts par skumjām un zaudējumu izjūtu, bet es negribētu biedēt. Tas veids, kā par to tiek runāts, viņš spēj būt arī ļoti dziedējošs un gaišs vienlaikus. Tādēļ es ieteiktu uz šīm filmām raudzīties kā uz tādu recepti, kā uz padomu, kā sadzīvot ar skumjām, kā viņas pieņemt un kā varbūt tik pār zaudējuma sajūtai. Tā ir gan norvēģu filma "Sadzīvot ar mirušajiem", gan "Meitene ar adatu", gan Ziemeļvalstu kino programmā filma "Jauna savvaļa", kas tiešām ir ļoti, ļoti skaudru zaudējums stāsts, bet viņš kaut kā tiek cauri tam dziļākajam punktam un tomēr pabeidzas ar tādu gaišāku skatu uz dzīvi."
Savukārt žurnāla "Kino Raksti" galvenā redaktore Kristīne Matīsa atzina: "Manā pieredzē ir pietiekams līdzsvars, tur bija gan šausmu filma no Māra Maskalāna – "Beigas" –, gan totāla meditācija Lailas Pakalniņas "Gala punkti", gan, teiksim, man trāpījās arī tā kā komiskais elements, somu "Raķeti" noskatījos."
Kas tad uzvarēja?
Festivāla noslēgumā paziņoti uzvarētāji. Par galveno balvu šogad sacentās 10 pilnmetrāžas darbi no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Dānijas, Norvēģijas, Zviedrijas, Ukrainas un Vācijas.
Uzvarētāja pilnmetrāžas filmu kategorijā ir režisores Olhas Žurbas veidotā filma "Lēni degošās zemes dziesmas" – aizkustinoša filma, kas parāda to, ko piedzīvo Ukrainas iedzīvotāji Krievijas izraisītā kara apstākļos. Turklāt režisore notikumus fiksēja no pirmās dienas, kad sākās Krievijas pilna mēroga iebrukums, ne tāpēc, lai veidotu filmu, bet gan, lai fiksētu notikumus un saglabātu pierādījumus par to. Viņa uzskatīja to par pienākumu – fiksēt kino valodā apkārt esošo, sirdi plosošo realitāti.
"Man ir dalītas sajūtas. Protams, ir liels gods, bet, es ceru, ka žūrijai šī filma patika ne tāpēc, ka tā ir par karu, bet gan tāpēc, ka tai piemīt kino vērtības. Man tiešām ir dalītas sajūtas… Es vēlētos, kaut šī filma nemaz nebūtu, tāpat kā kara," tā norāda Olha Žurba, filmas "Lēni degošās zemes dziesmas" režisore no Ukrainas.
Savukārt žūrijas īpašo atzinības balvu saņēma režisors Laurīns Bareiša par filmu "Sausi slīkstot".
Kristīne Matīsa, žurnāla "Kino Raksti" galvenā redaktore, filmu raksturo šādi: "Tā ir filma uzmanīgam skatītājam, un ir labi, ja skatītājs iepriekš zina tikai to, ka apmēram filmas vidū lineārais stāstījumus salūzt un sāk lēkāt pa laikiem. Viss, vairāk nekas nav jāzina, tad ir rūpīgi vienkārši jāskatās līdzi un jāskatās, cik smalki režisors to visu tā saliek un sakārto."
"Abas filmas, kuras mēs izvēlējāmies kā uzvarētāju un īpašās atzinības balvai, tajās ir unikāls veids, kā stāsta par tēmām, kuras mēs visi zinām, ko redzam ziņās. Tomēr šajās filmās par šīm tēmām runā neierastā veidā," norādīja žūrijas pārstāvis Dovīds Ķauleiķis.
Apsveicam uzvarētājus, bet ar kādu emociju mūsu pieredzējušās kino kritiķes vērtē šo festivālu?
"Šis gads man noteikti licis gan domāt. [..] Tas ir labi, ka ir jādomā. Tas ir labi, ka es varu atnākt uz festivālu un padomāt domas, kuras mēs neesam paši izdomājuši," norāda kino kritiķe Dace Čaure.
Nāciet uz kino un sekojiet līdzi, kuras no Riga IFF programmas filmām turpmākā gada laikā atgriezīsies kinoteātru repertuāros, jo emociju karuselis ar festivāla izskaņu nav beidzies!
