Dokumentālo īsfilmu cikla "Latvijas kods" jaunākās filmas veido daudzveidīgu Latvijas šodienas attēlojumu gan no bērnu, jauniešu, gan mākslinieku, gan cilvēku ar invaliditāti, gan arī no dzīvnieku un pilsētvides skatpunktiem.
Filmas "Latvijas kods. Latvija šodien" – no 16. novembra ceturtdienās pulksten 19.30 LTV1 un REplay.lv. Sabiedrisko mediju portālā LSM lasāmas intervijas ar visu filmu autoriem.
Aiga Leitholde: Kā radās filmas "Sliktie dzīvnieki" iecere?
Ildze Felsberga: Šeit ir divi stāsti. Viens no tiem – es biju nolēmusi, ka jāmācās, vai nu bioloģija vai kino. Šeit sanāca abus savienot! Mani vienmēr interesējušas filmas par dzīvniekiem un "Latvijas koda" formāts ir veids, kā paskatīties uz dabas dokumentālā kino iespējām savādāk. Mums ir materiāls ar dzīvniekiem, gan skatienu pametam uz pretējo pusi – uz cilvēkiem, kas šos dzīvniekus vēro, šādi pētot "zvērus" abās kameras pusēs.
Ja konkrēti par šo filmu, iecere atnāca kādu dienu, kad klausījos Latvijas Radio 1 un tur dzirdēju absolūti neticamu skaņu. Tas bija Latgales zoodārza vadītājs, biologs, abinieku un rāpuļu pētnieks Mihails Pupiņš. Viņš bija iemācījies precīzi izdziedāt – ar savu rīkli atdarināt – visas Latvijā dzīvojošās krupju sugas. Sākumā domājām, varbūt filmu jāveido par šo cilvēku vai par Latgales zoodārzu. Kad apciemojām Latgales zoodārzu, aizrunājāmies par "negatīvo relišeru teoriju" –
Pupiņš stāstīja, ka viņa zoodārzs ir veidots tā, lai cilvēks lēnām tiktu ievests konfrontācijā ne tikai ar to, kas ir patīkams un mīlīgs, piemēram, dzīvnieki ar lielām acīm, kas mums atgādina bērnus. Viņš zoodārzā cilvēkus iepazīstina arī ar tiem dzīvniekiem, kuri sākumā, iespējams, izraisīs spēcīgu pretreakciju.
Šo dzīvnieku negatīvie relišeri var būt jebkas, piemēram, mikla, jocīga āda, pārāk daudz vai pārāk maz kāju, pārāk daudz zobu, vai to vispār nav.
Mēs pieķērāmies šai teorijai un sapratām, ka būtu interesanti veidot antropoloģisku filmu, kurā mēs pētām cilvēku attiecības ar būtnēm, kas atšķiras no mums. Uz šo filmu var skatīties arī plašāk – kā veidojas cilvēka attiecības ar svešādo. Mēs izvēlējāmies mazo prizmu, pakavējoties ilgāk zoodārzā pie šo dzīvnieku mītnēm, vērojot, kādas reakcijas tie rada cilvēkos, kā arī to, kā mēs šīs sajūtas nododam bērniem.
Bieži vien tieši mazie bērni ir fascinēti ar skaisto kukaini vai pūkaino zirnekļa kāju. Tad pienāk vecāki un saka – šausmas, viņš tevi apēdīs!
Tas ir vēl jo interesantāk tāpēc, ka bieži šie dzīvnieki dzīvo otrā pasaules pusē un visdrīzāk tos dzīvē nekad nesastapsim.
Kā tev šķiet, kāpēc vecāki biedē bērnus no zirnekļa? Vai tas ir neapzināti nodots no paaudzes paaudzē?
Ar šo filmu mēs vēlētos skatītājus mudināt domāt par šiem jautājumiem. Protams, mums ir vēlme iemācīt bērniem, kā droši dzīvot šajā pasaulē. Dažreiz arī gribas bērnus nedaudz pabiedēt – tā ir kā spēle ar neizskaidrojamu stīgu.
Kopumā filmā dzirdamajos cilvēkos dzīvnieki raisīja pozitīvas emocijas un radošas pārdomas, kā arī rūpes. Šķiet, viņi atrada veidu, kā ar dzīvniekiem personificēties.
Jā, emociju spektrs ir dažāds. Tāpēc man zoodārzs šķita interesanta vieta, kur paklausīties, kas notiek apkārt. Tropu māja deva rotaļīgu atmosfēru, kur bērni un pieaugušie varēja uz šo pasauli reaģēt spontāni.
Kameras priekšplānā ir terārijs, bet cilvēki runā fonā. Kā ņēmāt vērā aspektu, ka filmu skatīsies televīzijā? Vai tas kaut ko mainīja mākslinieciskajā idejā?
Mēs par filmu domājām kā par veselumu, nedomājām par to, kā cilvēki jutīsies, to skatoties televīzijā. Filma ir klusa un lēna – tas nav tipiskais formāts. Man liekas, tas ir interesanti – ik pa laikam paskatīties kaut ko tādu, kas ievelk tevi savā pasaulītē un prasa pacietību. Kad paši bijām pavadījuši ilgāku laiku tropu mājā, redzējām – cilvēki tai diezgan ātri izskrien cauri. Ar filmu mēs viņus vēlamies mudināt turp uzkavēties nedaudz ilgāk, ceru, ka to varēs izbaudīt arī televīzijas ekrānā un viedierīču mazajos ekrānos.
Varbūt filmēšanas laikā tev bija kāds īpaši mīļš kukainītis?
Man mīļi kļuva ļoti daudzi. Kukainīšu iepazīšana bija ļoti interesants process – pirmās reizes tur nekas daudz nenotika. Evolūcija viņiem ir piešķīrusi efektīvu dzīvošanas veidu, kurā nozīmīga loma ir arī miegam.
Ar katru filmēšanas dienu savus varoņus arvien vairāk iepazinām – katram ir sava personība. Viņi komunicē gan ar ārpasauli, gan viens ar otru.
Dažreiz viņi guļ. Man pašai bija neizskaidrojamas bailes no varāniem. Latgales zoodārzā ieraudzīju, cik skaisti varāns guļ uz sava drauga muguras! Tad es sapratu, kā ir iespējams pārvarēt šādas sajūtas, iepazīstot šī rāpuļa būtību. Katrai būtnei ir sava loma šajā pasaulē. Filmas veidošana bija interesanta, jo lielākā daļa cilvēku par šīm būtnēm neko nezina. Pieņemu, ka Latvijā ir uz abām rokām saskaitāmi speciālisti, kas vairāk saprot par šo rāpuļu un abinieku eksistēšanas veidu. Viss, ko mēs zoodārzā runājam, patiesībā ir mūsu attiecību projekcijas uz viņiem.
Cilvēku balsis aizkadrā – vai tās ir nejaušas vai organizētas?
Izmantojām dažādas metodes – filmas sākuma daļā mēs izmantojām atmosfēras mikrofonus, ar kuriem ķērām gan vides skaņas, gan mazus tekstiņus no zoodārza ikdienas. Izdomājām, ka vēlamies dzirdēt arī kaut ko no cilvēku sarunām pie terārijiem, tāpēc pie ieejas tropu mājā aicinājām cilvēkiem uzlikt mikrofonus, otrā galā mēs viņus sagaidījām un vēlāk klausījāmies, ko viņi bija sarunājuši.
Kādi bija filmas tehniskie izaicinājumi?
Tādi bija vairāki. Piemēram, zoodārzs ir pilns ar dažādiem aparātiem, kas burbuļo, pūš gaisu, jo dzīvniekiem ir nepieciešams īpatnējs režīms. Šo skaņu gan izmantojām filmas dramaturģijā, gan pēcapstrādes procesā to tīrījām. Mūsu pēcapstrādes skaņu režisors Ģirts Bišs no šiem fona trokšņiem ir radījis rūkoņas mūziku, kurā dažādas frekvences izveido jaunu skaņas iestarpinājumu.
Filmēšana prasīja pacietību. Dažreiz gadījās tā, ka dzīvnieks pēc ilgas gaidīšanas, mainīja pozu tikai tad, kad kamera jau ir izslēgta.
Lielākais darbs bija mūsu montāžas režisoram Haraldam Ozolam, kurš zināja, kā no šī lielā materiāla izveidot pusstundas filmu. Parasti šādi darbi dzīvo īsākos formātos. Mums šīs filmas veidošanai nebija paraugu, pēc kuriem vadīties.
Kādu personīgu atziņu tu guvi šīs filmas veidošanas procesā?
Man bija milzīgs prieks iepazīt šo pasauli. Man ir vairākas idejas, kas varētu būt šīs filmas turpinājumā – cerams, sanāks tās īstenot. Bija interesanti padomāt, kā mēs redzam savu vietu šajā pasaulē un kā redzam citu dzīvības formu vērtību, vai viņi ir kaut ko mums parādā vai ne? Filma "Sliktie dzīvnieki" man bija ļoti vērtīgs darbs, kuru es izbaudīju. Eksperimentālā forma ļoti atbrīvoja.
