Ar Mariju Luīzi Meļķi Kultūras ziņas tiekas gada nogalē, pirms septītās izrādes "Maigā vara", kas Matīsa Kažas režijā skatuves dzīvi sāka novembrī.
2022. gada debijai filmā "Neona pavasaris" pievienojusies debija Nacionālajā teātrī, un līdzās vārdiem "dzejniece un māksliniece" Meļķes biogrāfijā koši iekrāsojies vārds "aktrise". 2023. gads māksliniecei ir bijis garš un piesātināts.
"Būtiska ir bijusi būšana par kultūras darbinieku, nodarbošanās ar mākslu, jo man nav cita darba. Šis [2023.] gads ir pirmais, kurā es pieredzu pilna laika dzīvi kā pašnodarbinātam māksliniekam kopā ar vīru, kurš arī ir pašnodarbināts mākslinieks.
Tad brīžiem ir tāda sajūta, ka mēs nodarbojamies ar kaut kādu eksperimentu vienkārši."
Interese par aktiermākslu Marijai Luīzei Meļķei ir bijusi vienmēr, arī pirms pieciem gadiem mēģinot studēt teātra kursā. Gan kino, gan uz teātra skatuves viņa nonāca kopdarbā ar režisoru Matīsu Kažu: "Mēs esam pazīstami jau diezgan daudzus gadus, man ir iepriecinoši piedzīvot viņa debiju teātrī, arī pašai tajā būt iesaistītai. Es atceros, ka mēs bijām pusaudži, kuriem tas teātris dikti interesēja. Paši tagad lieli (smejas), paši mēģina uztaisīt, tas ir jauki."
Viņa atzīst, ka pašai ir interesanti piedzīvot to, cik ļoti strauji Matīss Kaža ir kļuvis par ārkārtīgi īpašu profesionāli: "Cik viņš ir cilvēcīgs, sakarīgs un nosvērts. Ar kaut kādu radošo ķērienu. Tur tāda fantastiska kombinācija starp vēlēšanos izdarīt un spēju izdarīt."
Pagājušā gada februārī par Mariju Luīzi Meļķi runāja visā Latvijā, kad viņa atteicās pieņemt balvu "Lielais Kristaps" par aktrises darbu filmā "Neona pavasaris" līdz partnerrattiecību regulējuma pieņemšanai: "Skaidrs, ka tas bija politisks solis, bet tas primāri bija poētisks solis. No sirds vienkārši nāca. Man nebija tāda jautājuma sev, cik liela jēga būs, ja es to izdarīšu, un kurā virzienā tas aizvedīs. Man šķita, ka ir vienkārši godīga rīcība.
Tad, kad šis likuma projekts tika apstiprināts, man bija prieks, bet es nejutos tā, ka es esmu ārkārtīgi to nopelnījusi. Tas ir drīzāk pagodinājums, ja cilvēki, kurus vistiešāk šie jautājumi skar, ja viņi ir jutuši to manu žestu kā viņus atbalstošu."
Viņa atzīst, ka pieņemt šo balvu bija svētki un saviļņojums: "Viļņošanās ap Lielo Kristapu prasīja daudz enerģijas un spēju izvēlēties prioritātes un neizdegt. Tas būs svarīgi arī šajā gadā. Pirmā lieta, kas man nāk prātā attiecībā uz gaidām par 2024. gadu, bija jociņš, ko es redzēju internetā, ka ikviens miris cilvēks uz Everesta ir kādreiz bijis ļoti augsti motivēts. Tāpēc varbūt brīžam ir jāpiebremzē ar to savu apņēmību. Tomēr šī apņēmība varētu sašķobīties, ja būtu piedāvājums strādāt pie jaunas filmas. Jauna filma – taisām, protams! Mani kino ir pilnībā savaņģojis."
