Māris Āboliņš kino industrijā ir kopš 2007. gada, viņš strādājis pie vairāk nekā 50–60 filmām un seriāliem un pats sevi dēvē par datorgrafikas veterānu.
"Kino industrijā termini ir šādi. Specefekti ir tie, kas ir veidoti uz laukuma – dūmi, mākslīgās asinis, vējš, lietus. Datora efekti pareizi saucas vizuālie efekti, bet, protams, tos var saukt arī par datora efektiem vai datora grafikas efektiem. Tā nebūs kļūda," skaidroja Āboliņš.
Esam pieraduši vizuālos efektus redzēt fantastikas, vēsturiskajās vai asa sižeta filmās, bet patiesībā mūsdienās tie tiek izmantoti arī ļoti ikdienišķās filmu ainās, kurās mēs tos pat nepamanām.
"Savā ziņā šīs kara filmas, fantāzijas filmas un arī vēsturiskās filmas man ir vismīļākās. Mans hobijs ir, teiksim, strādāt pie vēsturiskajām filmām, bet arī parastās filmās, kuru sižets notiek mūsdienās vai nav tik piepildīts ar visādām aktīvām darbībām, ir dažādi momenti, kas ir jāpielabo. Varbūt kāda reklāmas zīme ir kadrā vai arī, pieņemsim, kāda māja ir jāaizkrāso, vai aktieris izskatās pārāk saguris, viņam ir krunkas, tad tās ir jānoņem. Tā ka ir visādi sīkumi," stāstīja Āboliņš.
Viņš atklāja, ka ar kolēģiem mēdz jokot, – mūsdienās režisori ir palikuši mazliet slinkāki, jo paļaujas, ka kļūdas varēs pēc tam izlabot.
"Kādreiz tādu iespēju nebija, un es tiešām brīnos, un daudzi cilvēki manā profesijā brīnās, kā režisori un filmēšanas komanda kādreiz spēja tikt galā, izveidojot, pieņemsim, milzīgas vēsturiskās ainas bez nekādiem datora efektiem," atzina Āboliņš.
Vizuālos efektus var iedalīt divās daļās – vieni tiek izplānoti jau iepriekš, bet otri ir nejauši, kad jāizlabo kaut kas, kas nogājis mazliet greizi filmēšanas laukumā.
"Plānotie parasti ir lielizmēra un ilglaicīgi, tie ilgi ir kadrā. Parasti tas saistās arī ar lielu darbu, līdz ar to arī ar laiku un budžetu, un – jo labāk tos izplāno, jo labāks ir rezultāts. Vēl man jāsaka, ka bieži vien plānojot var piešmaukt to situāciju, to var apiet vai uztaisīt daudzreiz efektīvāku, vai vispār izvairīties no datora efektiem. Līdz ar to plānošana ir liela daļa no efektiem," stāstīja Āboliņš.
Tad, kad ir izstrādāts filmas scenārijs un producents sāk vākt filmēšanas komandu, vizuālo efektu veidotājs tiek iepazīstināts ar scenāriju. Speciālists rūpīgi izlasa scenāriju, iepazīstas ar to un jau atzīmē vietas, kurās, visticamāk, būs nepieciešami vizuālie efekti. Tad no šī momenta sākas plānošana. Tiek veidotas vizuālas skices un apmeklētas plānotās filmēšanas vietas, līdz beidzot sākas pati filmēšana.
Datorgrafiku apguva pašmācības ceļā
Āboliņš sevi nekautrējas dēvēt par datorgrafikas veterānu. Viņš strādājis ne tikai pie pašmāju filmām un seriāliem, bet pusotru gadu pavadījis arī Londonā, strādājot tieši pie vēsturiskām ainām, piemēram, televīzijas seriālā "Taboo" ar Tomu Hārdiju un BBC slavenā seriālā "Karš un miers" ("War and Peace").
"Mani norūdīja britu darba kultūra un disciplīna. Es tiešām daudz ieguvu no tā, jo viens no paņēmieniem, kā es tam piegāju, bija – ierasties darbā pašam pirmajam un no darba aiziet kā vienam no pēdējiem," stāstīja Āboliņš.
Viņš atklāja, ka profesiju apguvis pašmācības ceļā, un vēlas iedvesmot gan jauniešus, gan varbūt arī kādu pieaugušo apsvērt šo profesiju kā vienu no iespējām, ar ko nodarboties dzīvē.
"Praktiski visu es panācu ar aizrautību un čaklumu.
Viss sākās tā, ka mēs ar manu bērnības draugu vienkārši mēģinājām taisīt visādus video ar datorprogrammām, kas tajā laikā bija pieejamas. Tie bija kaut kādi muļķīgi zīmējumi, eksperimenti ar video. Tā pamazām mēs uztaisījām tādai muzikālajai apvienībai "Cyberpunk" mūzikas video, kas ieguva kaut kādu rezonansi," stāstīja Āboliņš.
Šo video pamanīja kādas reklāmas aģentūras darbinieki, un viņi nolēma abus jauniešus pieņemt darbā. Vēlāk viņus pamanīja arī Andrejs Ēķis, piedāvājot gūt pirmo profesionālo pieredzi kino industrijā, strādājot pie filmas "Rīgas sargi".
"Līdz ar to sākās jau profesionāls darbs kino industrijā. Jāsaka tā, ka tas ceļš bija diezgan skarbs sākumā, jo neviens nezināja, ar ko mēs nodarbojamies. Mēs bijām tādi alternatīvie jaunieši, un mūsu pirmais darba kabinets bija bijušajā kurpju noliktavā – divi reiz trīs metri bez logiem. Tad, kad gadu tur bijām nostrādājuši, kolēģi pateica – jūs esat pierādījuši, ka prom mēs jūs nedabūsim, visu cieņu," pieredzē dalījās Āboliņš.
No nesenākajiem latviešu darbiem, kuriem viņš veltījis savu laiku, Āboliņš minēja jaunās daudzsēriju spēlfilmas "Pansija pilī" un "Padomju džinsi".
"Es esmu Latvijas kino patriots, un man ir ļoti liels prieks novērot, kā Latvijas kino aug. Ja es sāku strādāt pie "Rīgas sargiem", tad pamazām, pamazām tā pozitīvā līkne iet uz augšu, uz lielāku kino filmu skaitu un labāku produktu. Īpaši to varēja redzēt uz [Latvijas] simtgadi," pauda Āboliņš.
