Režisora Gata Šmita jaunās koncertfilmas mūzikas autors ir komponists Jēkabs Nīmanis. Filmā izmantoti JRT izrāžu skaņu celiņi un arī citu autoru melodijas, taču Nīmaņa mūzikas intonācijas veidojot filmas "mugurkaulu", Viņš stāsta: "Šī mūzika manī rezonē ļoti, jo tas viss ir saistīts ar manu izaugsmi, esmu šeit izveidojies kā komponists. Gata piedāvājums strādāt pie šīs filmas bija vairāk nekā darbs – tas bija arī atskats sevī, meklējot to, ko gribi atcerēties un parādīt. Šeit man ir daudz kas noticis, un ir prieks, ka arī Gatim šī sajūta ir bijusi svarīga filmā."
Režisors Gatis Šmits savukārt atceras, ka filmas iecere dzimusi tad, kad tapis skaidrs – teātra ēka noteikti jāremontē un jāmodernizē. Bet arī tās pagātne ar Eduarda Smiļģa vadītā Dailes teātra un pēc tam Ādolfa Šapiro Jaunatnes teātra nospiedumiem, un, visbeidzot, ar Jaunā Rīgas teātra veiksmes stāsta pirmsākumiem – ir tik vērtīga, ka gribējies nākamajām paaudzēm atstāt kādu liecību.
"Visas simtgadīgās vēstures laikā par šo ēku ir ļoti maz foto un video materiāla – burtiski dažas izrāžu fotogrāfijas, televīzijas intervijas garderobē.
Bet materiāls, kurā varētu iegūt priekšstatu, kāda tā māja bija, kāda ir slavenā pīpētava, aizskatuve, grimētavas, frizētavas ar simtgadīgo patīnu…
Nopietns remonts šai mājai nebija veidots kopš ugunsgrēka 1931. gadā," teic režisors.
2016. gadā viņš izlēmis nākamībai sagatavot nelielu kinohroniku: "Dažas dienas filmējām aizskatuvi, ikdienas dzīvi un portretus, mēģinājām panākt, lai svarīgākās telpas atklātos caur aktieriem vai tamlīdzīgi."
Materiāls sanācis tik interesants, ka izdevies iegūt Nacionālā kino centra atbalstu tālākam darbam.
"Varējām paralēli izveidot stereoskopisku virtuālās realitātes ierakstu visai mājai – katrām kāpnēm, durvīm, gaismām. Eventuāli tā būs virtuālās realitātes tūre," atklāj Šmits.
Daži virtuālās realitātes kadri ielikti arī jaunajā filmā. Gatis Šmits stāsta, ka 1 stundu 20 minūtes garā kinolente esot estētiski ļoti raiba – izmantots gan vēsturiskais dokumentālais materiāls, gan laika intervāla fotogrāfijas, gan slēptās kameras, gan dažādi video efekti, gan izrāžu fragmenti. Tagad viņš varot droši teikt, ka "Vecā Daile", kā to sauca tautā, kļuvusi par visvairāk dokumentēto Lāčplēša ielas māju. Turklāt nofilmēts arī kaut kas visai mistisks, režisors pamet intrigu:
"Kaut kāds Smiļģa gars, vārdos neizsakāma kvalitāte. Tur ir pāris brīnumaini kadri tajā materiālā, viena vai divas ļoti dīvainas parādības."
Nevis Smiļģa rēgs, bet Smiļģa gars? Režisors turpina: "Gandrīz pusgadu vairāki tie robotizētie putnubūri fotografēja "taimlapsus". Viena kamera stāvēja kādu laiku Lielajā zālē. Un tad izrādās, kaut kāds brīnums, kas notiek agri no rīta, ko izdevās nofiksēt – [tukšā zālē] uz skatuves."
Visi trīs šonedēļ paredzētie filmas seansi gan jau izpārdoti, taču režisors sola lielās intereses dēļ rast vēl kādas skatīšanās iespējas.
