Mūsu hokeja izlases vēsturiskos panākumus un izdzīvotās emocijas pasaules čempionātā kādu dienu noteikti ieraudzīsim arī uz kino ekrāniem. Režisors Aigars Grauba, kurš veidoja vēsturisko drāmu par latviešu panākumiem 1935. gada Eiropas čempionātā Šveicē, pārliecināts, ka spēlfilmai par jauno laiku sapņu komandu jāķeras klāt uz pašreizējā pacēluma viļņa:
"Šajā gadījumā dzīve ir uzrakstījusi ideālu dramaturģisku situāciju, jo no sākuma, kad komandas kapteinis šaubās, vai vispār piedalīties šajā čempionātā,
un līdz tam, ka viņš izlemj, un vissvarīgākie vārti ir arī izlīdzinājums trešajā trešdaļā ar Šveici. Kad viņš iznāk un izdara to, ko no viņa gaida."
Lai arī spēlfilmām par sportu ir potenciāls uzrunāt plašu auditoriju, Latvijas kino vēsturē to nav daudz, un allaž dominējis basketbols.
Nacionālā kino centra vadītāja, kinozinātniece un kinokritiķe Dita Rietuma stāsta: "Arī patlaban ir divi projekti – spēlfilmas, kas ir Nacionālā kino centra atbalstīto filmu klāstā. Šīs filmas ir ražošanas procesā. Viesturs Kairišs veidos filmu par Uļjanu Semjonovu, tas būs interpretējošs autorkino par spilgtu personu lielajā sportā. Un Dzintars Dreibergs veidos savu basketbola filmu. Projekta nosaukums – "Cālis", un šī filma stāsta par basketbola komandu, tas ir sakņots 20. gadsimta otrajā pusē Latvijas padomju periodā."
Hokejs vairāk izpelnījies dokumentālistu uzmanību. Žurnālists un režisors Sandijs Semjonovs, kurš filmējis stāstu par Latvijas hokeja pirmsākumiem, atzīst, ka nav viegli veidot filmas par hokeju. Viņaprāt, mūslaiku sapņu komandas kontekstā var savākt krāšņu materiālu gan dokumentālai, gan mākslas filmai:
"Ja es taisītu filmu, es taisītu par to, kā dabūt šādu komandu, kā dabūt šo sajūtu, ka viens cīnās par otru, jo tas ir kaut kas fenomenāls, tas nerodas no zila gaisa.
Tas ir kaut kas, kad sakrīt visi apstākļi, kad ir pietiekami daudz komandā jauno, pietiekami daudz vidējo, veco, pieredzējušo. Treneri pareizos vārdus atrod, un tur nav tāda formula. Ja tā būtu formula, tad uztaisītu katru gadu."
Lai sportu aktiera sniegumā padarītu pavisam ticamu, režisors Aigars Grauba "Sapņu komandai" izvēlējās tikai tos aktierus, kas spēlē basketbolu. Bet safilmēto hokeja ainu ticamību filmā "Circenīša Ziemassvētki" izvērtēja lietpratēji.
"Gatavojoties "Sapņu komandai", mēs veicām filmēšanas testus un eksperimentus un kopā ar dižo Gvido Skulti, kas bija filmas operators, nofilmējām pāris spēles, veicām testus, un ātri kļuva skaidrs, ka filmēt spēli, kā to parasti dara un skatāmies TV, arī kā hokeja spēles skatījāmies, ka tas filmā nedarbojas. Mēs sapratām, ka ar kameru jāatrodas ļoti tuvu, mēs filmējām ar daudzām kamerām un atradāmies starp spēlētājiem," atceras Aigars Grauba.
Nacionālā kino centra finansējums nākamajam gadam ir pieticīgs. Rudenī gaidāms filmu attīstīšanas konkurss, kurā varētu parādīties arī kāds pieteikums par hokeja izlases panākumiem. Šobrīd nekāda īpaša ideju konkursa, lai veidotu filmu par hokejistu panākumiem, nav.
"Skaidrs, ka vajadzētu uztaisīt gan dokumentālu filmu, kas būtu vairāk laika liecība, kas paliktu citām paaudzēm. Es domāju, mēs piedzīvojam kaut kādu fenomenu," spriež Sandijs Semjonovs. "Svarīgi, kāpēc to rādīt, stāstīt, lai rastos jaunas šādas sapņu komandas, lai cilvēki tiešām sapņotu par lielām lietām un viņas kādreiz arī piepildītu."
"Filmas nekad tiešā veidā nav par sportu, un arī šī uzvara nav par sportu,"
uzsver Aigars Grauba. "Tie vārdi, kad Daugaviņš pateica pie Brīvības pieminekļa, ka mēs atdotu šo metālu, lai visi dotu atbalstu šai valstij, tādu, kādu viņi izjūt, tas ir tiešām iedvesmojoši. Mēs gaidām no mūsu sportistiem šo iedvesmu, kas palīdz mums tikt ar savām lietām galā."
