Cik vien ilgi režisors Staņislavs Tokalovs sevi atceras, viņa ģimenē divi galvenie svētki bija Jaunais gads, kad vispirms translācijā no Maskavas skanēja Krievijas prezidenta uzruna, bet pēc tam – tepat no Rīgas – Latvijas prezidenta teiktais. Un 9. maijs. Tad notikumu epicentrā bija vecmāmiņa Ņina, kara medmāsa. Pienāca viņai adresēts ikgadējs apsveikums ar paša prezidenta Vladimira Putina parakstu, ko no pastkastītes atnesa un nolasīja mamma Irina.
Staņislava Tokalova mamma Irina ir dzimusi Latvijā, bet viņas mamma Ņina Maškovskaja – Krievijā, Kurskā. Uz Rīgu 1955. gadā atbrauca labākas dzīves meklējumos, neslēpj režisors. Viņš pats, astoņdesmitajos gados uzaugot Purvciemā, krievvalodīgo kopienā, tikai sešu vai septiņu gadu vecumā pirmoreiz saklausīja latviešu valodu. Filmā dokumentētas ģimenes trīs paaudžu sievietes, arī Staņislava Tokalova jaunākā māsa Patrīsija, Mākslas akadēmijas studente.
Vaicāts, kas režisoram lika sākt filmēt savu ģimeni, viņš teic:
"Gribu atraut vaļā sarunu ar sabiedrības daļu – gan latviski, gan krieviski runājošajiem, kura saprot, ka tā minoritāte, kas dzīvo šeit, kas ir 24%, nav krievi. Un arī par latviešiem nekad nepaliks."
Pirmais impulss bijusi paša asā reakcija uz stereotipisko veidu, kādā pat Latvijā uzņemtajās filmās parādīti tādi kā viņš – kā Tokolovs saka, "krievu latvieši" jeb "latvijci". Režisors izdomājis šo tēmu izvērst, dokumentējot starptautiski godalgoto pludmales volejbola pāri – Aleksandru Samoilovu un Jāni Šmēdiņu. Taču stāsts neveidojies, kā cerēts. Tad ar operatoru Valdi Celmiņu, kurš ir arī filmas "Viss būs labi" scenārija līdzautors, lēmuši nedaudz pafilmēt Staņislava Tokalova ģimeni, kurā kaislības groteski viļņojas vēl aizraujošāk nekā sportā.
Četros filmēšanas gados nomira ekrānā redzamais suns, apprecējās režisora māsa, bet vecmāmiņa Ņina saslima un 97 gadu vecumā vairs skaidri netver realitāti demences dēļ. Taču kurš būtu domājis, ka nojauks arī pieminekli, pie kura katru gadu godināja vecmāmiņu? Un, pats galvenais, ka sāksies Ukrainas karš. Kaujas pozīcijās nostājās arī Staņislavs Tokalovs ar mammu Irinu.
Mūsu sarunas brīdī Staņislava Tokalova ģimene, tāpat kā visa sabiedrība, ir nogājusi vēl garāku ceļu situācijas izpratnē. Mūsu sarunas brīdī viņi filmu vēl nebija redzējuši, un režisors bažījas, kā attiecības ar tuviniekiem ietekmēs šī publicitāte. Producents Guntis Trekteris uzver, ka šo iemeslu dēļ radinieku dokumentēšana arī Latvijā nav bieži izplatīts kino paņēmiens: "Vajag lielu drosmi iznest savas ģimenes lietas plašākā sabiedrībā."
Krieviski runājošajiem Latvijas iedzīvotājiem ir jāmeklē sev jauna identitāte, jāpārstāj gaidīt, ka Krievija vai Latvijas valsts to izdarīs viņu vietā, saka režisors. Viss jau ir labi. Viņa māsa Patrīsija pieder jaunajai eiropiešu paaudzei, viņš pats ir godalgotu spēlfilmu autors, saņēmis atzinību arī no Latvijas Republikas prezidenta. Bet vecmāmiņa Ņina šo filmu vairs neredzēs, jo dzīvo jau savā pasaulē.
