ĪSUMĀ:
- Kad tapis pirmais detektīvs, un kāds tam sakars ar Parīzi?
- Kas kopīgs raidījumam "V.I.P", doktorantūrai un kriminālromānam?
- Vai ir normāli atpūsties, šķetinot briesmīgu slepkavību?
Kur tas krimiķis aprakts jeb žanra vēsture
Kā kriminālstāsta, tā šausmu stāsta vēsture ir sena. Taču, ja šausmu žanrs ir plaucis visos laikmetos un visur, jo teju visām pasaules tautām mutvārdu krājumos ir savi spoku stāsti, kas kā kultūras fenomens attīstījies folklorā, nododot brīdinājumus paaudžu paaudzēm un atspoguļojot, kā vērtības, tā tradīcijas, tad kriminālžanra ceļš bijis daudz līkumotāks un sadrumstalotāks.
Pirmie zināmie kriminālstāsta iedīgļi novēroti jau apokrifos jeb ar Bībeles sižetiem saistītajos jūdaisma un agrās kristietības sacerējumos (Scaggs, 2005).
Var, protams, teikt arī, ka Sofokla traģēdija par valdnieku Edipu vijas ap domu, kurš nogalinās karali Laju, bet Šekspīra "Hamlets" sākas ar slepkavību – karaļa nāvi un viņa dēla atriebības ceļu, pirms tam veicot izmeklēšanu: pārliecinoties par nosauktā slepkavas – tēvoča Klaudija – vainu.
Vairums literatūras pētnieku par kriminālžanra tēvu tomēr uzskata prozaiķi un dzejnieku Edgaru Alanu Po (Edgar Allan Poe), un par pirmo detektīvstāstu viņa "Slepkavība Morgielā" ("The Murders in Rue Morgue"), kas publicēta 1842. gadā (Priestman, 1998).
Iemesls, kādēļ amerikāņu rakstnieks, kurš nekad nav bijis Francijas galvaspilsētā, lēma pasaulē pirmo detektīvu rakstīt tieši par Parīzes ielu, daļēji slēpjas tajā, ka, lai arī pasaulē, tai skaitā Amerikas Savienotajās Valstīs, pastāvējuši dažādi kārtības uzraudzības formāti, ko nodrošināja armija, tiesneši, šerifi u.c. – Francija jau 1667. gadā bija paspējusi izveidot centrāli organizētu un uniformās tērptu sardzi, kas, karaļa Luija XIV dibināta, uzraudzīja tā laika lielāko pilsētu Eiropā – Parīzi.
Tikmēr ASV pirmo policijas iecirkni jeb sistēmu, kas aizvietoja iepriekšējo – nakts vakti –, izveidoja Ņujorkā (NYPD) tikai 1845. gadā kā atbildi sabiedrības sašutumam uz tabakas rūpnīcas strādnieces Marijas Rodžersas (Mary Rogers) slepkavību (Lankevich, 1998), no kuras drūmā likteņa Po iedvesmojās vēl kādam citam detektīvstāstam, arī šoreiz slepkavības risināšanu uzticot profesionāļiem – Parīzes policijai.
No 3. marta LTV1 un REplay.lv skaties detektīvseriāla "Vera" jauno sezonu!
Proti, detektīvstāsta žanra attīstība savā ziņā dzīvojusi līdzi kārtībsargu institūciju evolūcijai. Tā ar laiku par neatņemamām žanra sastāvdaļām kļuva arī tādi jēdzieni kā "motīvs" un "alibi", kamēr reālu izmeklētāju iedibināti procesi ieskāva nozieguma atklāšanas gaitu.
Par kriminālstāstu zelta laikmetu sauc 20. gadsimta 20.– 50. gadus (Bradford, 2015). 1930. gadā Lielbritānijā dibināts arī "Atklāšanas klubs" ("Detection club"), kurā apvienojās vairāki ievērojami britu rakstnieki, tai skaitā par detektīvu karalienēm dēvētās Agata Kristi (Agatha Christie) un Doroteja Seijersa (Dorothy L. Sayers).
Seijersas sarakstītais kluba zvērests noteica, ka rakstnieki apņemas radīt tikai labus detektīvus, kuros noziegumi tiek atklāti ar prātu, nevis izmantojot "dievišķas atklāsmes, sievišķo intuīciju, muļķības, izdomājumus, nejaušības vai Dieva gribu" (Spencer, 2024).
Līdz mūsdienām kriminālstāsts kā žanrs ir sazarojies, un izšķir vairāk nekā 15 apakšžanru. To vidū ir gan psiholoģiski trilleri, gan spiegu noveles, parodijas un gotiskās mistērijas, kurās dalību ņem vampīri un spoki, "nakts pikareski" jeb blēžu romāni nakts aizsegā un policijas krimināldrāmas, kas nepārstāj gozēties popularitātes topu virsotnēs.
Kriminālstāsts ir izkāpis no mutēm un grāmatu lappusēm, un ļoti veiksmīgi dzīvojas kā kinoteātros, tā televīzijas ekrānos un dažādās straumēšanas platformās. 2024. gada 25. februāra dati liecina, ka populārākā filma straumēšanas vietnē "Netflix" angļu valodā ir asa sižeta komēdija "Red Notice" par FIB aģentu un viņa sadarbību ar zagli, meklējot pazudušās zelta olas. TV seriālu kategorijā angļu valodā pirmās trīs vietas ieņēmuši seriāli "Wednesday" un "Stranger things", kurus caurvij mistērijas sižetiskā līnija, un dokumentālā daudzsēriju filma par sērijveida slepkavu Džefriju Dāmeru. Arī ne-angļu sērijās žanra popularitāti nevar noslēpt – topā 8 no 10 kinodarbiem ir pieskaitāmi kriminālžanram – četrās no desmit vietām ir spāņu drāmas "Money heist" sezonas, stāsts par perfektu laupīšanu, divas vietas top 10 sarakstā aizņem seriāls par franču zagli un pārģērbšanās meistaru Lupēnu. Cilvēkiem interesējis arī seriāls "Kurš nogalināja Sāru?" ("Quién Mató a Sara?"), kā arī vācu detektīvseriāls par pazudušu meiteni "Mīļais bērns" ("Liebes kind").
Detektīvu ieraujošais spēks
Kas padara kriminālstāstu un to paveidus par populārākajiem žanriem pasaulē? Atbildei ir vairākas daļas, bet viens no puzles gabaliņiem ir cilvēka zinātkāre.
Lai arī zinātkāre nav fiksēta, bet gan attīstībai pakļauta īpašība un kā iedzimta pētnieciska uzvedība tiek novērota visām dzīvnieku sugām, cilvēkiem raksturīgā epistēmiskā zinātkāre ir vēlme pēc zināšanām, kas motivē apgūt jaunas idejas, atklāt trūkstošo informāciju un atrisināt intelektuālas problēmas (Litman, 2008). Šīs zinātkāres dēļ mēs spēlējam spēles, pildām testus un, iespējams, stājamies doktorantūrā. Tā nav gluži zinātkāre, kas pakļauta pamatvajadzībām, kas nodrošina izdzīvošanu, tomēr tās īpašā attīstība atšķir mūs no citām dzīvnieku sugām. Varbūt tieši tādēļ vistas savā brīvajā laikā nelasa Jū Nesbē stindzinošos romānus.
1. martā LTV1 un REplay.lv atgriežas detektīvseriāls "Tēvs Brauns"!
Turklāt līdzīgi kā citas vēlmes arī zinātkāre ir saistīta ar atlīdzības piedzīvošanu. Ja zinātkāre ir modināta, tā galvenokārt tiek uzskatīta par patīkamu pieredzi. Jaunas informācijas atklāšana var būt kā balva arī tāpēc, ka tā spēj mazināt nevēlamus nenoteiktības stāvokļus (Kang, Hsu et al, 2009).
Detektīvstāsts savā būtībā ir konstruēts tā, lai zinātkāri uzkurinātu, pakāpeniski atklājot gan dažādas detaļas un "apbalvojot" mūs, gan piegādājot mūsu prātiem arvien jaunas noslēpumu devas.
Arī izprast apkārtējo motīvus ir samērā cilvēciska vajadzība, lai orientētos sociālajā vidē. Šīs zināšanas sniedz priekšstatu gan par cilvēkiem apkārt, gan viņu darbībām kā pagātnē, tā nākotnē, radot cilvēkos drošas un atpazīstamas vides aprises. Deivids Makklelends, viens no visvairāk citētajiem 20. gadsimta psihologiem, pārliecināts, ka, zinot to, kas virza cilvēku jeb kādi ir tā motīvi, iespējams izmainīt arī viņa darbību (McCleelland, 2009), proti, motīvu izprašana piešķir varu un sniedz drošību.
Ieritināties dīvānā un sekot slepkavam pa pēdām
Ir vairāki faktori, kādēļ detektīvstāsti dažādos formātos tiek uzskatīti par līdzīgākiem komēdijas, nevis šausmu žanram. Atziņa, ka vaininieks tiks atrasts un motīvs atklāts iekļaujas "pasaules kārtības" kontūrās, iepretim, piemēram, šausmu žanra nekontrolētajam haosam vai pat romantiskās drāmas neparedzamībai.
Kriminālstāsts lasītājam sniedz iespēja kļūt par pastarpinātu aculiecinieku šaušalīgam, spilgtam notikumam. Saglabājot drošu distanci, tas ļauj "aizbēgt" no ikdienas dzīves.
Žanrs ļauj mums novērsties no raizēm, un tādēļ šī tipa literatūra, seriāli vai filmas var kļūt par "uzmanības pārvirzes terapijas" (distraction therapy) sastāvdaļu, piedēvējot kriminālžanram spēju uzlabot psihisko veselību un tapt par līdzekli depresijas mazināšanā (Brewster, 2016).
Vēl viena atziņa, ko pauduši vairāki detektīvžanra pētnieki, – šie noziegumu stāsti bieži vien tikai virspusēji ataino galveno varoņu – ierasti šo noziegumu atklājēju – iekšējo pasauli un pārdzīvojumus. Tie ir tipāži – ziņkārīgas kundzītes, skarbi vientuļnieki pelēkos trenčos, rugājiem noauguši atvaļināti policisti. Protams, katram varonim ir savs stāsts, izcelsme un jūtas – vai tās ir Agatas Kristi draudzenes tantes aprises Miss Mārplas tēlā, par kuru pati Kristi teikusi "tās vecās kundzes, kuras es esmu satikusi tik daudzos ciematos" (Christie 2001), vai aizmāršīgais detektīvs Kolumbo, kurš ik pa laikam piemin, kas patiktu vai nepatiktu viņa sievai, kuru skatītājs tā arī nekad nesatiek.
Taču, iespējams, tieši tādēļ, ka neuzzinām par Džesikas Flečeres negantajiem pārdzīvojumiem un ievērojamo personības izaugsmi seriāla "Noziegumiem pa pēdām" laikā, bet domājam, kaut šī kundzīte neatbrauktu pie mums ciemos un vienkārši sekojam līdzi pavedienam "kurš ir vainīgs" kārtējā viņas nejauši piedzīvotajā slepkavībā, ieliek detektīvu vieglo žanru plauktā.
Tieši tas, ka "Midsomeras slepkavību" stāsta jēga ir tik skaidra – atrast slepkavu –, padara šausminošu slepkavību skatīšanos teju par relaksējošu.
Iespējams, ka, lasot šo rakstu, esat atklājuši arī manu noslēpumu. Esmu kvēla kriminālžanra cienītāja, un nekas mani tik labi nenomierina kā jauna "Broukenvudas", "Veras", "Slepkavības Provansā" vai "Tēva Brauna" sērija. Īpaši, ja stāstu var klausīties siltā un ieaijājošā latviešu valodā.
