Inga Pērkone ir kinozinātniece, Zinātniskās pētniecības centra vadošā pētniece Latvijas Kultūras akadēmijā un studiju programmas Audiovizuālā mākslas teorijas specializācijas vadītāja. Rīgas Kino muzeja direktore un grāmatu autore vairākām monogrāfijām par kino – "Tu, lielā vakara saule", "Esejas par modernismu Latvijas filmās", "Es varu tikai mīlēt. Sievietes tēls Latvijas filmās", "Kino Latvijā no 20. līdz 40. gadam" un līdzautore krājumam "Inscenējumu realitāte Latvijas aktierkino vēsturē".
2024. gada 4. maijs savā ziņā ir atskaites punkts. Ir pagājuši vairāk nekā 34 gadi kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas. Socioloģiski ir pieaugusi paaudze, kurai nav tiešu attiecību ar padomju okupācijas periodu. Kā pēc neatkarības atgūšanas dzimusī paaudze redz šo periodu, un kā tas tiek no jauna iekļauts mūsu kultūrā? Saruna par to ar Latvijas Kultūras akadēmijas profesori un kinozinātnieci Ingu Pērkoni.
Gints Grūbe: Ja mēs paliekam pie šīs socioloģiskās pozīcijas – 34 gadi kopš 4. maija – jautājums, kas tad ir tā paaudze, kura nomainīja vai nomaina to politisko kultūru, un kā veidojas, tavuprāt, tā kodu sistēma par to pasauli, kura ir apkārt? Vai viņiem vispār ir kāda saistība ar to, kas bija pirms tam?
Inga Pērkone: Saistība jau noteikti ir, un kaut kādi priekšstati par to, kā dzīvojuši viņu vecāki un vecvecāki, arī ir, bet es domāju, ka tie priekšstati arvien vairāk droši vien atgādina tādus pasaku stāstus varbūt. Pat arī jau tādi salīdzinoši nobrieduši cilvēki tad, kad iznāca filma "Mana brīvība", piemēram, izrādījās, ka nezina, kas ir Ita Kozakeviča. Tas man bija ļoti tāds arī liels pārsteigums, ka jau faktiski cilvēkiem, kuriem jau tuvu 30, tas ir tā kā atklājums. Tad tu redzi, ka tas ir jau pavisam nu kaut kāds cits laikmets, ka pat ne tikai padomju laiks, kas varbūt ir tāds mitoloģizēts jauno cilvēku apziņā, ja vispār tur eksistē, bet, jā, arī šis svarīgais Atmodas un pārejas laiks uz atkal atjaunotās neatkarības laiku, ka tas nav zināms īstenībā.
Piemēram, 2005. gadā iznāca žurnālistes Kristīnes Matīsas grāmata par 50 padomju okupācijas perioda filmām, tā saucas "Vecās labās". Nezinu, vai šis nosaukums bija domāts ironiski, bet droši vien mēs šī perioda mākslu un arī kino vairs nevaram aplūkot tāpat kā vienkārši "vecās labās". Vai šo 30 gadu laikā, piemēram, ir mainījies skatpunkts, kā uz to skatīties?
Es domāju, ka noteikti ir, bet tad ir jārunā, kurš skatās un kāpēc, jo viens ir, ka tagad arvien vairāk šīs filmas kļūst par tādu kā pētniecības objektu, tās droši vien kļūst arī par iedvesmas avotu, teiksim, nu jau jaunai vēstures interpretācijai. Man pašai, piemēram, šobrīd vēl tādā tikai pavisam vēl ieceres stadijā ir arī valsts pētījumu programmas ietvaros [pētījums] par to, kādas bija metaforas, piemēram, 60. gadu dokumentālajās filmās un vai un kā tās vispār šodienas skatītāji uztver. Tur ļoti skaidrs, ka tās, kas mums ir, kaut kādi izteikumi, rādījumi, ko savulaik mēs uzreiz sapratām un nolasījām, ka tagad jauni cilvēki pilnīgi neuztver. Par to, protams, ir jārunā, faktiski varbūt pat tāda kā vārdnīca tam jāveido.
Pagājušā gada nogalē nopludināja Pleskavas Universitātes it kā analītisko ziņojumu par Baltijas valstu politiku attiecībā uz krievu valodu un kultūru, un tur bija iezīmēts Krievijas izstrādātais maigās varas plāns attiecībā uz Baltiju un reģionu, ka šie propagandas līdzekļi vairs nestrādā, un tur bija ieteikts attīstīt saturu platformās "Youtube", "Telegram" un "Instagram" platformās par to, cik attīstīta padomju laikā Baltijā bija ekonomika un arī kultūra. Bija ieteikums vairāk stāstīt par Ivaru Kalniņu, Viju Artmani un citiem, ko Krievijā arvien ciena, bet kuri Baltijā it kā esot aizmirsti. Ko ar šo iesākt? Jo, no vienas puses, mums arī ir šie kultūras mantojuma produkti, filmas, kuri ietver šos vēstījumus. Kā būt uzmanīgiem pret to, lai mūsu pašu radītais vēsturiskais saturs vai spēlfilmas arī neveido šo pašu vēstījumu, kuru ir iecerējuši arī mūsu ienaidnieki?
Jā, man liekas, ka īstenībā tā mazākā problēma ir tas pagātnes mantojums, kuram ir konkrēti gada skaitļi klāt, un to ir vieglāk nodalīt.
Bet spēlfilmas neviens jau neskatās kā gada skaitļus.
Nu neskatās, bet tomēr, ja tu cilvēks kaut cik apzinies, ka tu skaties 70. gadu spēlfilmu, tev vajadzētu saprast, ka tas tomēr ir kādā noteiktā laikā uzņemts darbs. Protams, jo tā ir aizraujošāka un labāka, jo mazāk par to tiek domāts, bet
man daudz vairāk interesē mūsdienu Latvijas kino, kurā arī visu laiku, manuprāt, parādās kaut kādi šādi naratīvi, kuri, es nezinu, tīši vai netīši, vai vienkārši neapdomīgi rada kaut kādus jaunus mītus.
Tagad, piemēram, jaunākais ļoti, ļoti augsti vērtētais un visiem, es saprotu, patīkamais seriāls "Padomju džinsi", piemēram, rāda padomju varu kā naidīgu varu lielai daļai sabiedrības, bet tur tā galvenā problēma ir tā materiālā problēma, tur nav nekādas tādas nacionālas vai kultūras problēmas, manuprāt. Man šķiet ārkārtīgi interesanti, ka mēs redzam šeit tādu jaunu cilvēku sabiedrību, ne tikai jaunu, kurā katrs runā savā valodā, un visi viens otru saprot, un visi, protams, ir arī bezgala draudzīgi, un tā draudzība ir pamatā visām tām vērtībām. Vienā no recenzijām vēsturnieks Toms Zariņš tā ļoti pieklājīgi bija aprādījis, ka tā reālā situācija jau nebija tāda. Nebija tā, ka katrs runāja savā valodā, teiksim tādā daudznacionālā grupā, nē, parasti visi pārgāja uz krievu valodu.
Faktiski nacionālais jautājums tur nav problēma. Tas mani tiešām ļoti pārsteidz, un, no vienas puses, šis seriāls ir ļoti viegli skatāms un patīkami, labi nospēlēts un tā. No otras puses, man liekas, tā skarbi sakot, tie ir meli, ko tur rāda.
Vai maigi sakot, tā tomēr ir tāda sagrozīta vēsture. Tāpat arī daudzas citas lietas. Piemēram, gan šajā seriālā, gan citos – čeka. Tā jau netiek kā tāda sistēma atmaskota. Tur ir tie ļaunie čekisti, bet tad viņi parasti tiek saukti arī pie kārtības. Kas tā vispār par sistēmu, kāds ir tās uzdevums – tas netiek plašāk skatīts. Protams, nevar gribēt, lai viens izklaidējošs seriāls ar to nodarbotos, bet tas, piemēram, ka ir tie labākie un sliktākie čekisti un tā – tas man ļoti liekas savādi.
Varbūt uz to periodu, padomju periodu, derīgs ir smieklu kultūras instruments? Mēs varam smieties no šodienas skatpunkta.
Būtu jau labi, lai visādi būtu. Filmu veidotāji saka – nē, nē, dramaturģisku iemeslu dēļ mēs nevaram, teiksim, stāstīt visu, kā tas bija, vai fakti ir kaut kā jāsapresē, teiksim tā, un to es arī pilnībā pieņemu, bet es ļoti bieži tajās Latvijas filmās neredzu to dramaturģisko ieguvumu, kas no tā ir. Tad mani atkal vienmēr satriec, ka kaut kādi fakti tiek sagrozīti, bet labuma nekāda no tā nav, manuprāt.
Jebkurai vēsturiskai filmai, tāpat kā jebkurai vispār, man liekas, teātra izrādei vai izstādei, kas ir ar vēsturisku saturu, vienmēr taču būtu jābūt tam atskaites punktam – šobrīd. Kāpēc mēs to stāstam šobrīd.
Nu ja, kāpēc mēs to stāstam šobrīd un ar kādu mērķi.
Tu domā, ka vēl nav pienācis laiks, šie 34 gadi ir pagājuši kopš…
Nē, nē, ir pienācis laiks, es vienkārši domāju, ka būtu labi, ja tomēr tiktu kaut kā vairāk pašanalīze izmantota, domājot par to. Ja tu kaut ko sagrozi kaut kādu iemeslu dēļ, nu tad tiešām ir jārēķinās, ka tā vieta paliek arvien tukšāka. Es tagad pārskatīju, ko rakstnieks Jānis Grīns bija trimdā rakstījis par "Plaisu mākoņos", par Upīša romānu, ka 50. gadu otrajā pusē ir izaugusi tāda pusaudžu paaudze, kuriem nav vairs zināšanu par kultūrvēsturi 20. gadsimta sākumā. Tad tā "Plaisa mākoņos" ieliek tajā tukšajā vietā šo jauno traktējumu. Tā arī šeit. Veidojot šīs filmas par salīdzinoši neseno padomju laiku, jā, ir jārēķinās ar to, ka lielai daļai tas nāks tādā tukšā vietā, un viņiem tas būs tas padomju laiks.
Tā kā mums tas kādreiz bija, 80. gadu beigās, kad parādījās kino hronikas, tad Latvijas laiks mums bija tāds, kādu Eduards Krauze to bija uzfilmējis. Tātad no tām hronikām. Šeit būs līdzīgi.
Vēsturnieks Gatis Krūmiņš bija samērā strikts šeit sarunā pie mums studijā par to, ka nevienu padomju perioda kino darbu televīzijā nedrīkst rādīt bez komentāriem. Vai tu tam piekrīti?
Jā, īstenībā, manuprāt, būtu labi, ja būtu komentāri. Tad atkal tikai jautājums, kas komentēs, ko un kāpēc? Skatoties uz padomju laika kino, tas, kas man šķiet mazāka problēma, ir tā laika vēsturiskās filmas, tādi ļoti politizēti vēstījumi, kur tā ideoloģija ir ļoti skaidra. Mani, piemēram, pēdējā laikā tiešām daudz vairāk satriec tas (un tas ir joks – es drošības labad saku), ka feminisms šīs filmas ir sabojājis. Tādā plašākā nozīmē. Piemēram, viena no mūsu vismīlētākajām bērnu filmām "Emīla nedarbi". Pēkšņi tagad, skatoties šo filmu, es ieraugu, ka tur ir pilnīgi vardarbīga, disfunkcionāla ģimene. Bērns, kuru iesloga šķūnī, lai viņu paglābtu no vardarbīga tēva. Respektīvi šī brīnišķīgi skaistā filma, kas mums ļoti ilgi ir bijis bērnu filmu ideāls, pēkšņi tajā parādās kaut kādas tēmas. Tad arī ir jautājums, vai to vispār nerādīt, vai kā to komentēt? Parādās kaut kādas šādas lietas. Man īstenībā liekas, ka tas pat ir, es negribu teikt bīstamāk, bet tas varbūt ir vēl vairāk komentējamais nekā tas politiskais. Tāpēc, ka, teiksim, tās politiskās lietas daudzas mums jau varbūt liekas komiskas vai tik pašsaprotamas, ka par to nevajag runāt, bet arī tur, es pieņemu, daudzi jauni cilvēki to uztver kā patiesību – to, ko viņi redz. Tā ka ar komentāriem rādīt būtu labi. Vai tu vari nodrošināt, ka tu visu izkomentēsi un noteikti tā filma neiedarbosies kaut kā nepareizi, – tas ir ļoti, ļoti sarežģīti, es domāju. Bet tās visas ir pieejamas, un pēc iespējas vairāk vajadzētu veidot kaut kādus kontekstus, stāstus par šo dažādo laiku pieņēmumiem arī par to, ko nozīmē romantiskas attiecībās un kādas ir vecāku un bērnu attiecības. Par tādām dažādām lietām, uz ko mēs tagad skatāmies jau pavisam savādāk nekā kādreiz. Mēs ieraugām tur pavisam kaut kādas citas lietas, kuras toreiz pat prātā neienāca.
Bet atšķiras kaut kādi periodi? 60. vai 70.? Es skatījos, ka sociologi analizē, ka 70. gadu beigās, tad, kad iezīmējās visi šie 68. gada paaudzes procesi vai 60. gadi ar savu brīvību, speciāli tika konstruēts, ka kultūrai ir jāveido šī kontrpropagandas funkcija. Tad acīmredzot bija kaut kādi uzdevumi, kas tika realizēti, un kino bija ļoti pateicīgs tam.
Nu skaidrs, ka tie [uzdevumi] bija katrā periodā. Tie 50. gadi, vēl, teiksim, stingrā sociālistiskā reālisma laiks, tas jau bija tāds ar ļoti skaidrām līnijām, ļoti primitīvs, un tur tas šķiriskums bija pats galvenais – tātad iezīmēt to skaidri. Pēc tam tie priekšstati mainījās. Mēs vēl tad no Kino muzeja bijām ciemos pie mākslinieka Gunāra Baloža, kurš rādīja savas skices. Tātad ir "Dzimtene piedod", kas vēlāk iznāca kā "Es visu atceros, Ričard!" – Rolanda Kalniņa filma, bet kas tobrīd nebija, man liekas, vēl Kalniņam. Viņš bija uzzīmējis tādu skaistu skici 1959. gadā, kurā ir šis Brāļu kapu tēls ar sarkanbaltsarkano karogu. Ļoti skaistu tādu un parakstītu, un visā nopietnībā tas tika iesniegts kinostudijā. To es esmu arī rakstījusi, ka tas pirmais variants vispār bija apbrīnojams, tur tieši scenārijā bija arī par deportācijām. Respektīvi, cilvēkiem bija jau 1959. gadā, un acīmredzot arī kinostudijā, tā sajūta, ka tu varēsi šo visu filmēt. Ka tu varēsi zīmēt skaisti Brāļu kapu simbolus ar sarkanbaltsarkano karogu. Tad, protams, bija 1959. gads, kas mainīja atkal visu tīri politiskās situācijas dēļ, un tad jau šādi simboli atkrita. Bet nu 60.–70. gados tie ir tādi diezgan maigi, bet katrā filmā, it sevišķi tādā filmā, kas saistīta ar politisko vēsturi, tur, protams, ir ļoti lieli strīdi par to, ko un kā drīkst rādīt, cik kurš drīkst būt labs vai ne, bet tur ir tās konstrukcijas. Tās, protams, jau netika ļoti skaidri noformulētas, un tas varbūt ir viens no iemesliem, kāpēc ļoti daudz šādu filmu vispār noraidīja jau iecerē – par strēlniekiem gribēja, par Pēteri Stučku gribēja, kas it kā taču ir atbilstošas padomju ideoloģijai.
Kā tas ir ar padomju okupācijas laika kino pētniecību? Kas ir tas pētnieciskais jautājums attiecībā uz šo periodu, un kā tas tiek pētīts šobrīd?
Tur jau nav tāda viena pētnieciska jautājuma, tie ir daudz un dažādi. Piemēram, [režisora Ivara Selecka 1973. gada] filma "Apcirkņi" ir lielisks izpētes piemērs. Būtībā tu vari redzēt, ka, no vienas puses, notiek kaut kāda sekošana padomju varas prasībām, un tiek partijas kongresa aktuālā tēma risināta filmā, un tiek arī visas tās tēzes, kas ir vajadzīgas, pateiktas, bet tas attēls un tas, kā tas tiek samontēts, rada kaut kādu pilnīgi pretēju efektu. To ir vērts pētīt. Arī tad, ja mēs gribam tādā dekolonizācijas kontekstā pierādīt, ka tomēr ir bijusi kaut kāda pretošanās tai ideoloģijai.
Bija arī radikāli aicinājumi, vismaz literātu aprindās no dažiem literātiem, radikāli pārskatīt Imantu Ziedoni, radikāli pārskatīt arī Ojāru Vācieti. Kino nekas tamlīdzīgs nenotiek.
Nu tur nav tā pielūgsme bijusi tik liela pret konkrētu personu.
Bet mēs jau varētu pārskatīt, piemēram, "Ilgais ceļš kāpās" – pēc Rudņeva scenārija.
Es domāju, vai tur pat ir vērts kaut ko radikāli pārvērtēt? Respektīvi tādā nozīmē, vai tad to kādreiz ir uzskatījis par tādu milzīgu… Skaitījis no galvas kādus Martas izteikumus tā, kā, teiksim, Ziedoņa dzejoļus?
Tātad nav bijusi tik liela ietekme tai kinematogrāfijai?
Nē, nu skatīties jau to skatījās, bet es domāju, ka šai filmai daudz lielāka ietekme bija tieši citās Padomju Savienības vietās, kur lielā mērā tieši tas Martas liktenis, un par to jau ir diezgan daudz liecību, ka tas izsūtīšanas netaisnīgums, kas tur tomēr ir, lai arī kā tas būtu citādāk un diezgan tādā labā veidā parādīts tādā nozīmē, ka tā izsūtīšana jau nekas tāds briesmīgs nebija, un tur bija labi cilvēki, kas palīdzēja, un viss jau bija labi beigās, bet pats izsūtīšanas netaisnīgums – tas fakts tomēr daudziem arī Krievijā lika par to kaut kā runāt un domāt, un saprast. Tā ka tam jau kaut kāda nozīme bija, bet es domāju, ka Latvijā to jau diezgan sāpīgi uztvēra jau tolaik. Pa kaktiem un virtuvē par to jau runāja, bet tajā pašā laikā – labi, ka to piemin, bet, protams, tā īstenība bija daudz, daudz briesmīgāka. Tas jau visiem bija skaidrs. Vai viņu vajag rādīt? Man liekas, ka tas ir pilnīgi normāli, ka viņa ir pieejama dažādās vietnēs. Būtu labi vairāk vēl visādus materiālus, visu ko uzrakstīt par viņu, bet man, piemēram, pašai ir ļoti grūti, es nevaru viņus skatīties. Tas ir vairāk ne tā politiskā satura dēļ, bet estētikas dēļ. Sakāpinātā aktierspēle, arī visi tie dialogi un daudzās absolūti neticamās situācijas… Bet tāds ekscess, pārspīlējums jeb ārējība daudziem cilvēkiem atkal īstenībā ir ļoti svarīga.
