Pērnā gada filmas vēl ir svaigā atmiņā, tāpēc aicinu ielūkoties senākās "Latvijas koda" lappusēs, izceļot tikai nelielu daļu no tām, kas tapušas "Latvijas koda" 11 gadu mūžā.
"Štābs Ipiķi" (2013)
(Režisori Ivars Zviedris, Inese Kļava)
Ipiķi ir Latvijas tālākais ziemeļu apdzīvotais punkts pie pašas Igaunijas robežas. Filma ir poēma par Ipiķu bērniem un arī pieaugušajiem, par to, kā viņu dzīves trajektorijas ietekmējusi vieta. Jānis, Oskars un Samanta ir pārņēmuši savu vecāko brāļu un māsu "štābu", lai to turpinātu. Viņi bijušo kūtiņu remontē un dēļus lasa vecajā Ipiķu tautas namā, kas stāv pašā ciemata centrā. Vecie ipiķieši to atceras ar bijību, bet jaunie lauž nost pa dēlim un būvē savu namu turpat, Ipiķu centrā. Ciematā nav kino zāles, bet ir štāba logs, kurš rāda citu pasauli. Tas ir dzīvais ekrāns ar īstu kino.
"Rīgas kungi" (2015)
(Režisore Adriāna Roze)
"Rīgas kungi" ir stāsts par mūsdienu pilsētniekiem. Par cilvēkiem, kuri apvienojas modernās ciltīs un pielāgojas to kārtībai. Filma seko vienai no šādām urbānām grupām – Rīgas velokurjeriem un četriem tās dalībniekiem. Rāciju sarunas atklāj kurjeru savstarpējās attiecības un pilsētas vērojumus, bet filmas varoņi – Kurzeme, Raitis, Šahists un Pēteris – atgādina par atšķirīgajām personībām, kuras veido ikvienu grupu.
"Lai smuki!" (2016)
(Režisore Lāsma Ābele)
Filma "Lai smuki!" stāsta par vienkāršu cilvēku centieniem radīt sev apkārt skaistu vidi un atspoguļo mūsdienu sabiedrībā svarīgu tēmu – cilvēka un pilsētvides attiecības. Diviem filmas galvenajiem varoņiem, savā starpā nepazīstamiem rīdziniekiem – pensionārei Valentīnai un vīrietim labākajos gados Armandam – ir kopīgs un visai neparasts hobijs. Viņi savas mājas priekšā un pagalmā iekārto dārziņu no pašu veidotiem un atrastiem objektiem, tādējādi radot savdabīgas pagalmu izstādes, ko apkārtējie ne vienmēr uztver viennozīmīgi.
"Bez viņiem" (2016)
(Režisors Dāvis Kaņepe)
Filmā redzamajiem jauniešiem cietumā kopā vēl jāpavada vairāk nekā 60 gadi. Ko darīt ar tik daudz brīva laika? Piecu mēnešu garumā seši jauni teātra un hiphopa pasniedzēji dodas radošā izaicinājumā, lai parādītu latviešu sabiedrībai, ka puiši aiz restēm, pretēji vispārpieņemtiem uzskatiem, ir kas vairāk. Lai gan pirmajā acumirklī jaunieši liekas nepacietīgi, neticīgi un pat rupji, tās izrādās tikai ārējās maskas, kas viņiem ir jānēsā, lai izturētu sadzīvi vienā no nežēlīgākajām vidēm – pusaudžu vidū, nepilngadīgo kolonijā. Tajā valda likumi, noteikumi, un būt radošam nemaz nav tik viegli. Pasniedzēji palīdz ieslodzītajiem atklāt sevī pārsteidzošus talantus, kas ļauj izlauzties no monotonās cietuma ikdienas.
"Trillium" (2018)
(Režisore Zane Gargažina)
Varbūt Valts Ernštreits ir traks. Bet viņš ir arī pētnieks Tartu universitātē, uzņēmējs, dzejnieks, gleznotājs un Lībiešu kultūras centra dibinātājs. Respektējot filmas galvenā varoņa vēlmi, šī filma nav par lībiešu kultūru. Tā ir par identitātes uztveres veidu, domāšanas gramatiku un nākotnes izteiksmi. Tā domāta ikvienam, kuram svarīga savas kultūras un identitātes apzināšanās. Pēdējā tautas skaitīšanā par lībiešiem sevi atzinuši 250 cilvēki. Sarunāties lībiski spēj ap 20 cilvēku. Bet Valts izdod dzejoļu grāmatu lībiski ar tulkojumu angļu valodā, lai prezentētu to Londonas grāmatu tirgū un Stenfordas Universitātē ASV.
"Brīnumu mednieki. Zilaiskalns" (2018)
(Režisore Liene Laviņa-Kalnaella)
Svētvieta Zilaiskalns jau vairākus gadsimtus slēpj atklātus un neatklātus noslēpumus, kuri vienmēr ir piesaistījuši cilvēkus ap šo metafizisko vietu. Filma ir stāsts par zinātkāri atklāt šīs telpas noslēpumus ar tehnoloģiju palīdzību un vēlme šo svētvietu atstāt tādu, kāda tā bijusi gadsimtiem.
"Skaistai būt" (2019)
(Režisore Andra Doršs)
Kā būt pārliecinātai par savu skaistumu vidē, kas piesātināta ar nesasniedzamiem sievišķības ideāliem? "Skaistai būt" ir stāsts par jaunu meiteņu pasauli mūsdienu Latvijā, kura pamatā sarunas par meiteņu uzskatiem par apkārtējo vidi un savu vietu tajā. Filma ir laikmeta liecība ikdienai, kuru nepārtraukti ietekmē sociālie mediji un dokumentē viedtālrunis. Filmas varones atklāj dažādās ietekmes un attiecības, kas viņās rada pārliecību par sevi, kā arī to apdraud. "Skaistai būt" vēsta par meiteņu cerību atrast īstos cilvēkus un vidi.
"Pārceltuve" (2020)
(Režisors Pauls Ķesteris)
Līgatnes pārceltuve no agra pavasara līdz rudenim pāri Gaujai ceļ vietējos iedzīvotājus, tūristus, nejaušus garāmbraucējus un automašīnas. 12 koka pārceltuves kvadrātmetros atklājas laikmets – tūristi, vietējie, mašīnas, dzīvnieki, pārcēlāji, ieradumi, ikdiena, tradīcijas, svētki, negaidīti notikumi, dabas cikliskums. Dzīve uz nelielās pārceltuves ļauj fiksēt laiku. Viena kalendārā gada laikā uzņemtās filmas stāsts izseko dzīvei uz prāmja nomaļā Latvijas vietā, atsedzot to kā stāstu par 21. gadsimta Latviju.
"Melnā stārķa kungs" (2020)
(Režisori Māris Maskalāns, Kristīne Garklāva)
Filma vēsta ne vien par vienu no noslēpumainākajiem Latvijas putniem, kurš ir aizsargājamo sugu sarakstā, kā arī pats mežā izvēlas savrupas un no cilvēku acīm noslēptas vietas, bet arī par ornitologu Māri Strazdu. Māris "kopā" ar melno stārķi ir senāk nekā ar savu sievu – viņš nu jau 40 gadus pēta gandrus.
"Dinārs" (2020)
(Režisors Mārtiņš Grauds)
Dinārs ir muzikants ar neatņemamu vērtību – viņa īpašo frizūru. Dināra raibajā dzīvē šķietami nekā netrūkst – ir gan pasūtījumi spēlēt ballēs, gan sieviešu uzmanība. Viņam patīk darīt to, kas padodas, – izklaidēt publiku ar šlāgerhitiem. Dinārs izpurina savas krēpes un "uzrauj vēl vienu" līdz brīdim, kad viss gandrīz apstājas. Jaunajos apstākļos viņam jāspēj saglabāt savu publiku un dzīvesprieku.
"Renesanses laika cilvēks" (2021)
(Režisors Emīls Alps)
Pirmo reizi satiekot Kasparu Putriņu, rodas iespaids, ka šis cilvēks dzīvo ārpus laika. Draugi viņu sauc par Renesanses laika cilvēku. Kaspars būvē Eiropā ļoti reti sastopamus viduslaiku mūzikas instrumentus, nodarbojas ar skaņu režiju, spēlē alternatīvās mūzikas grupā "Amorālā psihoze", pēta norises dabā, telpā un cilvēkā. Ne tikai Kaspara profesionālā darbība, bet arī dzīvesveids liek uzdot jautājumu – vai laikmets rada cilvēku, vai arī cilvēks rada laikmetu?
"Pilnmēness serenāde" (2022)
(Režisori Lauris Ābele, Mārcis Ābele)
Mītiem apvītais pilnmēness izgaismo naksnīgās Rīgas ielas. Citi jau dus, taču nakts pilsoņi tikai mostas. Aiz "visu redzošās acs" jeb novērošanas kamerām kāds nepārtraukti pilsētu vēro. Dokumentālā īsfilma "Pilnmēness serenāde" piedāvā skatītājam unikālu iespēju nonākt novērošanas kameru otrā pusē tieši pilnmēness naktīs un ļauj novērtēt Rīgas nakts dzīves kvalitāti un šarmu. Filma ir veltījums jeb serenāde naksnīgajai pilsētai, nakts pilsoņiem un nakts vērotājiem.
