Režisores Ilonas Brūveres ekrāna rokraksts ir pazīstams jau 50 gadu garumā. Viņas pirmie darbi top Rīgas kinostudijā, tad seko izceļošana vai izraušanās no Padomju Savienības, 80. gadi pavadīti Rietumvācijā. Tur sastapšanās ar brīvās pasaules kino domātājiem, iespēja runāt brīvā vizuālajā valodā un Atmodas gados atkal atgriešanās Latvijā. Ilona Brūvere dokumentējusi daudzas Latvijas personības, fiksējusi Latvijas vēsturi, kuru šodienas cilvēkiem viņa spēj atdzīvināt savā īpašajā ekrāna valodā. "Satura un stila meklējumi man ir svarīgākais kino," – tā reiz kādā sarunā ir teikusi Ilona Brūvere. Bet par viņu pašu nesen amatā apstiprinātais Latvijas Kultūras akadēmijas rektors, kinorežisors Dāvis Sīmanis raksta šādus vārdus: "Ilona Brūvere ir viena no retajiem autoriem latviešu kino vidē, kas patiesi tic kino mākslinieciskajam spēkam, nevis politiskai konjunktūrai vai izpatikšanai skatītāju gaumei."
Arnis Krauze: Ilona, mēs šodien, protams, runāsim par kino, bet arī par televīziju, par presi un citām jūsu radošajām izpausmēm. Mēs esam Radiomājā, un, ienākot pa lielajām Radio durvīm, es redzēju, ka ir arī atmiņas, kas jums saistās ar šo namu, ar Latvijas Radio?
Ilona Brūvere: Tā ir pirmā mana darbavieta, lai cik tas nebūtu dīvaini, un es sāku strādāt radio bērnu raidījumos, jo režisore Herta Naudiņa bija atnākusi pie mums uz skolu un meklēja bērnus, kas varētu runāt radio. Tā viņi izvēlējās mani un Ēriku Grundšteinu no mūsu klases, un mēs bijām traki lepni un turpmāk gājām uz radio.
Kas jūs bijāt, kāpēcīši vai pionieri?
Mēs bijām pionieri, mēs bijām arī kāpēcīši, mēs bijām visvisādi, un reizēm mēs bijām arī kaut kādi mazie ezīši vai kaut kādi tur tādi visādi mēs bijām. Tad, kad es beidzu skolu un sāku strādāt kinostudijā, tad es neatstāju radio, bet sāku veidot intervijas jau "Dzirkstelei". Es atceros vienu raidījumu par vijoļu meistaru, viņš stāstīja, kā vijoles veido.
Tas ir 70. gadu vidus, tā varētu būt?
Tas ir 1972.–1973. gads.
Ilona, es skatījos, ka Radio fonotēkā diemžēl no tā laika nekas arhīvos nav saglabājies.
Nu, daudz kas nesaglabājās.
Bet jums ir atmiņā arī kopdarbi ar aktieriem šajā laikā?
Man atmiņā ir drīzāk divi tēli. Vienu no viņiem es varu uzskatīt par savu tuvu draugu, un tas ir Raitis Kalniņš, žurnālists, kurš vienmēr bija kā piemērs. Tad, kad ienāca studijā Raitis Kalniņš un Edmunds Freibergs, kurš arī bija šai pašā pulciņā, viņi vienkārši bija vecāki, bet viņi nāca, viņi pie tiem mazajiem arī citreiz ienāca, un mums kopā bija šis tas laikam arī jāierunā. Tad mēs uz viņiem skatījāmies tā, tik šausmīgi lielām acīm, ar tādu apbrīnu. Es vispār Edmundam to neesmu teikusi, bet Raitis to zināja. Mēs – tad, kad es jau atgriezos [no Rietumvācijas] – bieži ar Raiti tikāmies un pat kādu laiku dzīvojām Dzintaros vienā vasarnīcā.
Ilona, mēs esam "Facebook" draugi, kā jau tas tagad bieži gadās, bet dzīvē mēs tā aci pret aci tiekamies, šķiet, pirmo reizi. Es gan diezgan rūpīgi sekoju jūsu "Facebook" ierakstiem un no tiem secinu, ka pēdējās nedēļas, pēdējie mēneši nu jums ir ļoti piesātināti un intensīvi, jo top kas tāds liels un pamatīgs?
Jā, es domāju, ka pēdējie mēneši intensīvāki ir manam vīram, nevis man, jo viņš ir grāmatas mākslinieks.
Tātad tapusi ir grāmata?
Tapusi ir grāmata "Citādā dzīve". Nevis citāda, bet citādā. Jo man ir bijis jāsecina, ka es esmu citādāk laikam dzīvojusi nekā daudzi cilvēki, ka tas ir sanācis kaut kā tā savādāk. Tā nu ir. Tā kā nekad neviens par to nav neko jautājis, tad es domāju, ka es kā dokumentālā kino pārstāve esmu parādā savam darbam, savam radošajam mantojumam – atstāt liecību par savu dzīvi kā par jebkuru citu dzīvi, vienkārši par dzīvi, kura ir citāda nekā varbūt… Nu katram jau ir savādāka, jā, bet es visu šo citādību kaut kā tomēr gribēju uzrakstīt.
Grāmata nebūs tikai par kino un darbu, tā būs arī diezgan privāta?
Grāmata būs galvenokārt jau par dzīvi, un tā nebūs varbūt tik jautra, tāpēc ka es nedomāju, ka dzīve ir tik jautra un tik brīnišķīga, un tā mēs te iesim un smaidīsim visi. Bet es domāju un ceru, ka nebūs garlaicīga. Par mīlniekiem arī būs, bet es vārdā nevienu neminu.
Ilona, nesen kādā intervijā jūs teicāt: "Man nācies tikt galā ar daudziem pārbaudījumiem, manā dzīvē ir bijuši vairāki traģiski notikumi, kad ir nonākts pie robežlīnijas, aiz kuras liekas, ka vairs nekā nebūs." Šīs lappuses no dzīves arī būs grāmatā?
Jā, bet es sāku smieties pirms tam tāpēc, ka es domāju, ka būs viens citāts no viena televīzijas raidījuma izklaides žanrā, kurā es teicu, ka man ir bijuši trīs vīri un 15…
Paziņas.
...mīļākie, un viens civilvīrs… Par to civilvīru un trīs vīriem tā ir taisnība, bet tie mīlnieki, tie nav saskaitīti noteikti precīzi, tos vajadzētu pārskaitīt.
15 – tā kā uz augšu vai uz leju?
Nu nezinu. Viss, kas ir pārbaudāms, par to mēs iepriekš ziņas nesniedzam.
Skaidrs, bet par šiem pārbaudījumiem un arī dzīves traģiskajiem notikumiem, kāda bija jūsu doma, ar šo savu stāstu daloties ar lasītāju? Vai tas jums pašai bija svarīgi – norakstīt to no sevis un izstāstīt? Tas noteikti nebija viegli – piesēsties un dažas arī ļoti tumšas dzīves lappuses publiski uzrakstīt?
Zināt, tas ir tā, man liekas, ka ir lietas, kuras sāp un gadu desmitiem sāp, bet viņas kaut kā aiziet. Viņas ir, bet viņas kaut kur tā attālinās. Man liekas tomēr, ka tā ir tāda atbrīvošanās, tāda atstāšana. Ka tu, teiksim, viņas paņem visas tagad kopā un noliec, viss – tas ir beidzies.
Es domāju, ka es tagad sākšu piekto dzīvi. Es tā iedomājos. Jo es vecumu nesaprotu kā būtību, kā kaut kādu parādību.
Es saprotu, ka cilvēks kļūst vecs un beigās nomirst, tik dumja es neesmu, bet es nevienā vecumā neesmu jutusies kaut kā tam vecumam atbilstoši.
Ne 20 gados, ne 70?
Nevienos… Teiksim, es domāju, ka 70 – par ko jūs tagad runājat? Par mani? Es apskatos pasē – par mani. Es nesaprotu, es to nesaprotu, jo es visu daru tāpat, kā to darīju pirms 30 gadiem. Nu labi, ar šo gadu man ir parādījušās krunkas pa īstam. Bet es to tā kā netveru, es nejūtu. Tas tā ir nepatīkami ļoti. Nepatīkamākais tajā vecuma padarīšanā, man liekas, ir tās krunkas. Nav smuki…
Bet arī pret tām tagad jau ir visādi līdzekļi.
Ir, bet, zināt, pēc kovida es tagad nevaru tos izmantot, jo es esmu uz zālēm. Es vispār mūžā nekad neslimoju, bet kovids mani noķēra, un tur es atrados uz dzīvības un nāves robežas. Pēc tam blaknēs man atklājās simtiem visādas slimības, un es dzīvoju tikai no zālēm. Ja zāļu nebūtu, es vispār te nesēdētu. Līdz ar to es jau biju aizgājusi pie dakteriem interesēties, es aizgāju pie ārsta un teicu, ka es negribu krunkas. Viņš saka – labi, uztaisīsim analīzes. Uztaisījām analīzes, un viņš teica – zināt, ar tādām, kādas jums tagad ir, jūs pilnu narkozi vairs nekad nedrīkstat izmantot.
Bet, ja skatās no gaišās puses, Ilona, jūs kā kino cilvēks zināt, ka ar labām gaismām var cilvēku par 10 gadiem jaunāku izveidot.
Par 10, tas ir par maz, mēs taisām par 20 gadiem, tas viss tiešām ir gaismas jautājums, bet mēs sēžam tādās gaismās, kurās var redzēt katru pumpu pašreiz.
Tā tas ir. Par tiem dzīves pārbaudījumiem un arī traģiskajiem notikumiem, un robežu līniju, par grāmatu runājot, – kurš jums pašai šķiet tas atklātākais, tas personiskākais stāsts, kuru jūs esat uzrakstījusi šajā grāmatā?
Es vispār esmu tāds cilvēks, kas saka, ko domā. Es visu laiku domāju, ka jūs esat ļoti garlaicīgs. Piedodiet, piedodiet no sirds. Es tā domāju. Bet es kļūdījos. Jūs man piedosiet?
Katram jau savs priekšstats rodas par cilvēku, tas ir tikai normāli.
Es biju domājusi, ka Arnis Krauze ir tik šausmīgi garlaicīgs, viņš ir tik pareizs.
Par daudz pareizs, ja?
Jā, viņš ir tā kā teicamnieki, kuri visu laiku grib pierādīt, cik viņi ir gudri un labi.
Tad es padomju laikos būtu ļoti priekšzīmīgs komjaunietis?
Jā! Tas ir tas, par ko es domāju, un par to es visu laiku domāju. Šī nu būs tā retā reize, kad es kā režisore būšu kļūdījusies, un šo publisko atvainošanos… Es domāju, ka tas ir labāk, ka es atvainojos publiski, nevis kaut kur kaktiņā, kur neviens nedzird.
Ilona, paldies par to, bet no tā smaida atkal pie tā nopietnā. Tas, ko es esmu lasījis par jūsu dzīvi un arī pieredzēto Vācijas periodu, arī citiem dzīves kalniem un lejām, viens no tādiem smagākiem brīžiem jums ir bijis arī ļoti personisks zaudējums, dēla zaudēšana. Vai arī šī ir epizode, ar kuru jūs bijāt gatava dalīties ar lasītāju un arī par to stāstīt? To jūs esat aprakstījusi?
Jā, jā, tas ir ļoti sen, tas ir jau pirms 40 gadiem. Es tagad par to jau varu runāt. Es varu pateikt tikai to, ka es pēc tam, man liekas, kādus 20 gadus neuzvilku īsus svārkus, un vispār pēc tam… Ja nebūtu mans tēvs, es laikam beigtu savu dzīvi, tur bija ļoti… Tas viss bija ļoti smagi. Bet, lai cik tas nebūtu, lai cik tas neskanētu ciniski, ir tā, ka dzīve vispār, man šķiet, brīdi pa brīdim piedāvā ļoti daudzus smagus pārbaudījumus. To es varu teikt tagad savos 70 gados… Tiešām smieklīgi izklausās… Nu labi.
Par dzīvi šodien. Vai grāmatas rakstīšana jums varbūt ļāva atslēgties no tā ikdienas ziņu trokšņa un tā, ko mēs katru vakaru redzam ziņu izlaidumos vai radio un internetā? Vai jūs paralēli arī sekojat pasaules trakumiem?
Zināt, es to visu uztveru kā neiespējamu. Man tas nav saprotams, un, tā kā man ir ļoti vāja nervu sistēma, tad es necenšos klausīties nepārtraukti pasaules notikumu atstāstu, kurā vietā atkal ir kas iznīcināts, cik cilvēku aizgājuši bojā, kā mēs tagad visi bruņojamies, kā mēs tagad visi taisāmies karot un vispār... Tas nav priekš manis. Es, paldies Dievam, esmu nodzīvojusi dzīvi bez kara redzēšanas, es esmu pēckara bērns, un pēckara bērni, viņi… Tas karš tikko ir bijis, un, lai gan viņi to nav piedzīvojuši, ir kaut kāds kods, caur ko tad viņi, es domāju, ir tie, kas pasauli uztver savādāk nekā tie, kas piedzimst vēlāk pēc kara. Nu, jo tālāk no kara, jo mazāka saprašana par to, cik tas ir baisi un cik tas neiespējami. Bet, tā kā man vēl šogad jāuzraksta ir [iesniegšanai] Kultūrkapitāla fondam jauns aktierfilmas scenārijs, tad man nav laika būtībā kaut kā kavēties pie televizoriem vai tur kaut kā… Jo es jau arī kaut kur esmu teicamniece. Protams, ne tik varenā veidā kā jūs, bet – neprotu halturēt.
Tautas vārdiem sakot, es nehalturēju nekad.
Bet šo kara stāstu pabeidzot, karš, kā es saprotu, ir caurvijis arī jūsu ģimenes stāstu?
Jā.
Mēs varam runāt par jūsu vecotēvu Antonu Brūveru, kurš ir piedalījies Latvijas Brīvības cīņās un cīņās pret Bermontu. Labojiet mani, ja es kļūdos, bet, cik es redzēju arhīva materiālos, arī jūsu tēvs ir piedalījies karā – Sarkanās armijas rindās?
Jā, tas viss ir grāmatā aprakstīts. Vecaistēvs klusēja visu mūžu par to, mēs par to neko nezinājām tāpēc, ka šīs bailes, kuras tika iedzītas cilvēkos, mēs pat par tām nezinājām. Jo bērniem neviens neko nestāstīja mūsu ģimenē. Nestāstīja neko vispār. Mēs dzīvojām tādā valstī, kāda viņa bija. Mēs dzīvojām pie tam vēl Čiekurkalnā kā mazi bērni, un mums blakus apkārt bija kazarmas, soļoja karavīri visu laiku. Nu tā mēs dzīvojām. To mēs redzējām, neko citu mēs neredzējām. Ja tu redzi kaut ko katru dienu, tas nekas šausmīgs tev neliekas, jo tu neko citu neesi redzējis. Bet mans vecaistēvs nekad nestāstīja par sevi. Viņš dzīvoja laukos. Mēs pat nezinājām, ka viņam pirms kara bija piederējusi saimniecība ar 40 mājlopiem un zirgiem un viņš bijis bagāts saimnieks.
Tas bija Līvānu pusē, vai ne?
Tas bija Līvānos, un 12 hektāri zemes – to mēs visu nezinājām. Viņš bija parasts kolhoznieks, un skolas brīvlaikā mēs tikām nosūtīti ja ne uz pionieru nometni, tad uz laukiem. Šis vecaistēvs nekad par to neieminējās, bet man ir jāstāsta par to Sarkano armiju klāt, jo tas ir viens stāsts būtībā. Manu vecotēvu un vecomammu neizveda uz Sibīriju tikai tāpēc, ka mans tēvs tika iesaukts Sarkanajā armijā 16 gadu vecumā un tad, kad atbrauca tie ņēmēji un vedēji, mans vecaistēvs noslēpās mežā. Acīmredzot, tā kā pluspunkts bija tas, ka dēls ir sarkanarmietis, otrreiz viņi nebrauca vairāk viņiem pakaļ. Bet, protams, viņi paņēma kolhozam visus lopus un zirgus, atstāja vienu govi un vienu zirgu, un ar to viņš arī visu mūžu dzīvoja. Ļoti smagi strādāja kolhozā un savā zemītē arī. Viņam tās bija, cik nu tur drīkstēja būt, es nezinu, man nav tādas saprašanas par to. (...)
Tad, kad es uzzināju visu to stāstu, es tiešām biju mēma, jo es nevarēju iedomāties, kā var viens cilvēks visu mūžu klusēt. Kā tas ir iespējams?
Kā jūs to pirmo reizi uzzinājāt un no kā? Viņš pats pateica vai kāds no radiniekiem?
Radi vairāk par to zināja, mans brālēns Ivars Bušmanis ir uzrakstījis grāmatu… Nevis Ivars Bušmanis, bet viņa tēvs – Gustavs Bušmanis ir uzrakstījis grāmatu, bet Ivars Bušmanis ir mana tēva māsas dēls. Viņš par vēsturi un visām šīm lietām interesējas vairāk nekā diemžēl es.
Bet cik daudz jūs, Ilona, pati ar vecotēvu paguvāt pārrunāt?
Nē, mēs ar viņu neko nepārrunājām. Mēs ar viņu kopā krāvām sienu kā bērni, gājām bitēs, bitēm kaut ko darīt vai ko. Es neko tajā laikā kā bērns neuzzināju. Es pat arī īsti nesapratu… Tad, kad iestājās brīvā Latvija, kad šie jaunie laiki sākās, tad es tikai sāku daudzas lietas uzzināt, jo mūsu ģimenē sakarā ar to, ka mans tēvs tomēr bija karjeras cilvēks…
Viņš vadīja kultūras parku, ja?
Viņš bija Kultūras un atpūtas parka direktors, un pēc tam viņš bija Kultūras koledžas direktors, un pēc tam viņu paaugstināja pavisam augstu par Maskavas rajona…. Viņš bija kaut kāds vietnieks.
Izpildkomitejas priekšsēdētāja vietnieks, jā, es redzēju.
Nu redzat, un kas bija par problēmu, problēma bija tā, ka viņam ļoti patika dzīvoties, un pie mums mājās bieži viesojās Kārlis Pamše un Gunārs Zemgals, un tad viņi tā iedzēra. Iedzēra pa glāzītei, un tas bija tad… Toreiz bija tāds "Baltais stārķis", tāds konjaks, ko viņi dzēra. Tad, kad viņi bija sasnieguši tādu zināmu jau līmenīti, tad tēvs sauca no viesistabas – meitiņ, atnāc taču un uzspēlē mums beidzot klavierītes. Ikreiz bija viens un tas pats, un tas bija tik šausmīgi, jo, protams, es tās klavieres spēlēju drausmīgi slikti. Otrkārt, man tas viss likās tik šausmīgi, tie onkuļi, kuri tur visu laiku tā… Tad viņi tēloja tā ļoti nopietni, ka viņi klausās. Tas man likās briesmīgi. Bet kāpēc es par to stāstu? Jā, manam tēvam patika dzīvot.
Jūsu tēvu sauca Roberts?
Jā, viņam patika dzīvot, viņam patika sievietes ļoti, viņam bija mīļākās, un mana mamma ļoti to pārdzīvoja, viņai bija ļoti grūti dzīvot.
Mamma jums bija skolotāja?
Mamma bija skolotāja, un viņa bija ļoti laba skolotāja, un bērni viņu ļoti mīlēja. Es stundām ilgi sēdēju pie skolotāju istabas durvīm, lai varētu viņu sagaidīt, kad beigsies sapulces, lai mēs brauktu uz savu Čiekurkalnu, jo es biju mazs bērns un nevarēju viena pati aizbraukt un aiziet. Bet mēs [te sarunā] palikām pie mana tēva, un es gribu izstāstīt, kā tur palika ar tām karjerām. Viņš tika tādā amatā, par kuru, es domāju, viņš bija ļoti apmierināts, jo viņš bija priekšnieks, un tā kā viņš izskatījās labi… Būtībā, man liekas, viņš bija narciss. Viņam ļoti patika lokas ieveidot sev, un tad viņš dziedāja spoguļa priekšā, un viss bija ļoti skaisti. Tad viņš vasarās brauca uz Suhumi, uz Batumi atpūsties un veda mājās koferus ar tiem oranžajiem augļiem, hurmu, un tad mēs tā brīnījāmies… Vai ar apelsīniem… Mums bija tādi brīnumi. Tos tad atveda tēvs. Tā kā viņš bija arī kultūras nodaļas vadītājs tajā Maskavas rajonā, tur bieži bija visādi sarīkojumi. Tad, kad viņš šos sarīkojumus virsvadīja, viņam ļoti patika pašam līdzi darboties. Tas nozīmē, ka tiklīdz viņš bija iedzēris, viņš kāpa uz skatuves un dancoja līdzi. Viņš visādā ziņā uzvedās mazliet neadekvāti, maigi izsakoties, un tā viņš to posteni zaudēja. Bet viņš rakstīja uz Maskavu, viņš sūdzējās, bet neko tur nevarēja izdarīt. Tad radās tāds postenis, kurā viņu ielika, – "Daiļradē". Tas bija tāds uzņēmums, kas apstrādāja dzintaru vai ko vēl tur darīja, es nezinu.
Suvenīri un viss kaut kas tur bija.
Jā, un viņam tur izdomāja posteni "reklāmas daļas vadītājs". Krievu laikā! Kāda reklāma? Nu ko viņš tur varēja vadīt? Kaut gan bija Rīgas kinostudijā igauņu firma, kas tiešām veidoja reklāmas, un bija režisors Bluķis, viņam bija operators Lauris Veiss, un viņi veidoja reklāmas "Eesti Reklaamfilm" Rīgas kinostudijā. Protams, ka tās neizskatījās pēc reklāmām, vienkārši desas luņķīši un tā tālāk, bet kas bija jādara manam tēvam, es to nezinu, jo, man liekas, tur slava KPSS vai kam tamlīdzīgs, jo tur jau nevajadzēja reklāmas daļu, kas to pasaka, tur jau pietika, ja priekšnieks māksliniekam pasaka – vecīt, tagad slava KPSS. Līdz ar to tad, kad jau es biju aizbraukusi emigrācijā, var gadīties, ka viņam bija lielas nepatikšanas. Kā man stāstīja māte, jo es tajā laikā jau biju prom, sākās sadarbība viņam "Daiļradē" ar Ļeņingradas metāla rūpnīcu, un viņi kopīgi veidoja kaut kādus produktus. Tad izrādījās, ka viņi tur ir sākuši nodarboties ar biznesu vai kā, vai mans tēvs sācis esot nodarboties ar biznesu. Es nezinu, kas tur notika, bet mans tēvs tika ielikts cietumā uz septiņiem gadiem.
Tie bija vēl padomju gadi?
Jā, astoņdesmitie, kad es biju projām. Es pat neiedomājos tolaik, ka tas varēja būt arī manis dēļ. Tas, ka es dzīvoju ārzemēs, bija valsts nodevība. Tad, kad es braucu projām, ko es nekad nevarēju iedomāties, ka es braukšu prom, nekad, jo man ļoti nepatika emigranti… Es savam tētim teicu: es nekad nebūšu emigrante, nekad mūžā, un tas notika ar mani.
No tā es sapratu to, ka viss, ko tu negribi, ko tu nevēlies nu nekādi, ne par kādu naudu, tas ar tevi notiks. Tu nedrīksti vispār neko nevēlēties ne par kādu naudu, nedrīksti, jo tas slikti beidzas.
Ilona, par jūsu Vācijas periodu varētu runāt plašāk, bet pārlecot pāri laikam, atgriežoties no Vācijas, labojiet mani, bet viens no jūsu pirmajiem kinodarbiem atkal Rīgas kinostudijā ir veltījums jūsu vecamtēvam Antonam Brūveram? Tā ir dokumentālā filma "Tirgus diena", kas filmēta 1989. gadā, operators Uldis Millers. Anotācijā teikts, ka filma veltīta režisores vectēvam, Lāčplēša kara ordeņa kavalierim, latviešu strēlniekam Antonam Brūveram.
Jā, viņš uz tirgu nesa paša pītus groziņus no kaut kādiem plastmasas atkritumiem un istabas puķes. Viņš bija ļoti labsirdīgs, neiedomājami vienkārši.
Tās puķes no kurienes?
No mājas. Vecāmamma audzēja tās puķes, un tad pa vienai…
Kā tā doma radās, šo stāstu veidot?
Es nezinu, pie manis viss atnāk uzreiz un viss, es nezinu, kā. Es vienkārši domāju, ka viņš ir ļoti kolorīts… Tas tirgus ir tik šausmīgi nenormāls, ka tas ir jāparāda, un mans vecaistēvs man likās tur ļoti iederīgs tajā visā.
Viņš pats bija ar mieru, ka viņu filmē, vai viņš pats tam nepievērsa lielu uzmanību?
Mēs sarunājām, un tas viņu netraucēja. Viņš bija ļoti labestīgs cilvēks, un cilvēks, kurš nebija no sevis kaut ko iedomājies, vai es tur tā vai šitā… Viņš bija cilvēks. Brīnišķīgs cilvēks, un, ja es saku: vectētiņ, es tagad izdomāju, ka mēs taisīsim filmu par tevi, un tu ar tiem groziņiem pa to tirgu staigā, bet tu tikai neskaties kamerā… Un viņš visu tā kā aktieris, visu klausīja. Aizgāja pat pie friziera tirgū. Bet tas tikai tāpēc, ka viņš vienkārši bija neiedomājami labestīgs. Bez pretenzijām pret kādu vai kaut ko vispār.
Bet es skatos, šis jau bija laiks, kad Atmoda tikko sākas, bet titros vēl neparādās, ka viņš ir piedalījies Bermonta cīņās vai ir Lāčplēša ordeņa kavalieris…
Es jau arī neatgriezos vēl. Man tikai piedāvāja tajā brīdī… Es uzzināju 1989. gadā, kas ir noticis, caur televīziju Frankfurtē. Beidzās mans kultūras sižets, un nākošajā rāda Brīvības pieminekli, bet es nebiju tur nemaz, es biju virtuvē. Man viena draudzene, jo es biju pie vienas draudzenes ciemos, viņa kliedza man: Ilona, nāc, skaties, Rīgu rāda!
Es skatos, tur cilvēku daudz, un visi kliedz "Brīvību Latvijai" un viss… Es sāku tik šausmīgi histēriski raudāt, tāpēc, ka es biju nosolījusies, ka es nekad vairs neatgriezīšos mājās, nekad. Tam ir savi iemesli, tas grāmatā ir aprakstīts, kāpēc.
Es nebūtu arī atbraukusi. Ja nebūtu mans klasesbiedrs Ēriks atbraucis pie manis un teicis – tagad viss ir beidzies, tagad tu varēsi atgriezties mājās. Bet man bija bail tāpat. Pirms es braucu uz studiju… Man bija līgumdarbi studijā, to Ēriks caur kultūras sakariem acīmredzot [nokārtoja], jo kā – kultūras sakari bija, tie eksistēja. Viņš bija sarunājis, pajautājis, vai es nevarētu vismaz tā kā atbraukt kā viesrežisore.
Uz Rīgas kinostudiju, ja?
Jā, ja jau viss ir mainījies, ja mums ir citi laiki un tā tālāk. Šis ir pirmais darbs, tātad pirmais līgums ar Rīgas kinostudiju, pēc kura es, protams, momentā uzreiz aizbraucu atpakaļ. Tā kādus gadus četrus es atbraucu un aizbraucu, jo man bija bail.
Man Rīgā uz ielas bija bail, man likās, ka man seko. Hamburgā savam advokātam es teicu, paskaties, ja es pēc diviem mēnešiem neatbraucu, neatgriežos, meklē mani, es varu būt Sibīrijā.
Tas ir nopietni. Es tā biju sabaidīta, ka… Ir viens notikums, kurš grāmatā ir aprakstīts, bet es to sapratu ļoti vēlu, ka tā var gadīties.
Ka ar jums var kaut kādā veidā izrēķināties, ja?
Jā, izrēķināties par to, ka es atteicos sadarboties.
Ar dienestiem?
Jā, un es arī uzrakstīju vēstuli aizbraucot. Jo es jau sadarbojos ar kultūras sakariem, es vedu savas filmas rādīt, es biju vienu divas reizes. Tajā pēdējā reizē man piedāvāja kļūt par izlūku. Es saku – izlūks ir ļoti brīnišķīga profesija, bet es nevarētu būt par izlūku. Pirmkārt, jo es to neprotu. Otrkārt, ja jūs domājat, ka es varētu jums kaut ko ziņot par kaut ko, jo es uz tām vietām, kuras jums interesē, neeju un tām nepiederu. Es, teiksim, neeju emigrantu sabiedrībā. Ja es arī ietu, jūs domājat, ka jums būtu interesanti dzirdēt, ko šie nelaimīgie cilvēki, kas var atgriezties mājās, ko viņi runā pie galda? Viņu privāto dzīvi – to jūs uzskatāt par izlūka darbu? Ko es jums varētu izlūkot? Viņi saprata, ka... un teica: bet jums taču tēvs sēž cietumā, jums māte ir skolotāja, un jums šī saruna ir jāaizmirst un ļoti nopietni jāpadomā. Es izgāju no tās istabas, tajā istabā bija krāšņi klāts galds ar lasi, ikriem un šampanieti, un trīs vīrieši. Es sejas neatceros. Es izgāju ārā no turienes un vairs nezināju, ko darīt. Paņēmu no mammas rakstāmgalda atslēgas no vasarnīcas, piezvanīju vienam senam mīļākajam un aizbraucu uz mātes vasarnīcu, jo es nezināju, ko darīt. Es nezināju, ko darīt, un no rīta uzrakstīju vēstuli ar roku, ka man vairs nav dzimtenes, ka es vairs šeit nekad neatgriezīšos.
Kurš gads tas bija?
Tas varēja būt 1986. vai 1987. Tad aizbraucot man likās, ka man Vācijā sekoja. Vai es jau biju tādā vājprātā no šausmām, es nezinu, vai tā tas bija patiesībā, bet pēkšņi uzradās kaut kāds alpīnists, kurš aicināja mani līdzi uz kalniem. Viņš piezvanīja man, uzaicināja uz mūsu kinonamu, kurā es strādāju, kur parasti kafejnīcā tikāmies ar kolēģi, kad mums bija laiks. Viņš stādījās priekšā vienkārši kā kaut kāds cilvēks. Es saku – bet es jūs nepazīstu, no kurienes jums ir mans telefons? Viņš tikai smējās visu laiku, stāstīja, kā es viņam patīku un vispār tikai kaut kādas muļķības. Skaidrs bija, ka es ne uz kādiem kalniem nebraukšu, bet es domāju, ka tas bija cilvēks, kuru atkal sūtīja… Viņš noteikti bija krievu aģents Vācijā.
Te mēs nonākam pie tā stāsta, kā jūs nokļuvāt ārzemēs? Šis ir stāsts par laika periodu, kad jūs esat Ilona Ribovska-Brūvere, un ir 1979. gads. Tā normālā veidā no Latvijas nekur tālu nevar aizbraukt, kur nu vēl uz Rietumvāciju. Kāds ir šis jūsu stāsts?
Jā, viss pareizi, šis stāsts ir šausmīgs, tāpēc, ka tas ir būtībā turpinājums stāstam par manu dēlu. Jo mans pirmais vīrs atstāja mani, un tas… Nu acīmredzot vīrietim arī kaut ko tādu piedzīvot nav vienkārši. Es niansēs neiešu, grāmatā ir šis stāsts viss atšifrēts, bet pagāja divi gadi, un es filmēšanā satiku Aleksandru Ribovski. Es viņu satiku, filmējot žurnālu "Jaunie". Viņš tur gredzenoja sikspārņus. Nu jā, un mēs iepazināmies tajā filmēšanā, un mēs kaut kā ļoti labi sapratāmies. Man viņš likās ļoti godīgs un ļoti labestīgs, kā man ļoti pietrūka manā pirmajā laulībā. Jā, mēs sākām satikties un beigās apprecējāmies, un dzīvojām Jūrmalā – Lielupē, vecāku mājā. Viņa mamma Olga bija literārās daļas vadītāja Dailes teātrī, tēvs bija inženieris un strādāja Jelgavā, Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā, pasniedza braukšanu ar mašīnu. Viņam bija grāmatas daudz, kā braukt ar mašīnu. Mēs ar vīru dzīvojām viņu mājā, viņiem bija puse privātmājas atstāta. Mums bija sava istaba, bet viņa māte ļoti rūpējās par visu, un galvenā, protams, bija mamma.
Pāris gadus man tas likās tā idilliski, atgriezties no kinostudijas Jūrmalā, kurā vispār nebija cilvēku, kurā tu atbrauc, un ir kā tādā pasakā – viss ir kluss, nav neviena cilvēka, viss apsnidzis, un vasarā tur bija jūra. Nu viss bija ļoti skaisti un labi pēc manām dzīves drāmām.
Tad vienu dienu mans vīrs teica, un tā ļoti pēkšņi tas viss bija, ka viņa ģimene ir izlēmusi izbraukt no Padomju Savienības.
Es viņam saku: bet es nekur nebraukšu, es vienkārši nevaru. Es te esmu piedzimusi, te ir mani draugi, te ir mans darbs, ko es darīšu tur? Es pat vācu valodu neprotu! Pie tam es nebiju cilvēks, kas būtu uz kapitālismu tendēts vai gaidītu paciņas no Rietumiem vai kaut ko tamlīdzīgu. Es biju padomju cilvēks, kurš tā arī dzīvoja un bija laimīgs savā kinostudijā, ar saviem kolēģiem, filmējot katru dienu un pa naktīm vēl montējot. Visādā ziņā es to nespēju iedomāties. Pie tam vēl manā ģimenē bija tur tās emigrāciju šausmas, kad mans otrs vecaistēvs nomira Londonā un nekad neatgriezās mājās, un mana vecāmamma gaidīja viņu visu mūžu. Tad, kad viņa viņu nesagaidīja, viņa nomira, kad viņa uzzināja no svešiem cilvēkiem, ka viņš ir miris. Ir zīmīte, kur rakstīts: cienītā kundze, jūsu vīrs Nikolajs Vilciņš nomira tur, tad un tad. Es jums vairs nevaru pateikt gadu. Nu jā, visādā ziņā man emigrācija nu… Būtībā mans vīrs arī bija cilvēks, kam šeit bija draugi. Viņam bija tādi draugi kā Egils Zirnis un Māris Melgalvs, viņi bieži staigāja pa kapiem un fotografēja tur visu. Viņi bieži diskutēja, nu viņi bija draugi. Man vīrs pabeidza Bioloģijas fakultāti un gredzenoja [putnus], un mums mājās bija liels krauklis. Es domāju – viņš taču nebrauks.
Ribovsku ģimenei kāds bija tas pamats, ka viņi var saņemt atļauju un izceļot no PSRS?
Mana otrā vīra tēvs bija ebrejs, viņa sieva Olga bija ar vācu-zviedru saknēm, un viņiem bija saglabājušies dokumenti. Viņi tos dokumentus glabāja. Man bija tomēr grūti saprast, ka viņi, kuri jau bija tādā zināmā vecumā, kas vairāk jau sliecas uz vecumu, nevis lielu, jautru dzīvošanos un vazāšanos pa pasauli, kāpēc viņi kaut ko tādu izdomāja. Jo viņiem abiem bija labs darbs, viņiem bija labi kolēģi. Viņus ieredzēja. Olga Bauskā draudzējās ar Liniņu ģimeni. Mēs, braucot prom, gājām pie Liniņiem atvadīties. Visi mēs, arī mums bija jāiet. Aina Matīsa vēl skatījās uz mani un teica: nu kaut tik tev ātrāk būtu bērniņš. Nu jā, visādā ziņā es nesapratu to. Viņi teica, ka viņi grib brīvību, viņi grib ceļot. Es domāju, nu labi, cilvēki aizbrauks un paceļos, un kas tad? Tad viņi būs svešā valstī pavisam vieni. Viņi arī vācu valodu neprata, bet viņi bija izlēmuši aizbraukt. Tad es teicu: es nevaru, un es cerēju, ka Saša arī to nedarīs. Beigās tomēr Saša kaut kā nevarēja atstāt mammu. To es sapratu daudz vēlāk. Tāpēc viņš aizbraukdams gulēja depresijā vairākus gadus, un es, angļu valodā runādama, Vācijā pelnīju naudu iztikai.
Ja es no šī visa drīkstu vēl vienu jautājumu uzdot, jums droši vien šis bija jāpasaka arī savai mammai, ka jūs braucat prom? Kāda bija šī saruna? Jo tas nozīmēja, ka jūs krietnu laiku mammu varat arī nesatikt.
Nu tas nozīmēja, ka es viņu vispār tā kā vairs neredzēšu. Viņa arī nerakstīja vēstules, jo nevarēja to atļauties. Būtībā tā bija izšķiršanās. Bet man nebija spēka izjaukt otru ģimeni, jo viena jau man bija izjukusi. Es sapratu, ka es eju nāvē.
Tā es atstāju mājas, ar tādu sajūtu: es eju nāvē, nekas, es sekoju savam vīram, viņš tā ir izlēmis, labi. Neko nevar darīt. Ar mani kolēģi vairs nesveicinājās uz ielas, kinostudijas kolēģi. Mani izsauca uz komiteju rajonā, un mans klasesbiedrs, cits klasesbiedrs tagad, pasludināja mani par dzimtenes nodevēju, vai es to saprotot vispār. Nu jā, es teicu, ka saprotu.
Tas beidzās droši vien arī ar to, ka kinostudijā jūsu vārds no titriem jūsu darbos pazuda.
Jā...
