Filma iepazīstina tuvāk ar Astras dzīvi, mēģinot skaidrot viņa stiprā gara un spēcīgās personības noslēpumu, bet vienlaicīgi tā ir pavisam šodienīgs stāsts, kas uzdod jautājumus, – cik brīvi un drosmīgi mēs esam šodien, cik stingrs ir mūsu mugurkauls, ja mums ir jāiestājas pret netaisnību un ļaunumu?
Filma izseko Gunāra Astras dzīvesstāstam, iedziļinās viņa personībā, bet pagātne filmā ļoti cieši savijas ar šodienu. Šodien aktuālo pārstāv trīs personības – Gļebs Panteļejevs, kurš filmas laikā veido Astras pieminekli, Alfrēds Stinkuls, kurš meklē audio ierakstu ar Astras "pēdējo vārdu", un Raits Valters, kurš tiekas ar Astras lietas izmeklētājiem un bijušajiem VDK darbiniekiem.
Viņi visi saskaras ar šķēršļiem, kas spilgti atklāj attieksmi pret Astras personību mūsdienās, tāds arī bijis viens no filmas mērķiem – atzīst režisore Liene Laviņa un scenārija autors Gundars Rēders: "Kaut kādā veidā mēs redzam, ka Gunāra Astras vārds ir neērts arī šobrīd. Mēs redzam, cik grūti ir pie apgabaltiesas uzstādīt pieminekli, jo tiesneši vairāk runā par saviem kolēģiem un viņu godu un cieņu, kas padomju laikā, lūk, bijuši spiesti nodarboties ar tādām lietām, nekā par to, kas ir Gunārs Astra un viņa ideja. Tas zināmā mērā arī tāds paradokss, kas liek domāt, cik lielā mērā to pagātni mēs vispār esam "sagremojuši" un sapratuši, kas ir konformisms, kas ir kolaborācija."
Liene Laviņa: "Mēs arī tik ļoti nevēlējāmies runāt pagātnes formā, bet par to, kas tagad notiek, un tad arī skatītājs pats var salīdzināt – jā, mēs dzīvojam šobrīd neatkarīgā valstī, bet kā tad īsti ir – vai sabiedrība ir mainījusies, vai sistēma ir mainījusies, kā cilvēks jūtas, ja viņš nepiekrīt vairākumam? Šie jautājumi jau ir mūžīgi diemžēl."
Šodienu daudz vairāk nekā pagātni raksturo arī mēģinājumi atrast un izvaicāt bijušos VDK [Valsts drošības komitejas] izmeklētājus. Gundars Rēders stāsta: "Viņi, protams, negribēja runāt. Tas arī tāds paradokss, jo ir pagājuši 40 gadi kopš tiem notikumiem, mēs 30 gadus dzīvojam neatkarīgā valstī, bet tu vari pateikt, ka tu nevēlies runāt par tiem notikumiem un vadīt mierīgu pensionāra dzīvi, un tu vari rakstīt sūdzības uz prokuratūru un teikt, ka žurnālisti mēģina tevi nomelnot un nopulgot tavu labo slavu."
Liene Laviņa piebilst:
"Mēs arī bijām pārāk naivi, jo mēs cerējām, ka katram no šiem cilvēkiem gribēsies tādu kā grēksūdzi izstāstīt, jo varbūt tas atbrīvotu no kāda iekšējā spiediena, ar ko grūti dzīvot. Bet tā nenotika."
Kā atzīst autori, filmu veidojot, viņi bieži viens otram jautājuši, bet ko par to teiktu Gunārs Astra, kā viņš rīkotos, un savā ziņā filmas mērķis ir uzurdīt šos jautājumus arī katrā skatītājā. Filmai viņi devuši lakonisku, bet filmas kontekstā simboliski ietilpīgu nosaukumu "Astra".
Gundars Rēders: "Astra vai latīņu valodā "zvaigzne" – kā ceļazvaigzne, kā metafora tādiem cilvēkiem, kas tumšos laikos tevi ved cauri tai tumsai. Pat tad, kad ir pilnīga bezcerība. Visi, kas piedzīvojuši padomju laikus, ļoti labi atceras – tas režīms bija tāds, ka tu saproti, ka tas ir vienkārši bezcerīgs variants kaut ko mēģināt vai sapņot, ka kādreiz kaut kas mainīsies. Propaganda bija iedzinusi sajūtu, ka jūs neko nevarat izdarīt, jūs esat mazi putekļi un aizmirstiet par cīņu vai par brīvību.
Tādi cilvēki kā Gunārs Astra pierāda, ka tu vari būt tā mazā sēkla sniegā un ideju iznest cauri arī tumšiem laikiem."
Režisore atklāj: "Mums bija viņam arī tāds metaforisks apzīmējums kā "jāņtārpiņš". Arī varbūt kaut kas līdzīgs zvaigznei, ka tu esi tumsā viens un tev ir sajūta, ka tu esi pilnīgi viens, un tad pēkšņi tu paskaties aiz muguras – un tur ir vēl, un vēl, un vēl tie sekotāji."
Lienes Laviņas dokumentālo filmu "Astra" Latvijas kinoteātros sāks izrādīt no 13. oktobra.
