Версію українською можна знайти тут.
Оригинал на русском — здесь.

Pirmizrāde šai filmai, kas ir Kanādas, Francijas un Ukrainas kopražojums, notika februārī Berlīnes kinofestivālā, kur tā saņēma divas balvas un augstu kritiķu vērtējumu. Kopš tā laika filma jau apbraukājusi puspasauli un ieguvusi vēl dažas citas balvas. Tagad to var noskatīties arī Baltijas jūras dokumentālo filmu forumā.

Publikas reakcija uz to visur ir vienāda – šoks.

Karavīru sarunas ar saviem tuviniekiem – galvenokārt ar sievām un mātēm – kļūst par visas propagandas apstulbinātās un pilnīgi dehumanizētās Krievijas sabiedrības kolektīvo balsi. Neredzamajiem filmas varoņiem Krievijas armijas "atbrīvošanas misija" pārvēršas par noziegumu virkni, no kuriem par "vieglāko" var nosaukt marodierismu. ("Es te sazagos tev nedaudz kosmētikas, tiesa, tie visi ir tikai paraugi." – "Nu nekas, būs suvenīri no Ukrainas… Bet vai sporta tērpu tur nebija?").

Runājot ar saviem tuviniekiem, karavīri apspriež slepkavības un spīdzināšanu, stāsta par pavēli nogalināt mierīgos iedzīvotājus, ja tie viņiem liksies aizdomīgi. Kāds atzīstas: "Es, Nastjka, tev esmu nenormāls. Es tagad visu varu. Es esmu nogalinājis cilvēkus, tu mani normālu negaidi." Kāds lielās ar vēstuli, ko saņēmis no meitas: "Ļiza atrakstīja: "Lūdzu tevi, ātrāk nogalini visus ukraiņus un brauc mājās.""

Filmas galvenais stilistiskais paņēmiens ir kontrasts. Te vienlaikus gan konfliktē, gan atrodas loģiskā harmonijā divas paralēlās realitātes. Aiz kadra skan Krievijas karavīru un viņu sievu balsis (turklāt sievas reizēm ir agresīvākas par saviem vīriem: "Jūs tur sasmalciniet Banderu šašlikā"), bet kadrā mēs redzam Ukrainas pilsētas un ciemus, cilvēkus, kas mēģina saglabāt kaut ko līdzīgu normālai dzīvei.

Lūk, makšķernieki ķer zivis, stāvot uz saspridzināta tilta. Lūk, vecmāmiņu kompānija pusdieno uz ielas līdzās savai kāpņu telpai – zupiņa vārīta uz ugunskura, mājās nav ne elektrības, ne gāzes. Bet, lūk, publika, kas atpūšas pie ezera – pieaugušie sauļojas, bērni plunčājas ūdenī, un, tikai skatoties uzmanīgāk, kļūst skaidrs, ka pretējā krastā ir sabombardēta māja.

Filmas vizuālais stils liecina par meistara darbu (operators ir pazīstamais britu kinematogrāfists Kristofers Nans (Christopher Nunn)). Filmā apzināti nav ne asiņu, ne ievainoto, ne līķu. Attēls ir ļoti lakonisks, galvenokārt tie ir ilgi statiski kadri bez cilvēka klātbūtnes. Marodieru izpostīti un izdeguši dzīvokļi, iznīcinātas mājas… Logi, kas aizbāzti ar smilšu maisiem, sakropļota skolas aktu zāle, sadauzītas klavieres…

Taču visā šajā apokalipsē operators atrod savdabīgu traģisku skaistumu, kas attēlu padara vēl smeldzīgāku.

Ar roku uzrakstīts vārds "cilvēki" uz kādas mājas žoga – gandrīz vai vienīgais grafiskais simbols visā filmā – izaug līdz metaforas izmēriem. "Bet vai tu esi pārliecināts, ka tie ir cilvēki?" saka viena no karavīru sievām, domājot ukraiņus.

Šo kino skatīties ir grūti, reizēm nepanesami. Bet skatīties to vajag.

Ko tajā ielikusi pati autore Oksana Karpoviča, atklājas intervijā LSM+. Saruna notika angliski.  

Jeļena Vlasova: Nupat filmas "Intercepted" pirmizrāde bija Kijivā. Vai tā atšķīrās no pirmizrādēm, kas bija Berlīnē, Ņujorkā vai jebkur citur?

Oksana Karpoviča: Jā, atšķīrās. Publika Ukrainā reaģē daudz emocionālāk. Mūsu cilvēki joprojām dzīvo kara apstākļos, un tā realitāte, kas parādīta mūsu filmā, ir daudz tuvāka mums nekā jebkuram citam. Atšķīrās arī jautājumi, kurus man uzdeva skatītāji Ukrainā. Piemēram, man vaicāja, kādēļ filmā līdzās citiem Krievijas armijas kara noziegumiem netika pieminētas izvarošanas. Ko es varu atbildēt? Jā, mēs zinām, ka izvarošanas Krievijas armija bieži izmantoja kā pazemošanas un apspiešanas instrumentu. Ir pazīstamā pārtvertā Krievijas karavīra saruna ar sievu, kura mudina viņu izvarot ukrainietes. Bet mēs apzināti no tās atteicāmies – filmā nav iespējams iekļaut visu, un mūsu uzdevums nebija protokolēt visu noziegumu sarakstu.  

Vai jums bija kaut mazākās šaubas par šo sarunu ticamību?

Visi šie ieraksti ir brīvi pieejami, kopš kara sākuma tos savā "YouTube" kanālā regulāri publiskojis Ukrainas Drošības dienests. Kā māksliniecei un kinematogrāfistei man nebija mērķa pierādīt to ticamību. Kopš pirmā brīža, kad tos dzirdēju tiešsaistē, es sapratu, ka tas ir ļoti svarīgs materiāls, ar kuru man kaut kas ir jādara. Personiski man šie ieraksti ir vērtīgi ne tikai tāpēc, ka to varoņi stāsta par kara anatomiju, bet arī tādēļ, ka tie ļauj daudz saprast par Krievijas sabiedrību. Jo ne mazāk svarīgi ir tas, ko saka viņu radinieki pie otras klausules. Karš Ukrainā ir viens no visdokumentētākajiem notikumiem cilvēces vēsturē. Ir ļoti daudz liecību par šo karu, bet ir risks, ka šajā informācijas straumē var pazust kaut kas ļoti svarīgs. Es gribētu, lai šīs balsis tiktu saglabātas kā dokuments nākotnei, – neatkarīgi no tā, kā beigsies šis karš.

Vai var identificēt šos cilvēkus? Vai šie ieraksti var būt pierādījums tiesā viņu noziegumiem?

Tā kā šos ierakstus pārtvēruši specdienesti, tad no juridiskā viedokļa šāds pierādījums tiek uzskatīts par apšaubāmu. Taču, cik saprotu, šie ieraksti tiek izmantoti kā papildu liecība, pētot Krievijas armijas noziegumus Ukrainā. Ir daudzi pētījumi, ko veikušas žurnālistu organizācijas,  gan Ukrainas, gan ārzemju. Piemēram, "New York Times" pētījums. Daži cilvēki, kuri piedalās šajās sarunās, ir identificēti, un mums ir informācija par viņiem. Žurnālisti pat ir viņiem zvanījuši, lai pārliecinātos par to, ka tajos pašos ierakstos dzirdamas tieši viņu balsis. Taču man kā māksliniecei un kinematogrāfistei identificēšana nebija mērķis – es pildīju citus uzdevumus.

Kā jūs emocionāli tikāt galā ar tik lielu daudzumu šokējoša materiāla?

Jā, atzīstos, strādāt ar tādu milzumu ierakstu man nebija viegli. No otras puses, šo ierakstu klausīšanās, to analizēšana, darbs ar tiem – tas viss man palīdzēja mobilizēties. Es sapratu, ka daru kaut ko svarīgu. Mums bija teicama starptautiska komanda, bez kuras es nebūtu varējusi uzņemt šo filmu. Tās ir ne tikai ļoti talantīgas radošās personības un profesionāļi ar nevainojamu ētiku, bet arī vienkārši ļoti stipri cilvēki. Īpaši gribu izcelt mūsu montāžisti Šarloti Terresu. Viņa bija vienīgā no visas komandas, kas ar šiem ierakstiem pavadīja tikpat daudz laika, cik es. Turklāt viņa nesaprot krieviski, un mēs viņai šos ierakstus tulkojām franciski. Pavisam filmā tika iekļautas 76 sarunu epizodes.

Mani satrieca, cik mierīgi jūsu filmā izskatās ukraiņi. Kaut kāds budistu miers.

Tas ir tas, ko ar pārsteigumu atklāju mūsu sabiedrībā, kad sākās karš. Es tad strādāju kā producente ar starptautiskās preses pārstāvjiem – kara sākumā Ukrainā ieradās daudz ārzemju reportieru. Visilgāk – piecas nedēļas – es strādāju ar žurnālistu grupu no "Al Jazeera" angļu kanāla. Mēs bieži braucām uz no okupācijas atbrīvotajām teritorijām Kijivas un Černihivas apgabalos. Tie bija pieredzējuši cilvēki, kas daudzus gadus atspoguļojuši dažādus konfliktus visā pasaulē. Un es ļoti labi atceros, kā reiz 2022. gada martā mēs braucām uz kārtējās apšaudes vietu. Tur bija lieli postījumi, upuri. Turklāt apkārt bija pilnīgs klusums. Vietējie iedzīvotāji vienkārši klusējot attīrīja bombardēšanas vietu, veda projām atkritumus, mēģināja kaut kā palīdzēt cits citam. Un viens no žurnālistiem tad teica: "Ja kaut kas tāds notiktu Tuvajos Austrumos, te jau būtu kliegšana un raudāšana." Pēc tam mēs filmējām rindas pēc humānās palīdzības, un tur arī viss bija organizēti un mierīgi – nekādas ažiotāžas, nekādas drūzmas.  

Par ko tas, jūsuprāt, liecina?

Es domāju, ka tas liecina ne tikai par ukraiņu pretošanās garu, bet arī to, ka viņiem ir dziļš realitātes pieņemšanas līmenis. Mēs vienkārši nevaram atļauties katru reizi, kad notiek kārtējais uzbrukums, reaģēt pārāk emocionāli. Mums ir jāizdzīvo, un šīs izdzīvošanas paņēmiens ir saglabāt mieru. Tieši tādēļ mēs nolēmām savā filmā iemūžināt šo klusumu un šo mieru.

Reizēm man vislieliskākie pretošanās piemēri bija cilvēki, kuri pēc bombardēšanas vienkārši saveda kārtībā savas mājas, mēģinot pārvērst savu dzīvi tā, lai tā kaut kā līdzinātos normalitātei.  

Kā jūs meklējāt vietas filmēšanai?

No paša sākuma filmas ideja bija radīt kustības izjūtu, tādu kā road movie [no angļu valodas "ceļa filma" – red.] variantu. Man arī gribējās parādīt Ukrainas plašumu. Tā taču ir liela valsts, un starp reģioniem ir lielas atšķirības. Mēs sākām filmēt uz ziemeļiem no Kijivas, vietās, kuras kara sākumā mēnesi bija okupētas, pēc tam braucām uz austrumiem un dienvidiem, uz Harkivas un Mikolajivas apgabalu pusi. Mēs tur filmējām pirms un pēc Ukrainas pretuzbrukuma 2022. gada septembrī, kas deva mums iespēju parādīt šīs vietas dažādos kara posmos. Dažas vietas bija atradušās okupācijā sešus mēnešus.

Pastāstiet par savu operatoru Kristoferu Nanu.

Krisam ir senas attiecības ar Ukrainu. Pirmo reizi viņš uz šejieni atbrauca vairāk nekā pirms desmit gadiem un iemīlējās šajā valstī. Daudzus gadus viņš filmēja Ukrainas austrumos, Doneckā viņš nokļuva vēl pirms tam, kad tur 2014. gadā iebruka Krievijas armija. Tika ievainots. Šī mums ar viņu ir otrā sadarbība. Manu iepriekšējo lenti mēs arī uzņēmām šeit, Ukrainā [filma "Don’t worry, the doors will be open" ("Neuztraucies, durvis būs atvērtas")(2019) tika uzņemta Kijivas piepilsētas elektrovilcienos, kur parastu pasažieru sarunas liecināja par noskaņojumu Ukrainas sabiedrībā pēc Eiromaidana un Krievijas agresijas 2014. gadā – red.]. Nevaru iedomāties, ka man būtu jāstrādā ar kādu citu. Es viņam simtprocentīgi uzticos, un tas padara mūsu darbu ļoti efektīvu.

Kā uz jūsu filmu reaģēja Rietumu publika?

Esmu laimīga, ka filmai ir tādi panākumi un tā var tik plaši ceļot pa pasauli. Visur cilvēki izrāda lielu interesi par to, kas pašlaik notiek Ukrainā. Taču uz dažiem publikas jautājumiem man ir grūti atbildēt, jo filma provocē patiešām nopietnas diskusijas, kas skar Ukrainas un Krievijas vēstures, to savstarpējo attiecību jautājumus. Reizēm tādas lietas ir sarežģīti izskaidrot īsas jautājumu un atbilžu sesijas formātā.

Filmas beigās jūs rādāt Krievijas karagūstekņus Ukrainā. Viņi pusdieno ēdnīcā, apstākļi ir visai komfortabli. Vai taisnība, ka jūs mainījāt šo cilvēku sejas?

Tas bija grūts lēmums, ko mēs pieņēmām filmas montāžas beigu posmā. Par to mēs izšķīrāmies dažādu iemeslu dēļ, un galvenais no tiem – starp šiem gūstekņiem ir arī ukraiņi. Tie ir cilvēki no okupētajām teritorijām, kuri tika ar varu mobilizēti Krievijas armijā. Viņi negribēja piedalīties karā pret saviem līdzpilsoņiem, taču viņiem nebija izvēles. Galu galā viņi nonāca gūstā, būdami Krievijas armijas karavīri. Un, ja mēs gribam dabūt atpakaļ mūsu reģionus kā daļu no Ukrainas, mums ir jādomā par to, ka šie cilvēki atgriezīsies, jādomā par viņu drošību. Tādēļ mēs nolēmām mainīt viņu identitāti.

Par ko būs jūsu nākamā filma?

Viena no tēmām, kuru man gribētos dziļi izpētīt, ir 1937.–1938. gada Staļina represijas. Manu vecvecmāmiņu arestēja Kijivā 1937. gadā un notiesāja kā tautas ienaidnieci. Kad es augu, vienmēr zināju, ka viņu nogalināja ne par ko. Tagad, uz Krievijas iebrukuma Ukrainā fona, represiju, totalitārisma un valsts vardarbības tēma man kļūst vēl aktuālāka. Man šķiet, tas ir ļoti svarīgi – paskatīties, cik lielā mērā šodienas karš ir saistīts ar mūsu pagātni.  

Filmas "Intercepted" ukraiņu nosaukums ir "Miermīlīgie cilvēki". Kurus cilvēkus jūs domājat – Ukrainas vai – sarkastiski – Krievijas?

Es domāju Krievijas. Nevienā citā valodā neesmu dzirdējusi, ka tik bieži tiktu lietots vārds "miers". Kad es strādāju pie filmas, pievērsu uzmanību dažiem jēdzieniskiem vārdiem, kas regulāri tika izmantoti varoņu sadzīves runā, – "mājas", "zeme", "dzimtene"… Vārds "miers" bija viens no tiem. Visi šie vārdi ir nevis vienkārši svarīgi katram no mums kā bāzes jēdzieni, tiem ir arī pozitīva jēga.

Taču Krievijas cilvēku sarunās šie vārdi pilnībā zaudēja vērtību, kļuva agresīvi, ieguva naida nokrāsu. Tādēļ es nosaucu filmu "Miermīlīgie cilvēki". Tajā nav sarkasma, tajā ir traģēdija.