Ķermeņa estetizācija un galējību kino
Dārta Ceriņa: Mēģinot izfiltrēt aktuālo repertuāru, esam nonākuši pie darba, pie kura gribam pakavēties ilgāk. Mums radusies tāda ekrāndarbu trejāde, kas nākusi no pašmāju filmdariem un tai mēs arīdzan pietversimies. Sāksim ar šīgada Berlīnes Starptautiskajā kinofestivālā pirmizrādi pieredzējušo darbu "Mīlestība, meli un asinis", angliski – "Love Lies Bleeding".
Žulijens Nuhums Kulibali: Filma ir ļoti viscerāla un tieša dažos aspektos, kamēr citos aspektos tā ir kā brīnišķīga alegorija…kam? Par to mēs arī šodien runāsim.
Dārta Ceriņa: Filmas režisore ir Roza Glāsa, viena no jaunās paaudzes britu režisorēm, dzimusi 1991. gadā. Viņas iepriekšējais darbs, tapis 2019. gadā studijā "A24", ir filma "Svētā Moda". Tas palīdzēja Glāsai nonākt tieši pie šī darba, jo ieguva neskaitāmas godalgas, kļūstot par tādu kā kluso hitu žanra cienītāju lokā.
Žuljens Nuhums Kulibali: Kā mēs zinām, daudzi jaunie režisori sāk tieši ar šausmu žanru, jo tur bieži vien iespējams ar mazākiem naudas līdzekļiem panākt "wow" efektu. "Svētā Moda" ir arīdzan ļoti laicīgs darbs, atrodoties tajā pat vilnī kur Žilijas Dikurno filma "Titāns", kas uzvarēja Kannu festivālā.
"Svētajā Modā" uzsāktais pavediens – respektīvi, jautājumi par safismu (mīlestību starp divām sievietēm) un sievišķību kā tādu, to, cik lielā mērā ķermenis var kalpot par metaforu iekšējam, – turpina risināties arī šajā, jaunajā filmā.
Dārta Ceriņa: Jā, es piekrītu. Ķermenis, ja man godīgi jāsaka, ieņem galveno lomu filmā "Mīlestība, meli un asinis". Labākais veids kā, manuprāt, šo darbu raksturot… tātad, filmā ir jauniņā – caurbraucēja pilsētai –, kura nakšņo zem padebeša, satiekas ar puišiem, viņai ir vienas nakts sakari. Līdz viņa nonāk trenažieru zālē, kur sastop Kirstenas Stjuartes atveidoto sporta zāles administratori. Tas, ko šo abu varoņu satuvināšanās atklāj, protams, ir ne vien visnotaļ emocionālā dopinga pārpildīts pastišs, spēlējoties ar visceralitāti, ar ķermeniskumu, ar mačiskumu (macho-ism), ar femīnākām vizuālajām taktīm, bet arī nonākšana šajā mīlasstāstā. Šis mīlasstāsts ir iesēdināts tajā pašā kadiljakā, kurā atrodas arī "Telmas un Luīzes" varones.
Žulijens Nuhums Kulibali: O jā, es domāju, ka metafora ar "Telmu un Luīzi uz steroīdiem" varētu būt diezgan trāpīga.
Dārta Ceriņa: Arī uz simtastoņdesmit kilometriem stundā (smejas).
Žulijens Nuhums Kulibali: Jā. Laikam šajā filmā izteiktākā kvalitāte, ko es manīju, ir tās izklaides potenciāls. Patiesi, filma ir ļoti efektīva, tieši uz tādu šokējošu mirkļu un kāpinājumu pusi. Tur ir arī jau pieminētās ķermeņa šausmas, taču ne tādā veidā kā varbūt ierasts redzēt, teiksim, Kronenberga stilā, bet daudz rafinētāk.
Vai tev filma nešķita kaut kādos aspektos pārāk izkāpināta? Filmā ir visai daudz eksplicītu, seksuālu ainu. Diezgan daudz arī vardarbības. Vai tev nešķita, ka kādā brīdī tas traucē stāstam?
Dārta Ceriņa: Es domāju, ka filma "Mīlestība, meli un asinis" viennozīmīgi ir mēģinājums pakāpties atpakaļ uz palūkoties uz ekspluatācijas kino, tādu, kādu mēs to tiešām zinām septiņdesmitajos, astoņdesmitajos gados. Arī pati filmas darbība risinās 1989. gadā, it kā iezīmējot šī fenomena īslaicīgu aprāvumu, norietu.
Tā vairs nav ķermeņa apdziedāšana, tā ir burtiska muskuļu stutēšana, stiepšana un piepildīšana katrā mizanscēnā. Kas, protams, vienā brīdī kļūst par daudz. Tas ir ekscesa, galējību kino.
Šajā hiperfeministiskajā filmā man negribas redzēt romantiskās attiecības, kuras tev nemitīgi ir jārāda, par kurām nemitīgi ir jāpārliecina skatītājs. Nu, ka tiek mēģināts mani atkal un atkal pārliecināt, ka šīs attiecības ir reālas. Jo vairāk un eksplicītākas mēs rādīsim seksa ainas vai intimitāti, jo vairāk…šajā filmā gan, manuprāt, tas nostrādā tieši pretēji.
Žulijens Nuhums Kulibali: Tā varētu būt… No vienas puses, protams, šī transgresivitāte – kaut kādu normu pārkāpšana – ir saprotama. Skaidrs, ka sievietes ķermenis – atgādināšu, ka šī filma patiesi lielā mērā ir par ķermeni, – bieži tiek estetizēts un pakārtots vīrišķam skatienam, vai, vienkārši, skatītāja skatienam. Tamdēļ var būt saprotams šis vilinājums ar šo ķermeni uz ekrāna darīt vistrakākās lietas.
Dārta Ceriņa: Tas arī notiek!
Žulijens Nuhums Kulibali: Jā, bet vai tas vienmēr strādā par labu…nezinu. Katrā gadījumā man brīžam rodas jautājumi par to, vai ir nepieciešams veidot tik lielu atrakciju tieši ap šo kvīro līniju. Nevar noliegt, ka tas ir efektīvi un atstāj iespaidu.
Dārta Ceriņa: Papildinot "Mīlestība, meli un asinis" pēdējo gadu atsauču katalogu Žuljens pirms brīža izcēla Žilijas Dikurno "Titānu", es vēlētos tam pievienot vēl citas franču "ķermeņa horora" autores Koralī Faržē filmu "Atriebība", kā arī viņas šogad Kannās apbalvoto filmu "Substance", kurām tas vienojošais, kas tās visas savelk kopā, ir tieši tas, ka mēs sodām vīriešus par viņu skatienu. Tāpat kā tas nāca septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados, – deviņdesmitajos gados mēs zinām par "Skaidu" un "Pamatinstinktu", kur mēs apbalvojām vīriešus par viņu skatienu, – tagad mēs atkal sitam pa pirkstiem.
Visā šajā iestatījumā man gribas redzēt kaut ko jaunu vai nepareizu. Viss, ko šajā filmā piedāvā Roza Glāsa – brīnišķīga krāsa, koloristika, pazīstami meldiņi, kuri palīdz uzburt to laikmetu un vidi –
gribas, lai tas viss apzināti tiktu parādīts kā nepareizs. Gribētos redzēt kaut ko, kas izkrīt ārā no šīs struktūras.
Žulijens Nuhums Kulibali: Redzēt Kristenu Stjuarti, kura nu jau mums Latvijā ir kļuvusi par ļoti tuvu aktrisi, šādā lomā ir forši. Nereti izlaušanās no iepriekš veidota tēla vai skatītāja apziņā izveidojušās ampluā notiek ar šāda transgresīva kino palīdzību. Es domāju, ka "Mīlestība, meli un asinis" ir foršs darbs, ar kuru Stjuarte var uzsākt jaunu, iespējams, interesantāku ēru.
Dokumentālā metafizika
Žulijens Nuhums Kulibali: Runājot par jaunām ērām, filmu straume, kas faktiski iesāka mūsu kinosezonu – šajā gadījumā runa ir par Ivara Selecka un Armanda Zača jauno filmu "Turpinājums. Pieaugšana"; par Lienes Lindes un Agneses Zariņas kopīgi režisēto daudzsēriju mākslas filmu "Asistente"; un, visbeidzot, par Kristapa Brīzes debijas darbu, piedzīvojumu filmu "Banāns upē".
Dārtu, stāsti nu – kas no šī rudens biruma tevi ir iedvesmojis visvairāk vai, tieši otrādi – apbēdinājis?
Žulijens Nuhums Kulibali: Domājot par ekrāndarbiem, kas šobrīd nonāk repertuāros, man ir liela vēlme izcelt Ivara Selecka un Armanda Zača dokumentālo pilnmetrāžu, kas ir garfilma. Atgriežoties mēs secinām, kā mainījies ir laiks un vide. Tā tiešām kaut kādā mērā ir dokumentālā metafizika, jo "Turpinājums. Pieaugšana" seko tiem pašiem pieciem pusaudžiem, kas turpina gaitas jau pamatskolā. Dzīve raksta šo dramaturģiju, to atliek vienkārši nofilmēt. Es tiešām domāju, ka tas efekts rodas.
Šim garfilmas projektam ir jēga, jo ir ļoti daudzas sižeta līnijas un liels skaits varoņu, kuri, laikam ritot, atklājas krietni citādi.
Es domāju, ka tieši tajā slēpjas kino spēks, ka mēs mēģinām arī sevī notvert šo mainību.
Žulijens Nuhums Kulibali: Ir interesanti skatīties šādus darbus tieši tā iemesla dēļ, ka tur ir šis salīdzināmais faktors. Vai tev šķiet, ka šo filmu – "Turpinājums. Pieaugšana" – var skatīt kā atsevišķu darbu?
Dārts Ceriņa: Jā. Domāju, ka noteikti. Gluži tāpat kā "Šķērsielas" triloģiju. Skaidrs, ka "Šķērsielas" gadījumā mūsu socioekonomiskā situācija ir radikāli mainījusies. "Turpinājums. Pieaugšana" – par to varbūt paldies jāsaka situācijai – šis metakonteksts ir mainījies, bet ne tik radikāli, domājot par Latviju.
Tomēr šīs mikroskopiskās izmaiņas uz lielāka audekla ir vērojamas. Domāju, ka katrs darbs ir autonoms. Katram ir sava kvalitāte un nozīme.
Katrs kinodarbs ir sava laika produkts
Žulijens Nuhums Kulibali: Satiekoties ar jauniešiem un runājot par kino, es kā tāds papagailis vienmēr kladzinu, ka katrs kinodarbs ir sava laika produkts, un ka šī laika dimensija ir neapšaubāmi neatraujama no jebkura kino fenomena raudzīšanas. Šķiet, ka ļoti laikmetīgs, tieši šim laikam raksturīgs varētu būt arī nākamais darbs, kuru mēs varbūt varētu viegli ieskicēt. Tā ir daudzsēriju mākslas filma (vai seriāls) "Asistente". Par ko "Asistente" vispār ir? Tā vēsta par Lailu, sauktu arīdzan par Lulū, kas, faktiski, iesaistās pilsoniskajā savienībā, NVO, kļūstot par šīs NVO vadītājas asistenti, un mēģina palīdzēt grūtībās nonākušajiem cilvēkiem, pa ceļam sastopot dažādus tēlus, būtībā veidojot tādu…nu, sitkoms tas laikam nebūtu…
Dārta Ceriņa: Ir! Tu trāpīgi arī apraksti – viņa sastop šos tēlus, kuri, patiesību sakot, piedāvā diezgan pamatīgu, diezgan intensīvi šķetināmu grunti – reanimācija, atgriešanās darba tirgū pēc ieslodzījuma, kas seriālā tiek padarīts par kaut ko ļoti komisku.
Saprotu, ir tiesības tā darīt, tāpat arī par vardarbību ģimenē – nomainīt slēdzeni un problēma ir atrisināta.
Manuprāt tas reģistrs un tas, ko intervijās režisores Zariņa un Linde ir arī teikušas, ir mēģinājums iet starpžanru zonā. Man kā skatītājam gan rodas jautājumi, jo šķiet, ka šī dzīve ir tik viegla, šī galvenā varone, kura ir izteikta mileniāle… angliski to dēvē par "wishful thinking" – tāda labticīga attieksme pret pasauli. Filmu laikā šī attieksme arī netiek pazaudēta, neskatoties uz to, ka arī apkārt esošie otrā plāna aktieri veido arī citas toņkārtas, kuras būtu bijis interesanti iepazīt tuvāk. Kopējo iespaidu ir grūti pat tā skaidri noformulēt.
Žulijens Nuhums Kulibali: Ir tāds termins, tāds televīzijas trops: "monster of the week". Visbiežāk tas ir sastopams tieši fantāzijas un šausmu žanra TV seriālos, kur katrā sērijā ir kāds jauns ļaundaris vai jauns monstrs, ar kuru tad ir jātiek galā. Mēs zinām "Bafija pret vampīriem", "Amulets" un tā tālāk. Man rodas mazliet tāda sajūta, ka šeit ir mēģināts ņemt tādas sociālas problēmas, reālas problēmas, un tās mazliet apstrādāt, tam kļūstot par tādu kā "problem of the week".
Dārta Ceriņa: Jā, tiešām, viss, ko tu vari izlasīt ziņu lentē. Jautājums gan paliek – kādā reģistrā? Kādā biezumā? Es ļoti cienu šo jauno godīgumu, ko Alise Zariņa un Liene Linde pauž savās praksēs. Man šķiet, ka arī šis mumdraivs, mamblkors, tematiskais daidžests šeit vienkārši īsti nestrādā. Diemžēl! Man šķita, ka es skatos seriālu "Meitenes", ka es šo esmu jau tik daudz kur redzējusi, turklāt jau pirms kādiem desmit gadiem.
Žulijens Nuhums Kulibali: Runājot par to, kas ir mazliet vecmodīgāks, man vajadzētu teikt, ka tā mēdz notikt arīdzan ar darbiem, kas ir pirmie darbi. Šeit es vēlētos līgani iešūpot laivu un nonākt pie "Banāna upē"...
Dārta Ceriņa: …uz banāna upē!
Žulijens Nuhums Kulibali: Jā. Tātad, Kristapa Brīzes debijas darbs, faktiski, ceļa filma – upes filma. Stāsts ir par upes ceļa mērošanu. Kaut kādā mērā – vīrišķības iniciācijas stāsts. Drusku vairāk savas domas esmu izpaudis recenzijā "Kino Rakstos", bet man kopumā šī filma šķita ļoti vecmodīga un daudzos punktos īsti nesaprotama. Nu – ka tas ir vairs ne šī laika humors. Kā tev?
Dārta Ceriņa: Es kaut kādā mērā šo remiksu no pagātnes saprotu, tematiskā ziņā – šie divarpus vīri, trīs vīri laivā, visas šīs atsauces. Spēles noteikumus filmai mēs saprotam, jautājums ir – ko īsti ar to ir mēģināts panākt? Kas ir tā epifānija?
Ceļa filmas gadījumā ir nepieciešams šis transformācijas moments.
Žulijens Nuhums Kulibali: Jā, tā ir visa jēga no ceļa kā tāda.
Dārta Ceriņa: Šajā, visnotaļ kuteklīgajā, un dažnedažādi arī žanriski savēršamajā stāstā es neredzēju tik daudz piedzīvojumu komēdijas, manuprāt, tā bija drāma. Laivu brauciens, kurā, kā teica viens no skatītājiem: "Paldies Dievam, ka viņi nebraukā pa visām Latvijas upēm".
Es šai Odisejai īsti neredzu… varbūt tā jēga ir tajā, ka jēgas nav.
Žulijens Nuhums Kulibali: Tā var mierīgi būt, bet katrā gadījumā nešķiet, ka filmas veidotāji to tā ir iecerējuši. Protams, ka autors ir miris, un filma kaut kādā mērā pieder skatītājiem, kas uz to var projicēt dažādas savas ekspektācijas, bet šajā gadījumā es varēju tikai un vienīgi projicēt tādu apjukumu.
Man gan ir jāpasaka – man šķiet, ir ļoti labi, ka filmu veidotāji beidzot pievēršas vīrišķībai un mēģina to kaut kādā veidā arīdzan analizēt un par to pasmieties, varbūt arī par to paraudāt. Tas viss ir ļoti nepieciešami.
Tomēr tad gluži tāpat kā ar citiem darbiem, kurus mēs esam pieminējuši, ir ļoti svarīgi tomēr tikt dziļāk par to virskārtu, citādi pašmērķīgi tas tomēr rada diezgan nelāgu efektu.
Dārtas Ceriņas un Žulijena Nuhuma Kulibali sarunas par kino
