"Es domāju, ka vajadzētu būt interesanti. Visu laiku mēs piegādājam interesantus materiālus – viens otrs nav redzēts. Man tagad arī koferītī ir līdzi – es atradu negatīvus no 1965. gada Moldāvijas, atradu tādu mazu, pilnīgi nekopētu negatīvu. Tā tas visu laiku notiek, ka visu laiku nāk kaut kas ārā, kaut ko var atrast. Kultūras slānis ir sakrājis diezgan biezs, es nekad to neesmu aizticis. Tagad, ja jāsāk tie gadi šķirt, tad izrādās, ka tas slānis ir biezs, visādi atradumi tur notiek," tā par priekšmetiem, kas redzami izstādē, stāsta Ivars Seleckis, piebilstot, ka pats ir pārsteigts, kādas lietas gadu laikā ir izdevies saglabāt un cik daudz no tām sabiedrība vēl nav redzējusi.
Izstāde "Ivara Selecka iela. Selecku dzimta un kino" vēsta par Ivaru Selecki kā filmu režisoru, operatoru un kino notikumu veidotāju. Tāpat parāda Selecka daudzpusīgo ieguldījumu kinomākslā.
Filmu fragmenti, fotogrāfiskas liecības par filmām, to tematiku un varoņiem. Unikālas balvas un memoriāli priekšmeti, kur vairums no tiem publiski izstādīti pirmo reizi.
Objekti no filmēšanas vietām, piemēram, Gvinejā un Mongolijā. Arī Selecka cepuru kolekcija un citi darba specifiku raksturojoši apģērbi, piemēram, bruņu veste.
Kā stāsta Latvijas Kultūras akadēmijas Rīgas Kino muzeja vadītāja Inga Pērkone-Redoviča, izstādē svarīgi parādīt dažādu tēmu vizuālu interpretāciju, kas saistītas ar Selecka veidotajām filmām: "Tā vēlme ir pievērst uzmanību varbūt vairāk gan noteiktām tēmām, kas šajās filmās ir, un man pašai šķiet ārprātīgi bagātīgi cilvēku likteņi 20. gadsimta otrajā pusē, 21. gadsimta sākumā, tādā pilnīgi fantastiskā izvērsumā. Tātad, jā, gan arī aicinot, ka pašas filmas noteikti ir jāskatās."
Izstādē nav pilnas režisora filmogrāfijas un tik izvērstu stāstu, kā gribētos, atzīst Pērkone-Redoviča. Tā drīzāk ir vēlme pievērst uzmanību dažādām tēmām, tuvāk iepazīstot ne tikai Ivara Selecka veikumu, bet arī viņa kolēģu darbus, tostarp arī citu Selecku dzimtas pārstāvju, kas darbojušies vai turpina darboties Latvijas kinomākslā.
"Protams, vienmēr reizē ar Ivaru Selecki runā par Maiju Selecku, par montāžas režisori, bet arī Ivara jaunākais brālis Andris Seleckis bija izcils kinooperators, un viņa meita Marta Selecka šogad debitēja kā režisore, bet ir arī pazīstama televīzijas raidījuma veidotāja un producente. Iznāks tikai pieminēt Franci Selecki – Ivara Selecka tēva brāli, kas ir ar fotogrāfiju Latgalē nodarbojies," teic muzeja vadītāja.
Tieši šī iemesla dēļ izstāde ir guvusi nosaukumu "Ivara Selecka iela. Selecku dzimta un kino", tādējādi rādot un stāstot par daudziem citiem cilvēkiem, kas stāv aiz Selecka dokumentālā kino, norāda Pērkone-Redoviča: "Pirmkārt, protams, tas ir saistīts un aizgūts no "Šķērsielas", kas varbūt ir pasaulē pazīstamākā Ivara Selecka filma, un, iespējams, arī Latvijā. Iela, protams, ir vieta, uz kuras dzīvo ļoti daudz cilvēku, kur mēs varam dažādus cilvēkus sastapt, un tad apmēram tā arī mēģinām pastāstīt gan par kolēģiem, gan par radiem, gan par draugiem, pieņemot, ka katrs dzīvo savā adresē šajā ielā. Pamatā tur ir tāds "Šķērsielas" impulss."
Darbojoties gan oficiālos amatos, piemēram, esot Latvijas Kinematogrāfistu savienības valdes priekšsēdētājam, gan ārpus tiem, Ivars Seleckis vienmēr rūpējies par Latvijas kino mantojuma saglabāšanu un tā izvērtējumu. Režisors bijis līdzās arī Rīgas Kino muzeja dibināšanas brīdī un piedalās muzeja krājuma papildināšanā.
Kā stāsta pats, meklējot darbus izstādei, ir nācies izdzīvot reiz daudzos piedzīvotos notikumus un gremdēties atmiņās par tiem: "Interesantākais tas, ka tiešām ar katru lietu kaut kas ir saistīts. Katru kadru, kas ir uzfilmēts, ja es to apskatos, es varu pateikt, kur tas ir filmēts, kad un kā. Tas ir neticami, ka katra gada filmēšana ir palikusi prātā, situācijas, viss kaut kas ir palicis prātā. Tas ir pats interesantākais – tu paņem kadriņu rokās un atceries, kā tas tapa."
"Kino ir īsts, patīk vai nepatīk – tāds tas ir, un tur arī veidojas tas vēsturiskais tēls," tā atzīst Ivars Seleckis, uzsverot, ka viņa veidotajās dokumentālajās filmās ir iespēja redzēt laiku – kā tas ir pagājis un kā mainījis visu sev apkārt.
"Tie tomēr ir [laikmeta dokumenti]. Tā nav kaut kāda vīzija vai iedoma. Tās ir lietas, cilvēki, situācijas, notikumi, kuriem tagad varbūt ir cita skaņa vai vērtējums, bet – tie ir bijuši. Acīmredzams vēstījums nākamajām paaudzēm, kā tas bija, – apģērbs, runas veids, manieres, tas viss viņiem ir nezināms. Pēc kāda laika jau tās filmas paliek kā eksotika, jo cilvēki tā nerunā, tā neģērbjas, neuzvedas. Citi laikmeti ir nomainījušies, un kino to var ļoti labi redzēt, jo tas nemainās. Visu operu var pārtaisīt, teātri var pārtaisīt, 3000 gadu vecu lugu uzved kā šodienā, tā ir deformēta, neviens nezina, kā bija tad, bet kino nevar pārtaisīt – kāds ir, tāds ir."
Izstāde Latvijas Kultūras akadēmijas Rīgas Kino muzejā būs skatāma līdz gada beigām. Tā ir noslēdzošā izstāde telpās Vecrīgā pirms muzeja pārcelšanās uz Latvijas Kultūras akadēmijas jaunajām telpām Miera ielā Rīgā.
