Mazbudžeta īsfilma "Nadija" ir operatora Artjoma Kočarjana debija režijā un vēlme izstāstīt patiesu stāstu par meitenīti, kas kara laikā dzimusi bumbu patvertnē un kurai dots vārds Nadija, kas vienlaikus simbolizē cerību.

"Filma veidota kā mammas stāsts savai meitiņai par to, kas noticis, ko nācies pārdzīvot.

Filmas sākums ir nākotne, kur meita ir paaugusies un sāk uzdot jautājumus mammai: kāpēc mēs ar tevi esam tikai divas vien? Kur visi pārējie?

Un mamma viņai sāk stāstīt, kas notika un kāpēc iznāca tā, ka piedzimi tieši tādā laikā," stāsta filmas režisors Artjoms Kočarjans.

Īsfilma uzņemta ļoti ātrā tempā, galvenokārt tajā piedalās neprofesionāli aktieri, izņemot galveno varoni, profesionālu aktrisi no Kijivas.

"Filma mums ļauj saprast, ka vienmēr ir zaudējums, bet pēc tā seko cerība, vienmēr pastāv gaišā nākotne. Pat vārds Nadija simbolizē turpinājumu, pozitīvu noskaņu un to, ka vienmēr vajag cerēt. Jācer uz Ukrainas uzvaru, ka viss būs labi un ka tas, kas tagad notiek, nav velti. Mums savās sirdīs vajag atrast mīlestību un cerību, lai to dotu citiem cilvēkiem un lai visi cilvēki kļūtu daudz laimīgāki pat šādos apstākļos. Tas ir ļoti grūti, bet mēs tiksim galā, esam tik stipra nācija un nesam kultūru, gaismu un mieru, viss būs labi!" tic aktrise Marina Bilousa-Mosijčuka.

"Visgrūtākais man bija vispār adaptēties Latvijā. Taču es sapratu, ka neesmu šeit viena, esmu ļoti pateicīga šejienes cilvēkiem, kas palīdz, kas atbalsta un rada sajūtu, ja tev kaut kas atgadīsies, vienmēr būs kas  palīdz," saka Marina.

Lai atrastu mazo Nadiju, rīkotas kinoproves un atrasta uz Latviju no kara atbraukusī Sofija.

"Sākumā mēs sēdējām ar mammu pagrabā, pēc tam pārbraucām dzīvot metro, pēc tam mūs pa ceļiem izveda uz Ļvivu, tālāk bija Polija, pēc tam Ventspils un Rīga," stāsta Nadijas lomas atveidotāja, skolniece Sofija Babaka. "14. augustā man paliks astoņi gadi, un es iešu 3. klasē," viņa piebilst.

Visvairāk filmā patīk, ka viņa tajā var piedalīties, ka filma ir par Ukrainu un tas, ka Ukraina uzvarēja, lai arī tas vēl nav pa īstam noticis. "Tomēr kaut kur Ukraina visu laiku uzvar," saka meitene.

Režisora sieva Nikola Snitivkere stāsta:

"Šī ir ļoti satraucoša situācija. Vīrs daudz strādāja pie šīs filmas, mēs ilgu laiku neredzējāmies, un situācija, ka mūsu varone dzemdē pagrabā, man ir ļoti tuva, jo man būtu bijis jādzemdē pagrabos, ja mēs būtu palikuši Ukrainā, mūsu meitu būtu arī operējuši pagrabos.

Tāpēc es skatoties apraudājos, jo tas ir tik saprotami un smagi."

Viņasprāt, filma ir izdevusies kolosāla un daudziem ies pie sirds, jo ir tik patiesa.

"Filma dod cerību uz nākotni un palīdz atvērt acis citiem cilvēkiem, tiem, kas netic tam visam. Ir daudz uzņemtas dokumentālās filmas, bet tieši spēlfilmas palīdz to vairāk izjust un atvērt acis uz visu situāciju," pārliecināta Nikola.

Pirmo skatītāju vidū ir ukraiņu dokumentālists ar pusgadsimta stāžu, kurš tagad dzīvo un strādā Lietuvā.

"Kad izdzirdēju, ka šeit būs pirmā jauna režisora filma, filma par Ukrainu "Nadija", es strauji izrakstījos no rehabilitācija pēc kontūzijas un atlidoju 300 km šurp, lai redzētu," saka pirmizrādes skatītājs, režisors Petro Olars.

"Šī filma paliek prātā ar tēliem – telefons drupās, telefons zvana, bet cilvēku vairs nav. Šis tēls varētu iegult ukraiņu kara filmu zelta fondā," uzskata Petro.

"Jaunais režisors, latviešu zemē nebūdams režisors, bet operators, izveidojis īsmetrāžas filmu, cienīgu festivāliem. Esmu laimīgs, ka esmu viņa kolēģis, jo esmu dokumentālo filmu režijā jau 53 gadus. Šo filmu noskatījos ar lielu saviļņojumu un ceru, ka nākamajās viņa filmās kadri iespiedīsies atmiņā," saviļņots ir skatītājs.

"Ieraudzīju to, ko svarīgi attīstīt jaunā režisorā. Viņš redz ne tā, kā visi, un tas kadrs ar telefonu drupās, lai arī inscenēts, bet tas ir kara tēls. Daudz tādu telefonu nevarēja atbildēt tuviniekiem, kad no raķetes gāja bojā bērni, vecāki, bet viņiem zvanīja no frontes, no aizmugures, bet šis telefons nekad neatbildēs. Ļoti mīļi šajā filmā un lielu lomu spēlē tas, ka režisors ir operators. Tie kara kadri, kurus viņš uzņēmis Ukrainā, kad viņš pats bija karavīrs un filmēja, ne tikai  izdaiļoja filmu, bet iedeva to dokumentālās patiesības sajūtu, kad spēlfilmu skaties jau kā dokumentu," uzsver Petro Olars.

Filmu plānots rādīt dažādos īsfilmu festivālos visā pasaulē.

Filmas producente Jūlija Kabitsina-Cabiere stāsta:

"Mērķis ir filmu parādīt pēc iespējas vairāk cilvēkiem, jo tas ir stāsts, kas nav vienīgais. Tādu šobrīd Ukrainā ir simtiem tūkstošu, mēs gribam parādīt pasaulei, kas notiek, ka tie nav tikai skaitļi, bet reāli dzīvi cilvēki."

Režisors Artjoms Kočarjans uzsver: "Gribējās atklāt pašu būtību, ka Ukrainā šobrīd ļoti daudz ģimeņu pārdzīvo milzīgas ciešanas un visi gaida vienu frāzi, kas skanēja filmā: Ukraina ir uzvarējusi! To arī gribējās pavēstīt."

Viņš atzīst, ka savas ģimenes nākotni grūti iztēloties. "Ceru, ka viss būs labi, ka dzīvosim Latvijā, karš beigsies un mums būs iespēja aizbraukt uz Ukrainu, lai mana meitiņa ieraudzītu, cik brīnišķīga ir Ukrainas zeme, jo tā arī ir viņas dzimtene."