Kur redzēt filmu?
Filma "Otrais cēliens" ("Le Deuxième Acte") būs skatāma Rīgas Starptautiskā kino festivāla programmā "Festival Selection". Klātienes seansi 18. un 26. oktobrī, savukārt tiešsaistē Latvijas teritorijā – no 18. līdz 27. oktobrim.
"Otrais cēliens" vērš uzmanību uz veselu lērumu nopietnu jautājumu. Šo dramatisko tēmu fonu kliedē un padara daudz pieejamāku vairāki distancēšanās metodes paņēmieni, ko režisors izmantojis scenārija rakstīšanā. No.1: Filmā uzņemtā filma tiek prezentēta kā pasaulē pirmā filma, kuru sarakstījis un producē mākslīgais intelekts. No.2: skatītājs bieži nevar izšķirt, vai notiekošais un varoņu pārrunātais ir fikcija, ko "rakstījis" MI, vai īstās, esošās filmas scenārija "īstenība". No.3: filma (un filmā esošā filma) sākas ar grūtībām, turklāt varoņi ir lietas kursā par kameras klātbūtni un uz to norāda savos dialogos. No.4: aktieru savstarpējo strīdu savārstījums, viņu ego, personiskās uzvaras, tieksmes, drāmas visus haotiski savārstītos "lielos jautājumus" padara klišejiskus. Līdzīgi kā "ChatGPT" mašīnģenerētais teksts, kas savu saturu veido, vadoties pēc tekstu bāzes, no kuras tiek paņemts pa gabaliņam no šī un no tā, tā arī abi scenāriji, kurus skatītājam rāda "Otrais cēliens", svārstās no vienas idejas vai jautājuma pie nākamā.
Neatbildamo jautājumu lavīna
Jautājumi ir svarīga Kventina Dipjē kinofilmu sastāvdaļa, un cilvēks, kas nolēmis izzināt, par ko ir "Otrais cēliens", iespējams, filmā tos sastaps biežāk nekā atbildes vai skaidrojumus. Savos tekstos vai darbībās katrs no varoņiem nodarbojas ar nenogurstošu jautājumu vērpšanu. Daži piemēri. Vai laikā, kad pasaule sastopas ar militārām, ģeopolitiskām un ekoloģiskām krīzēm, ir ētiski spēlēt salkanas romantisku komēdiju ainiņas? Vai kameras priekšā varoņi drīkst paust homofobiju, transfobiju? Vai tie neriskē nonākt "cancel" kultūras mēslainē? Vai aktieris, režisors, mākslinieks nes atbildību par pasaulē notiekošo? Kāpēc kinozvaigžņu sistēmas spožākās sejas grezno filmu afišas, kamēr tajās bieži vien piedalās simtiem masu skatu dalībnieku, uz kuru darba labu izpildi balstās filmas kā kolektīvi kopdarbi, taču tos gandrīz nekad nepieminam? Vai neciešams raksturs ir jāpieņem un ar to jāsamierinās, ja cilvēks ir slavens un daudz sasniedzis?
Vai vispār kādreiz filmu radīšanai ir bijusi kāda jēga?
Kas ir realitāte, un kas ir fikcija?
Filmas varoņu un filmā filmētās filmas varoņu viedokļu apmaiņas pieskaras visiem šiem jautājumiem, taču ekrānā redzētais fundamentāli un dramatiski nemaina skatītāja dzīvi vai pasaules uztveri. Tas liek padomāt. Tas arī liek izsvērt jebkuras filmiska vai teatrāla darba likmes, kuras skatītājam ir jāpieņem, kurām jāļaujas.
Absurda kino, kas piedāvā skatītājam kaut ko jaunu
Dīdžejs, kas veido un raksta filmas. Filma, kuras galvenā varone ir tuksnesī pamesta riepa, kas izrādās sērijveida slepkava. Filma par pieciem supervaroņiem, kuri slienainas žurkas vadīti, cīnās ar briesmoņiem, tos nosmacējot ar tabakas dūmiem. ASV realitātes šova operators, kurš vēlas kļūt par režisoru un aizvada savas dienas, meklējot visbaismīgāko nāves kliedzienu, kas varētu nopelnīt "Oskaru". Meitene, kura tēva nomedītās mežacūkas vēderā atrod VHS kaseti un ļoti vēlas to noskatīties. Teātra apmeklētājs – naktssargs, kurš pārtrauc bulvāru teātra izrādi, jo tā viņu neiepriecina, paziņo, ka viņš varētu labāk, un saņem aktierus un skatītājus par ķīlniekiem. Precēts pāris, kas iegādājas privātmāju, taču līdz ar to arī lūku un pagrabu, pa kuru iespējams nokāpt uz nākotni un, atgriežoties realitātē, kļūt jaunāks par deviņām dienām. Varētu šķist, ka iepriekš savārstītas kādas mazliet haotiskas, kinoskolas iesācēju idejas ar sirreālisma un eksperimenta pieskaņu, bet nē. Tie ir stāsti, ap kuriem veidotas Kventina Dipjē filmas.
Režisors kādā intervijā, ko sniedzis pirms filmas par naktssargu "Janniks" ("Yannick") iznākšanas, formulējis sekojošu sava darba ievirzi: "Mans ir tāds mērķis – piedāvāt cilvēkiem kino, kas ir mazliet jauns, protams, ar vecā elementiem." Un jauns tas tiešām ir. Arī viņa 2024. gadā iznākusī filma "Otrais cēliens", ar iespaidīgu franču kinozvaigžņu kombināciju – Leu Sejdū, Luiju Garelu, Rafaelu Kenāru, Vensānu Lindonu un Manuelu Gijo, skatītājam piedāvā jaunu un oriģinālu kinodarbu. Lasot informāciju par režisoru, Dipjē šķiet samērā vienkāršs cilvēks, kurš sevi neuztver pārlieku nopietni, un tas atbruņo. Atbruņo arī tas, ka filma "Kaučuks" ar augstākminēto melno, ceļmalā pamesto riepu – masveida slepkavu galvenajā lomā, izpildījuma un scenārija intensitātes ziņā ir krietni spēcīgāka par lielu daļu no latviešu kino pēdējās desmitgadēs radītā. Cilvēks, kam izdodas ar kameras palīdzību ieviest līksmību, dusmas, mīlestību, bezrūpību, slepkavas tieksmes nedzīvā objektā, un vēl jo vairāk riepā, ir pelnījis cieņpilnu, ja ne apbrīnas pilnu attieksmi.
Būt par filmas ķīlniekiem
Atgriežoties pie "Otrā cēliena", vairāki franču kinokritiķi ir atzīmējuši, ka filma varētu būt turpinājums augstākminētajam Dipjē darbam "Janniks" par naktssargu, kurš pārtrauc izrādi. "Janniks", kuru atveido arī "Otrajā cēlienā" atrodamais Rafaels Kenārs, tādā gadījumā būtu uzskatāms par pirmo cēlienu. Šī filma no vairākiem skatu punktiem apskata kino spēju arī skatītājus (līdzīgi kā Janniks teātra apmeklētājus un aktierus) turēt par ķīlniekiem, ekrānā tēlojot neērtas situācijas un tās apzināti paildzinot. Iespējams, lielākais šādu triku meistars ir Rūbens Ēstlunds, kura filmā "Kvadrāts" ("The Square", 2017) mērkaķa aina skatītāju spēcīgi destabilizē, vai arī pie istabas durvīm raudošais vīrs filmā "Force Majeure" (2014) tikai pašā sākumā šķiet uzjautrinošs. Dipjē, atšķirībā no Ēstlunda, nenododas rūpīgai augsnes gatavošanai, lai augstākminēto satraucošo neērtību izceltu un pasvītrotu. Viņš to izvērš plaši, ļaujot skatītājam pie tās pierast.
Neskatoties uz absurdā klātesamību un distanci, ko scenārijs ietur ar skatītāju, Dipjē filmas uzdod daudz fundamentālu jautājumu gan par kino spējām, paņēmienu izmantojumu un mērķiem, gan arī par patērētājsabiedrības jaunākajām tendencēm vai mākslas vietu sabiedrībā ģeopolitisku krīžu laikā.
"Otrais cēliens" vai Aizspogulijas Aizspogulija
Filmas "Otrais cēliens" skatīšanās ir kā Alises iekrišana truša alā, nonākot Aizspogulijā, taču šajā filmā Alise (skatītājs) Aizspogulijā, ar Bertolta Brehta distancēšanās burvju nūjiņas palīdzību, iekrīt otrā truša alā un nonāk vietā, kas atrodas aiz Aizspogulijas. Kas tur notiek? Visi iesaistītie varoņi zina, ka nav īsti, un uzsāk morāli ētiskus dialogus un strīdus par savu vietu šajā ačgārnajā pasaulē, kā arī piedāvā "filozofiskas" teorijas par to, kas ir ačgārnā pasaule, kas Aizspogulija un kas realitāte. Filma neirotiskam skatītājam tomēr piedāvā vismaz vienu nomierinošu detaļu – stāsta ciklu, kas veido sava veida simetriju. Filmas varoņi tajā ienāk ar grūtībām, pa divi – viņi no tās iziet arī sarunājoties, pa divi. Ienākot filmā, visi mazliet pasēž kafejnīcā "Otrais cēliens", visu laiku strīdas par kādu no daudzajiem jautājumiem, šķietami pārtraucot filmas ritējumu. Un noslēgumā tās otrā plāna varonis, ar kuru kamera visilgāk ir kopā, patiesībā izrādās pirmā plāna varonis, jo tieši viņš iesāk un noslēdz šo darbu. Par ko bija stāsts – tas īsti nav skaidrs, taču esam stundas garumā viesojušies filmas virtuvē un varam sākt apdomāt, vai kino vispār jebkad ir bijusi kāda jēga? Vienu no iespējamām atbildēm mums piedāvā riepas filma "Kaučuks" – "Rubber"[1].
Labu skatīšanos un labu domāšanu!
