Ne velti savai grāmatai viņa devusi nosaukumu "Citādā dzīve", un grāmata ir viens no viņas jubilejas notikumiem, kas atvēršanas svētkus piedzīvos sestdien, 15. jūnijā, Teātra muzeja dārzā. Tur būs skatāms arī īsmetrāžas filmu seanss un izskanēs Antas Eņģeles koncerts.
Ar Ilonu Brūveri tiekos viņas skaistajā namiņā Pārdaugavā. Jau prognozējot, cik vētrainas būs sunītes Monas izpausmes, ieraugot ciemiņu, Ilona viņu ieslēgusi istabā. Kad tomēr izsaku vēlmi iepazīties, Ilona viņu izlaiž, un es patiešām piedzīvoju īstenu sajūsmas izvirdumu, Mona par manu ierašanos priecājas ļoti skaļi un aizrautīgi.
Kad Mona norimusi, ar Ilonu Brūveri dzeram tēju, un jāatzīst, man ļoti patīk būt viņas īpašajā valstībā, jo visa viņas dzīves telpa un ikviena tajā redzamā mazākā lietiņa ir kā īstens mākslas darbs. Daudzas lietas arī savulaik bijušas rekvizīti viņas veidotajās filmās.
"Vispār jau ir tā, ka man šķiet, ka katra diena ir jāmēģina veidot kā svētki dzīvē. Pat bez veidošanas – ir jāmēģina tā dzīvot, it kā katru dienu būtu svētki. Viss, kas te atrodas, ir rekvizīti no filmām, izrādēm. Es parasti mēģinu visu likvidēt pēc tam, bet ir lietas, kuras man žēl izmest," stāsta režisore.
Ilona Brūvere neslēpj savu gadskaitli un, kā pati saka – attiecas pret to savā ziņā pat ar lepnumu, bet vienlaicīgi arī ar humoru: "Pirmkārt, tas mani izbrīna. Otrkārt, es to netveru, jo es tā nejūtos. Es jūtos tā, kā vienmēr. Es gan domāju, ka paies vēl desmit gadu, un tad būs katastrofāli, ja es vēl būšu uz vietas.
Vispār visu mūžu es jūtos apmēram vienā vecumā – 38, 39, nu, tā ap 40 gadiem, tur es tā peldu, bet ne tālāk. Un tā es peldu jau kādus gadus 30.
Un ja nebūtu tas kovids atnācis, tad jau vispār nekas nebūtu mainījies. Bet atnāca kovids, un divus gadus man riktīgi paņēma nost. Nu, tagad es esmu uz tabletītēm, bet tabletītes man vispār netraucē nevienu mirkli."
Ilona Brūvere veidojusi filmas par daudzām spožām personībām – Kārli Zāli, Veru Muhinu, Oskaru Stroku, Uldi Bērziņu un citām, bet, apaļo jubileju sagaidot, viņa sarakstījusi grāmatu pati par savu dzīvi "Citādā dzīve": "Es to uzskatu par dokumentu. Kādas sievietes dzīve konkrētos apstākļos, sākot no 50. gadiem līdz šodienai. Mana dzīve nav bijusi vienkārša, bet es nekad par to neesmu stāstījusi. Tā ir kā tāda hronika, kas ir diezgan plebejiska un haotiska, bet tur ir iekšā gan darbs, gan dzīve.
Ir skartas arī privātas lietas. Tur ir ļoti daudz mīļāko. Bet visādā ziņā latviešu mīļākie netiek nosaukti vārdā, bet vācu mīļākajiem visiem ir iesaukas.
Viņi visi man ir skaistā piemiņā. Es vispār ļoti priecātos viņus satikt, bet parasti viņi mani negrib redzēt."
Jautāta, ko par to saka viņas vīrs, režisore teic: "Neko. Viņam ir stipri nervi, viņš pie tā ir pieradis. Es ar viņu apspriežu šīs lietas."
Kad viņai piemin, ka savienība ar vīru šķiet tāds ciešs tandēms – kā cimds ar roku jau daudzus gadus, Ilona Brūvere atteic: "Jā. Tas cimds ar roku ir. Vismaz šai ziņā es esmu latviete. Jo visās citās to varētu apšaubīt."
Grāmatā būs arī daudz vizuālu liecību par laiku – vēstuļu fragmenti ar zīmējumiem, algu lapiņas un citi jau sen aizmirsti dokumenti, kā ļoti daudz fotogrāfiju. "Man ir arī daudz draugu fotogrāfu, un es brīnos, cik viņi mani smuku vienmēr sataisa. Tās bildes vienmēr ļoti skaistas. Kas ir labi? Tad, kad es nomiršu, tad paskatīsies kāds to grāmatu un teiks – tu redzi, cik viņa bija smuka! Un tad neviens nezinās, kāda ir īstenība," joko režisore.
Šobrīd Ilona Brūvere sākusi darbu pie jaunas spēlfilmas scenārija, kam iedvesmas avots ir mākslinieka Māra Ārgaļa personība un kurā galveno lomu atveidos Lauris Dzelzītis.
