Asistētas pašnāvības jeb aktīvās eitanāzijas (blakus "pasīvajai" eitanāzijai, kas paredz dzīvības neglābšanu pēc pacienta vēlmes) tēma un to apvijošās diskusijas ir gandrīz tikpat senas, cik mums pieejamā kultūras vēsture, – sengrieķu Platona un stoiķu skolas pārstāvji pārstāv domu, ka atsevišķos gadījumos, piemēram, smagas slimības gadījumā, cilvēkam ir jāpastāv izvēlei pašam pārtraukt savu dzīvību; Hipokrata zvērestā savukārt uzsvērts – "nedošu nevienam nāvējošas zāles, ja man to lūgs, un neizteikšu šādu ierosinājumu".
Plašās līnijās jautājums par eitanāziju (tāpat kā abortu) paģēr divu, tūkstošgades ilgu debašu kopsavelkošu aksiomu sadursmi – "dzīvība ir svēta un Dieva dota" pret "cilvēka brīvība ir augstākais labums". Šo uzskatu sadursmi populārajā kultūrā no dažādām civilizāciju pārstāvošām domas un struktūras prizmām visbiežāk var sastapt ar medicīnas tematiem saistītos televīzijas seriālos (tikai daži piemēri – daudzsēriju grandi "Grejas anatomija" un "Doktors Hauss", izcilā apbedīšanas biznesa dinastijas drāma "Sešas pēdas zem zemes"), taču spilgti piemēri vēsturiski samērā bieži atrodami arī pilnmetrāžas kino laukā. Piemēram, 2012. gadā plaši apbalvotā Mihaela Hanekes filma "Mīlestība" ("Amour") aplūko cieņpilnas aiziešanas tematu līdzīgā uzstādījumā, sekojot pensionētam pārim, kurā viena partnera dzīvību pamazām apēd slimība un otram partnerim ir sev jāatbild uz jautājumu par to, cik mīlestības pilna ir izvēle neatpestīt no ciešanām.
Seriāla "Mīlestības vārdā" kodolā ir draugu grupa, kas pēc ilga laika sastopas kopīga drauga bērēs – viņu starpā ir burāšanas entuziasts un "savstarpējās palīdzības" pakta ierosinātājs Toms (Kārls Džonsons), ārsta praksi pārtraukušais Deivids (Pīters Īgans) un viņa ilggadējā, redzami represētā dzīvesbiedre Meriona (Sjū Džonsone), kā arī jaunības laika mīlnieki un sižeta epicentra turētāji – bijusī policiste Fila (lomā Lindseja Dankana, kura skatītājiem, iespējams, atmiņā palikusi kā ciniskā kultūras kuluāru lauva, kritiķe Tabita Diksone no Alehandro Gonsalesa Injaritu 2014. gada melnās komēdijas "Putncilvēks" ("Birdman")) un aktīvu karadarbību piedzīvojušais izbijušais militārists Kens (lomā Klārks Pīterss, kas zināms no kulta seriāla "Noklausīšanās" ("The Wire")). Krodziņā pēc ceremonijas draugu grupa sirsnīgi piedzeras un joko par to, ka katra dzīves laikā uzkrātās kompetences varētu palīdzēt nepieciešamības gadījumā veikt perfektu, neatklājamu noziegumu. Galu galā – kas gan viņus turētu aizdomās? Pēcāk seriālā konspiratīvas tikšanās notiek gaišā dienas laikā publiskās vietās – garāmgājēju acīm šie "vecie cilvēki" ir tikpat kā neredzami.
"Mīlestības vārdā" piedāvā ja ne novatorisku, tad vismaz tonāli svaigu skatījumu uz eitanāzijas drāmu, tajā ieviešot žanriskuma elementus – par spīti tēmas smagumam, to spraigu padara krimināldrāmas un trillera elementi.
Seriāla pirmajā sērijā notiek slepkavība, kas senioru grupas dinamikā ieauž jaunas policistes profesionālo uzmanību, līdz ar to sižetā ienesot "kaķa un peles" motīvus; paralēli risinās un irst vairāku romantisku pāru attiecības – seriāla varoņi nav nekādi kusli vecīši, bet gan pilsasinīgas, spriestspējīgas, asprātīgas un dažbrīd letālas personības, kas cieš no tā, ka sabiedrība tās jau ir norakstījusi kā nespējīgas un nevajadzīgas.
Zīmīgi, ka seriālu producē tieši britu sabiedriskā komerctelevīzija "Channel 4" – tā, šķiet, seriālu formā piedāvā vairākus kvalitatīvus un pat spīdošus britu sabiedrības momentuzņēmumus, sākot ar ikonisko jaunatnes dzīves portretējumu seriālā "Skins" (2007–2013), bez kura nebūtu iedomājams, piemēram, "Z paaudzes" kulta seriāls "Eiforija" ('Euphoria"), beidzot ar formāli eksperimentālo un jūtīgo kvīru kopienas dzīves atainojumu seriālu triloģijā "Cucumber", "Banana" un "Tofu" (2015). Televīzijas kanāla kā producenta drosme radīt nekonvencionālu saturu tam ļauj sadarboties ar šī laika interesantākajiem filmdariem; vērts minēt, ka seriāla līdzveidotāja Šarlote Kovela "Channel 4" paspārnē ir radījusi tumša humora caurvīto seriālu "The End of the F***ing World"; šī komiksa adaptāciju pēcāk iegādājās straumēšanas gigants "Netflix", padarot to pasaulslavenu.
"Mīlestības vārdā" nekādā gadījumā nav darbs, kas iestājas par konkrētām izmaiņām likumdošanā vai būtu uzskatāms par mūsdienu senioru paaudzi portretējošu darbu – "nāves pakta" dalībnieki ir attēloti pat mazliet kariķējoši jauneklīgi, taču nedomāju, ka tas ir seriāla veidotāju mērķis.
Zem "krimiķa" garoziņas te slēpjas jautājumi par to, kāpēc nāve (un tai blakus – neizbēgami – novecošanas procesi) mūsu sabiedrībā joprojām ir tabu;
te gribas minēt angļu sociālantropologa un rakstnieka Džefrija Gorera atziņu, ka nāve pēcindustrializācijas sabiedrībā ir kļuvusi teju nepiedienīga un tās vieta ir ārpus sabiedrības apziņas. "Mīlestības vārdā" 2024. gadā joprojām skatītāju sasniedz laikā, kad visapkārt valda jaunības kults, un skaļi piesaka jauna veida seniora tipāžu – tādu, kas labāk nolec no klints, nevis izčākst tamborējot un adot. Un, pat ja šis diskurss nešķiet aktuāls, nevar noliegt vienu – seriāls ir vienkārši labs "krimiķis", it īpaši otrajā pusē, kur uzpeld zem eitanāzijas aizsega paslēpta daudz tumšāka patiesība.
