Astoņas estētisku ciešanu ainas. Filmas «Astoņas Bivas ezera ainas» recenzija

Sākotnēji šī astoņu dabasskatu gleznošanas tradīcija radās Ķīnā, ap 11. gadsimtu, bet jau 14.-15. gadsimtā ieguva plašu popularitāti arī Japānā. Šo paņēmienu izmantoja gan dzejā, gan vizuālajā mākslā un pamatā šis Austrumāzijā izplatītais termins apzīmēja kādas konkrētas vietas skaistākās vai nozīmīgākās ainas. Japānā pirmā vieta, kura tika šādi apdziedāta, bija Omi province, kurā atrodas arī filmas nosaukumā minētais Bivas ezers. Tāpat kā Ķīnas tradīcijā, arī Japānas mākslinieki sākotnēji definētās astoņas attēlojamās tēmas saglabāja nemainīgas – kuģi, kas atgriežas; zosis, kas nolaižas; rudens mēness; vakara zvani; vakara blāzma; vakara sniegs; vakara lietus; laiks, kas noskaidrojas. Tiek uzskatīts, ka tieši šīs astoņas ainas visprecīzāk spēj iemiesot konkrētas vietas būtību.

Japānas Omi provinces astoņas ainas un tām veltītie stāsti krājumi, kā arī dzeja ir iedvesmas avots Marko Rāta jaunākajai filmai, kura ir radījusi īpatnēju, mitoloģisku ārpuslaika un ārpustelpas pasauli – zvejnieku ciematu, kurā ar laivu vai prāmi ir iespējams nokļūt gan Krievijā, gan Japānā.

Precīzas ģeogrāfiskas koordinātas, konkrēts gads un definēta kultūrtelpa ir lietas, kuras režisors ir atbīdījis otrajā plānā, lai radītu savu abstrakto un eksistenciāli drūmo filmu.

"Astoņas Bivas ezera ainas" sākotnēji mūs iepazīstina ar neliela zvejnieku ciematiņa iedzīvotājiem – tie ir ļoti reliģiozi cilvēki (viņu reliģijas robežas ir staipāmas – tā varētu būt gan puritāniska kristietība, gan pareizticība, gan dzenbudisms, gan viss vienā), kuru dzīvi vada mitoloģiskā domāšana, dažādi aizspriedumi un māņticības, brīvi paustas seksualitātes nolieguma radītas novirzes, kā arī, protams, fakts, ka ciemata izdzīvošanu garantē tikai un vienīgi zvejniecība.

Ezers, pie kura dzīvo filmas varoņi, ir kļuvis par teju mītisku būtni – tas spēj gan dot, gan atņemt.

Un filmas notikumu katalizators ir tieši traģēdija ezerā – laiva, kurā brauc bariņš skolēnu, apgāžas, un visi tās pasažieri, izņemot jaunu, klusu meiteni vārdā Haneke un pašu laivinieku, noslīkst. Šī traģēdija pārvērš visu ciemata iedzīvotāju dzīves un liek tiem meklēt mierinājumu arvien tumšākās vietās.

Filma ir vizuāli ļoti baudāma – tā piedāvā skaistas mizanscēnas, dabas ainavas, kā arī gandrīz katra aina notiek ļoti estētiski suģestējošā lokācijā. Tiesa, brīžiem tas raisa jautājumus – kāpēc varoņi vēlas savas attiecības risināt tieši tur? Un ir brīži, kad vienīgā atbilde šķiet – tāpēc, ka tas izskatījās skaisti caur kameras aci. Katra no astoņām filmas nodaļām jeb ainām izvēlas vairāk sekot vienam no varoņiem – vai nu Hanekei, kas meklē seksuālu atbrīvošanos un ceļu pie mīlestības, vai nu viņas draudzenei, kura nejauši kļūst par dziedātāju, vai arī Hanekes tēvam, zvejniecības inspektoram Romānam, kurš, uzticoties pravietiskam sapnim, nolemj apprecēt sievieti, kura savā dzīvē nav redzējusi ne sauli, ne mēnesi… Taču visi stāsti plūstoši pāriet viens otrā, izvairoties no izteikta un skaidrs nobeiguma.

Visas uzskaitītās komponentes liek domāt, ka filma piedāvās dramaturģiski sarežģītu un daudzslāņainu sabiedrības analīzi, par atspēriena punktu izmantojot konkrēto ciematiņu. Bet lielākoties visi stāsti paliek poētiskas abstrakcijas un "pasakas ar nelaimīgām beigām" līmenī. Notikumus gandrīz visu laiku pavada dzejiska aizkadra balss, kas – tāpat kā daļa dialogu – izskan čukstos. Nospiedošais klusums, kas tiek izmantots (laikam?) kā simbols visiem noklusētajiem noslēpumiem un emocijām, ko sevī tur varoņi, vienā brīdī man kā skatītājam šķita nu jau pat pārlieku nospiedošs. Protams, ka katrs režisors var izvēlēties sev tīkamu un, viņaprāt, filmai piemērotu radošo koncepciju, bet visu filmas laiku nepamet kaitinošais jautājums – bet kāpēc?

Kāpēc varoņiem ir jāčukst? Kāpēc notikumi risinās tik nepamatoti lēni un kāpēc visiem ir jāmirst?

Ļoti īpatnēja ir arī filmas (vai – pareizāk sakot) režisora attieksme pret sievietēm. Lai arī šķiet, ka šajā filmā cieš visi, sievietēm ir tikusi cietākā garoziņa. Sākot no vietējās skolotājas, kuras dzīve ir viena vienīga bēdu ieleja līdz pat Hanekei, kura, par spīti savai spēcīgajai gribai filmas sākumā, beigās tomēr izvēlas mīlestību ar nelaimīgām beigām, nemaz nerunājot par nabaga sievieti vārdā Truša acs, kurai atņemtas pilnīgi jebkādas pašnoteikšanās iespējas. Arī no ciemata laimīgi aizbēgušo Hanekes draudzeni viņas skaistā balss nespēj paglābt no tā, ka vīrieši nolems to, kā viņai dzīvot un kā mirt.

No šīs recenzijas varētu spriest, ka man vienkārši nepatīk skumjas filmas, bet tā gluži nav taisnība. Man nepatīk nepamatoti depresīvas filmas, kurās ciešanas ir kļuvušas pašmērķīgas un diemžēl "Astoņas Bivas ezera ainas" ir iekritusi tieši šajā slazdā. Pārspīlēti aizraujoties ar dažādu simbolu iekļaušanu vizuāli iespaidīgos kadros, ir pazudusi empātija pret varoņiem.

Tai pat laikā – "Astoņas Bivas ezera ainas" patiks lēnā kino mīļotājiem, tiem, kuri dievības statusā tur Andreju Tarkovski, tiem, kuri formu tur augstākā vērtē nekā sižetu, un tiem, kuri vēlas meditatīvi peldēt cauri mītiskai pasaulei, kuras noteikumus parastajiem mirstīgajiem nav lemts saprast.