Filmu izrādīs festivālā "Riga IFF", savukārt kinoteātros visā Latvijā to varēs vērot no 25. oktobra. Filma aicina domāt par to, kā viena liktenīga izvēle var ietekmēt dzīvi un kā dzīvot tālāk pēc smagas psiholoģiskas traumas.
Filmas "Sausi slīkstot" kopproducents Matīss Kaža stāsta: "Režisors ir izvēlējies tādu nelineāru naratīvu, kas arī kaut kādā veidā ir līdzīgi tam, kā cilvēki atceras traumatiskas pieredzes. Ka tas ir tāds bezmaz vai sapnis, kurā detaļas ir pazudušas. Kuru ir jāmēģina pakāpeniski restaurēt, lai vispār censtos izprast."
Filma ir Latvijas un Lietuvas kopražojums. Filmas režisors Laurīns Bareiša vienlaikus ir arī filmas operators. Jau zināms, ka Lietuva šo filmu izvirzījusi "Oskara" nominācijai.
"Tās ir abas mazas kapacitātes kino valstis, kuras sadarbojoties var pacelt gan filmas budžetu, gan arī ļoti organiski veidot šos kopražojumus. Jo mēs saprotamies, mums ir līdzīgi cenu līmeņi, izmaksas. Mēs nākam no līdzīgām kino tradīcijām, tāpēc tas ir svarīgi," skaidro Kaža. "Arī mākslinieciski tas ir interesanti, jo tas uzreiz sniedz perspektīvu, citu skatījumu uz tavu darbu it īpaši. Ir visādas nacionālās īpatnības, protams, līdz ko parādās skats no malas, tu redzi, kā tās uztver kāds, kurš nav pazīstams ar tiem taviem kultūras kodiem," piebilst Kaža.
Viņš ir pārliecināts, ka mākslas filmām ir nepieciešami kopražojumi: "Pirmkārt, tas ļauj attīstīt profesionālo kapacitāti. Tas ļauj sadarboties spēcīgiem dažādu valstu māksliniekiem. Un, protams, ka izplatīšanā ir šī priekšrocība, ka, ja tas ir vairāku valstu kopražojums, tad ir garantēts, ka vismaz šajās ražotājvalstīs to filmu parādīs."
Arī grima māksliniece Ieva Sebre novērtē sadarbības: "Man liekas, ka tas ir vairāk vērtīgi, ka mēs savstarpēji strādājam un mēs varam tā kā apvienot tirgu. Ne tikai katrs savā pusē, bet kaut kādus savus nacionālos projektus taisīt kopā, ka tas redzējums apvienojas."
Kostīmu māksliniece Laura Krauklis saka: "Man liekas, ir arī forši iegūt jaunus kontaktus, redzēt, kā strādā mums blakus kaimiņos, nekas jau diži nav citādāk, ir vienkārši cita veida pieredze. Jauni draugi, jauni kolēģi, jaunas iespējas. Tāda sajūta, ka tās nav divas dažādas valstis, bet tā kā viens darba lauks."
"Ja tā ir mazas valsts filma, kura sadarbojas ar lielākas valsts kopproducentu, tad tur ir iespēja piesaistīt uzreiz tādus partnerus, kādu Latvijā nemaz nav. Piemēram, lielie straumēšanas Eiropas pakalpojumu sniedzēji, lielās Eiropas televīzijas, ko nereti, ja ir tikai Latvijas producējošā kompānija, ir grūtāk uzrunāt. Cita runa ir par komerckino, tur, protams, valstis var atļauties to veidot tikai vietējam tirgum. Tāpēc ka patriotiskos "blockbuster" un komēdijas ir pārsvarā tāds saturs, kurš labākus rezultātus iegūst tieši tajā valstī, kurā tas tiek ražots, un mazāka interese ir par šīm filmām ārzemēs," komentē Matīss Kaža.
