Žulijens Nuhums Kulibali: Šodien mums ir padomā aprunāt kādu seriālu, kas ir redzams straumēšanas platformā "Netflix" un turas tā topā jau vairākas nedēļas. Par to ir runāts daudz un dikti starptautiskā vidē, Latvijā tas ir izskanējis mazāk, taču arī Latvijas skatītāju topā joprojām turas seriāls "Ziemeļbriežu mazulis".
Dārta Ceriņa: Par šo darbu ir ārkārtīgi interesanti domāt gan stalkera, izsekotāja tēla kontekstā, gan "balstīts personiskajā pieredzē" fenomena dēļ audiovizuālajā mākslā. Tāpat arī, teiksim tā, šajos radošā cilvēka dantisko loku tvērumos, un tāpat arī personīgo traumu iluminēšanas ziņā.
Žulijens Nuhums Kulibali: Jā, šis seriāls laikam izgaismo mūsu visu kopīgo traumatismu, jo traumu patiesi ir daudz. Traumas un bailes, bailes no izsekošanas, bailes no sevis, bailes no citiem, seksuālas varmācības sekas.
Tāds vesels asorti ar dažādām neirozēm.
Tajā pašā laikā, tas ir pārsteidzoši svaigi godīgs skatījums uz to, nemēģinot tik krasi, teiksim, noteikt, kas tad ir tīrs upuris, tīrs varmāka, spēlējoties ar mūsu kā skatītāju empātiju gan pret vienu, gan otru daļu. Varbūt daļa no šī autentiskuma, ja var to tā saukt, slēpjas tajā, ka šis [seriāls] ir balstīts uz reālu stāstu vai drīzāk uz lugu.
Dārta Ceriņa: To ir veidojis režisors, dramaturgs un arī stāvizrāžu komiķis Ričards Gads (Richard Gadd). 2016. gadā viņš uzrakstīja lugu ar šādu pašu nosaukumu, reflektējot par savām attiecībām ar izsekotāju vārdā Marta, un arī viņa paša, it īpaši pēc seksuālās varmācības epizodes sekojošo, savas dzimuma identitātes un vispār seksuālo preferenču apšaubīšanu kā tādu. 2019. gadā Edinburgas teātra festivālā viņš pirmizrādīja šī darba iestudējumu, bet tagad Ričards Gads, pateicoties šim seriālam, ir nonācis pilnīgi citos augstumos.
Žulijens Nuhums Kulibali: Ieskicējot, par ko tad ir stāsts, runa ir par Daniju Danu (Donny Dunn) kā komiķi un viņa tādiem karjeras pirmsākumiem. Respektīvi viņš vēlas kļūt par komiķi, pat nonāk aktieru skolā, sastopas ar dažādiem cilvēkiem savā ceļā, piedzīvo seksuālo vardarbību. Tas laikam būtu jāuzsver, šis seriāls viennozīmīgi nav viegli skatāms, ne velti tam ir 18+ reitings arī straumēšanas platformā. Viņš attopas, kā nākas tik daudziem no mums, it īpaši tiem, kas strādā radošajās industrijās, klientu apkalpojošajā sfērā. It īpaši bāros, kuros taču ir tik daudz stāstu un personu. Tur viņš satiek viņu – Martu.
Dārta Ceriņa: Jā, un šajā pabā Londonā, kurā viņš strādā, kurš ir tiešām ar alkohola sakaltušu, aplijušu un lipīgu grīdu, ierodas visnotaļ barokālā būtne Marta.
Šis nav nekāds stāsts, ka Harijs satika Salliju.
Te mēs drīzāk varam runāt par tādu Stīvena Kinga attiecību trajektoriju, tiešām tādu horroru, psiholoģisko saspensu, jo Marta Donija laipnību uzķer, un viņa to sāk interpretēt kā viņa vēlību potenciāli veidot ar viņu attiecības. Tamdēļ arī sūtot simtiem tūkstošiem īsziņu, e-pastu, trobelējot viņu pie viņa durvīm un visos iespējamajos veidos, viņa viņu nosauc par ziemeļbrieža mazuli.
Žulijens Nuhums Kulibali: Jā. Mazliet metot tādu saiti uz nākotni, tiem, kas tikai skatīsies seriālu, vārdi "sent from my iPhone" jeb "nosūtīts no mana iPhone" iegūst pavisam citu, pavisam šausminošu kaut kādu jēgu. Interesanti, protams, ka šis seriāls nenāk tukšā vietā. Mums ir bijusi jau iepriekš tāda kā fascinācija ar šiem izsekotājiem un stalkeriem. Šķiet, ka viens no tādiem zināmākajiem un slavenākajiem piemēriem pēdējos gados ir seriāls "You" jeb "Tu", kas arīdzan joprojām ir skatāms straumēšanas platformā "Netflix". Tam ir četras sezonas, bet jāsaka, ka tās nav vienādas kvalitātes. Kas ir interesanti, tad šajā konkrētajā seriālā "You", kurā galveno lomu atveido aktieris Penns Bedžlijs (Penn Badgley), kurš arīdzan ir zināms no seriāla "Gossip Girl" ("Intrigante"), viņš attēlo stalkeri, vīrieti, kura mīlestība patiesi var aizvest ne tikai maldu ceļus, bet pat slepkavnieciskus ceļus. Es atceros, ka tajā publiskajā diskursā viena interesanta nianse, kas tā kā izklīda ārā, ir tā, ka ļoti daudz fanu rakstīja par šo seriālu, ka viņi vēlētos tādu partneri, ka viņi romantizē šo stalkeri.
Tad šī seriāla kontekstā ir ļoti interesanti skatīties arī šo empātijas spēli, jo tur šķiet, ka nu romantizēt ne vienu, ne otru – ne Martu, ne galveno varoni – nevar.
Dārta Ceriņa: Nevar, un arī viņu tāda īpatnējā līdzatkarība, Donijam it kā vēloties atrast šajās tiešām uzurpatoriskajās attiecībās kaut kādu varbūt materiālu vai aizmetņus saviem jokiem vai savai radošajai praksei, veido kaut kādu divdabību. Seriāls "Ziemeļbrieža mazulis" mēģina atrast tādu ļoti, manuprāt, biezu, dūņainu izsekošanas mānijas telpu, un te man šķiet lielisks piemērs ir 1987. gada filma "Liktenīgais valdzinājums" ("Fatal Attraction") ar Glenu Klouzu (Glenn Close) un Maiklu Daglasu (Michael Douglas), kas šobrīd, man liekas, ir tīmekļa karstākā atsauce.
Žulijens Nuhums Kulibali: Viennozīmīgi.
Dārta Ceriņa: Kā arī, protams, jau pieminētais Stīvens Kings un viņa romāna "Misery" ("Mizerija") ekranizācija ar Keitiju Beitsu (Kathy Bates), kuras tēls savā ziņā, es pat teiktu, ir tipoloģiski, varbūt ne līdz tādam ekstrēmam, bet tomēr radniecīgs arī Martas tēlam "Netflix" seriālā.
Žulijens Nuhums Kulibali: Iespējams.
Tiesa gan "Ziemeļbriežu mazulis", kas nenoliedzami ir ļoti spilgts un, manuprāt, pat tuvu izcilam darbam, rada zināmus jautājumus par filmu veidotāju ētiku kā tādu.
Pieņemsim, Martas tēla attēlojums kā šī korpulentā, neveiklā, visādi pat gandrīz vai kariķētā sieviete, ir, protams, diezgan izmantots štamps kino vēsturē. Tiesa, šeit, protams, atruna ir tāda, ka izrādās – Martas lomas atveidotāja esot ļoti līdzīga tai sievietei, kas arī patiesībā izsekoja seriāla autoru. Esmu arīdzan lasījis, ka tas novedis pie tā, ka seriāla fani, skatītāji, ir atraduši kādu līdzinieci, kas ļoti izskatās pēc Martas un sākuši izteikt viņai kiberdraudus. Tad nu mēs skatāmies uz autobiogrāfisko materiālu, vai tiešām vienmēr ir pareizi runāt par šiem iesaistītajiem cilvēkiem, zinot, ka tas var radīt reālās pasaules sekas un varbūt pat negaidītas sekas.
Dārta Ceriņa: Tieši tā. Paturpinot šo fenomenu, jo tā ir taisnība – ir ārkārtīgi daudz rakstu īpaši anglofonajā vidē par seriālu "Ziemeļbrieža mazulis", kuros skatītāji sāk meklēt šos prototipus. Lai gan, protams, seriālā varoņu vārdi ir mainīti, un ir daudzas situācijas, kuras ir pārrakstītas, mazinot šo trajektoriju vai paralēļu noteikšanu, tiešām ir gan kiberbulings, gan ļoti aktīvi mēģinājumi, un ne tikai šī seriāla gadījumā, cilvēkiem uzņemties kaut kādu izmeklētāju un detektīvu lomu.
Faktiski, jau es pat teiktu, nodarboties ar to pašu stalkerismu, par ko reflektē pats seriāls. Man liekas, ka tas ir tāds ļoti interesants fenomens.
Žulijens Nuhums Kulibali: Vēl viens aspekts ir vispār filmu veidotāju tendence vai tradīcija izmantot savus dzīves tekstus, savu realitāti par pamatu jaunradei. Izrādās, ka arī mūsu, Dārtas un manos, filmu topos ir daži tādi darbi.
Dārta Ceriņa: Te gan, protams, jābilst, ka vairums filmu, kas top, protams, ir balstītas to autoru kino teorijā un ideoloģijā, kurā autors faktiski ir viss, pat nereti arī aktieris. Mans personīgais filmas piemērs ir Ingmara Bergmaņa, zviedru brīnišķīgā režisora, darbs "Fanija un Aleksandrs", kas arīdzan bieži ir izrādīts Latvijas Televīzijā.
Žulijens Nuhums Kulibali: Absolūti brīnišķīgs darbs
Dārta Ceriņa: Brīnišķīgs darbs par viņa paša bērnību, uzaugot ļoti disciplinētā ģimenē, viņam jau agrā vecumā aizraujoties ar leļļu veidošanu un arī performanci kā eskeipismu, kas vēlāk, protams, ir attīstījies un evolucionējis viņa teātra un kino režisora pieredzē. Tāpat man gribētos no tādiem nesenākiem darbiem izcelt meksikāņu režisora Alfonso Kuarona (Alfonso Cuaron) darbu "Roma", kura ir skatāma straumēšanas platformā "Netflix" un tika izrādīta Venēcijas kinofestivālā, kur ieguva galveno balvu. Šis vienkārši satriecošais melnbaltais darbs ir par viņa bērnību un par kalponīti viņa ģimenē.
Žulijens Nuhums Kulibali: Runājot par autoriem, kas izmanto savas dzīves tekstu, lai radītu kaut ko jaunu, mana personīgā preference iet fantastu un sapņotāju pusē. Šķiet, ka šī metamorfoze kaut kamī lielākā, sauksim to par maģiskā reālisma piegājienu, vismaz manai skatītāja acij bieži vien paver plašākas interpretācijas iespējas. Šeit es arī vērsīšos pie viena no absolūtiem klasiķiem. Runa ir par Federiko Felīnī (Federico Fellini) 1973. gada filmu "Amarkords" ("Amarcord"), kurā režisors reflektē par savu bērnību Itālijā un inscenē absolūti brīnišķīgas, barokālas mizanscēnas, absolūti neticamas un tiešām brīnišķīgas. Bet vēl viena filma, ko es gribētu minēt, par kuru es joprojām bieži domāju, kaut gan tā iznāca jau pirms pieciem gadiem, tātad 2019. gadā, ir spāņu klasiķa, viena no svarīgākajiem kvīru filmdariem vispār vēsturē, Pedro Almodovara autobiogrāfiskā filma "Sāpes un slava".
Dārta Ceriņa: Kas mani fascinē šajā autobiogrāfiskajā vai personisko atmiņu zonā kustīgajā attēlā, ir tas, ko teica Kventins Tarantīno saistībā ar "Reiz Holivudā" ("Once Upon a Time in Hollywood"), tātad filmu, kas iznāca 2019. gadā, kurā viņš atceras 60. gadu beigas, kad viņš bija pavisam mazs, mazs zēns, un filma pieturas Čārlza Mensona (Charles Manson) brutālajām slepkavībām, un, protams, ka filmā viņš to visu pārraksta. Viņa pamatojums bija tāds – es gribētu, lai mana bērnība būtu bijusi tieši tāda, kā mana filma. Tātad tā ir kā taisnības atgriešana.
Žulijens Nuhums Kulibali: Jā, kaut kādā mērā līdzsvara atgriešana, atriebe caur šo māksliniecisko rokrakstu ir, protams, ārkārtīgi skaists žests.
