Pirms "Straumes"
Šķiet tikai likumsakarīgi, ka pirmā latviešu filma, kam pastāv visai ticamas izredzes nokļūt "Oskara" nominantu sarakstā, ir animācija. Kaut gan nevarētu teikt, ka Gints Zilbalodis turpina vietējo vizuālo tradīciju, jo "Straume" ir veidota datoranimācijā, kas pieturas pie reālistiskuma atveidošanas,
viņš tomēr ir uzaudzis valstī, kurā savdabīga, ekspresīva un daudzslāņaina animācija nevis slēpjas kino snobu festivālos, bet gan ir parasta bērnības sastāvdaļa.
Deviņdesmitajos, kad Zilbalodis piedzima, Latvijā darbojās arī Signe Baumane, kura vēlāk bija mūsu pirmā celmlauze globālajā auditorijā pilnmetrāžas animācijai. Viņas filma "Mans laulību projekts" (2022) nonāca uz "Oskara" nomināciju pretendējošo filmu sarakstā un kopā ar "Akmeņi manās kabatās" (2014) padarīja Latvijas animāciju (kaut arī caur ASV dzīvojošu režisori) pasaulē pazīstamu. Dokumentālā kino vidē savukārt savu nospiedumu atstāja Ilzes Burkovskas-Jakobsenas "Mans mīļākais karš" (2020), kas stāsta vēsturisku stāstu ar animācijas palīdzību. Arī mūsu īsfilmas festivālos vienmēr piedalījušās daudz un veiksmīgi, tikai par tām ierasts dzirdēt mazāk – gan īsā metra nepopularitātes, gan aizspriedumu pret animāciju dēļ.
Baumanes skaļais, pašapzinīgais vizuālais stils nodrošināja to, ka viņas filmas par bērniem paredzētām neuzskatīja, taču citiem, ieskaitot Zilbalodi, šo cīņu jāturpina cīnīt.
Viņš ir izveidojis stāstu par zvēriem, tādēļ jau dzirdēts, ka to "noraksta" kā tikai bērniem domātu. Jau pierādījies, ka bērniem tā patīk – stāsta plūdums ir pietiekoši aizraujošs un just līdzi dzīvniekiem ir ļoti viegli jau no paša pirmā kadra –, bet tā tikpat lielā mērā ir arī pieaugušo filma.
Vai kaķis ir vienkārši kaķis?
Cilvēki, kas raduši filmās meklēt t.s. lielos naratīvus, par acīmredzamu metaforu sauc klimata pārmaiņas un bēgļu krīzi. Uz šo aspektu pamatā norāda ārzemju kritiķi un skatītāji – viņiem "Straume" ir galvenokārt par globālu kataklizmu, kas ar laiku piespiedīs mūs sadarboties ar visatšķirīgākajiem biedriem.
Uz šādu lasījumu, iespējams, pamudina pieradums. Ārzemju animācijas filmās, kurās darbojas dzīvnieki, tie reprezentē mūsdienu sabiedrības problēmas, un veidotāji tiem ir piešķīruši valodu, lai īpaši uzsvērtu to, kas skatītājam jāsaprot. Līdz ar to, apsēžoties zālē, skatītājs ir ieprogrammēts meklēt, par ko tad šī filma ir. Arī tad, ja filmu veido kāda no neatkarīgajām studijām, lielajai idejai tajā ir jābūt, un auditorijai filma kļūst par atkožamu cieto riekstu – ko tā šoreiz kritizēs?
Cilvēku attieksmi pret dabu? Cilvēku attieksmi citam pret citu? Kopības gara iztrūkumu?
Variantu ir daudz. "Straume" savukārt nekādu uzdevumu sev neuzstāda. Tā it kā ir vienkārši par kaķīti.
Ekrāna pasaule, kurai gribas ticēt
Jau daudz kur pieminēts, ka filmas varoņi "runā" un kustas kā īsti dzīvnieki. Iespējams, ka tas arī ir līdzpārdzīvojuma galvenais cēlonis – zvēru ķermeņa valoda ir mums katram pazīstama un viegli saprotama. Tādēļ arī izdodas pievērt acis uz to, ka šie dzīvnieki nez kādēļ prot stūrēt laivu vai komunicēt savā starpā, jo ļoti gribas ticēt ekrāna pasaulei. Tomēr komanda atzīst, ka filmas reālistiskums ir mazliet šmaukšanās.
Intervijā "Kultūras rondo" skaņu mākslinieks Gurvals Koiks-Gallass (Gurwal Coïc-Gallas) atklāj, ka pat mīts par to, ka kaķis runā viņa paša mājdzīvnieka balsī, nav līdz galam patiess. Galvenā varoņa balsi veido trīs kaķi no dažādām pasaules malām, kapibaras brēciens patiesībā nāk no kamieļa mazuļa rīkles, un sekretārputna īstā balss bija pārāk baisa, lai to izmantotu bērniem draudzīgā filmā.
Tāpat kā nogrimusī pasaule ir salipināta no ainavām, kas dabā nav sastopamas līdzās cita citai, arī tās varoņi sastāv no dažādiem mūsu faunas elementiem. "Straumes" pasaule ir pietiekami līdzīga mūsējai, lai mēs spētu to atpazīt, bet pietiekami sveša, lai ļautu abstrahēties no konkrētas vietas. Tā ir kāda paralēla, atkārtotu plūdu pārņemta dimensija, kurā cilvēce, šķiet, ir gājusi bojā vienā no iepriekšējiem cikliem, bet dzīvnieki pārņēmuši tai piemitušās īpašības.
Varbūt pasaulei tāpat kā kaķim ir deviņas dzīvības, un pēc katriem plūdiem kaut kas ir zaudēts, kaut kas iegūts un kaut kas – mainījies.
Nav iespējams ignorēt plūdus
Vienojošais elements visās interpretācijās ir paļaušanās uz citiem. Taču tā tiek veidota apzināti, nevis akli. Kā norāda Ieva Viese savā recenzijā, notikumu gaitā individuālie varoņi mainās, taču bari – suņi, lemuri, putni – paliek nemainīgi, reprezentējot dažādas hierarhijas struktūras, kas netiek lauztas pat spiestā kārtā. Filma ietver varas mehānismus, kas balstās materiālismā (lemuri par visu augstāk vērtē spīdīgus nieciņus), fiziskā spēkā (putnu barā galvenais ir tas, kurš ir visspēcīgākais) un bandas domāšanā (suņi, kaut gan ir vienoti savā starpā, pamatā ir egoisti un līdzskrējēji), un divu veidu individuālismu – neuzticīgu (kaķis pievienojas kompānijai tikai tad, kad citu variantu vairs nav) un mierpilnu (kapibara, šķiet, atrodas nepārtrauktā zen stāvoklī).
Tikai atsakoties funkcionēt ierastajā sistēmā, dzīvniekiem izdodas veiksmīga līdzāspastāvēšana.
Tā tiek uzsvērtas tieši indivīdu savstarpējās attiecības, kas veidojas atbilstoši situācijai, nevis savas personības izšķīdināšanā kopējā veselumā vai cīņā par atzinību.
Skatoties "Straumi", liekas, ka Gints izveidojis filmu par sevi. Par katru autsaideri vai individuālistu, kuram neizbēgami kādā brīdī nākas secināt, ka viens pats viņš var neizkulties. Līdzcilvēku (vai dzīvnieku) atbalsts ir nepieciešams ikvienam. (Ne velti visas recenzijas atkārto Zilbaloža teikto, ka filmas varoņi ir komanda, jo arī viņam pirmo reizi bija jāstrādā komandā.)
Lasot filmu introspektīvi, tā ir par sevis un pasaules pieņemšanu.
Tajā ir daudz trauksmes – tā izpaužas gan bailēs no ūdens, gan nemitīgās briesmās, gan iekšējā nemierā, ko reprezentē kaķa murgi par atrašanos joņojoša briežu bara vidū. Tikai pieņemot ūdeni, atkāpjas murgi, mazinās apdraudējums un uzlabojas attiecības ar apkārtējiem. Nav iespējams ignorēt plūdus. Nav iespējams no tiem noslēpties vai tos kontrolēt. Un nav iespējams tos pārlaist vienatnē. Liekas, ka tieši kaut kur tur slēpjas filmas skaidrojums, taču, lai līdz tam nonāktu, vispirms jāļaujas Straumei.
