Seriāls "Asistente" cenšas uzrunāt tēmas, kas inscenētā kino jomā Latvijā nav īsti bijušas fokusā un vienlaikus autorēm šķitušas pastāstīšana vērtas. "Mūsu izpēte, strādājot pie šī seriāla, liecināja, ka lielākoties par daudzām no šīm tēmām tur nav nemaz to labo stāstu, ko tu vari paņemt un iedvesmoties. Tādā ziņā mums nācās kā scenāristiem piedomāt klāt, lai skatītājam gribas skatīties. Sociālā realitāte Latvijā ir sūra," atzīst Liene Linde.
Henrieta Verhoustinska: Jūs abas esat apvienojušās seriālā "Asistente". Tātad četrdesmit minūšu garas septiņas sērijas. Cik ilgi jūs kopā strādājāt pie šī seriāla? Cik tas paņēma laiku?
Liene Linde: Man šķiet, ka tieši četrus gadus. No idejas rašanās brīža līdz pirmizrādei, tad tur sanāca četri gadi.
Seriāla centrā ir jauna meitene, kura ir ļoti empātiska, līdzdalīga dažādu grūtdieņu problēmās, un atrod iespēju realizēt savu aicinājumu, strādājot par neformālu sociālo darbinieci, palīdzot dažādu sociālo grupu pārstāvjiem, kuriem ir problēmas. Tā īsumā varētu anotēt šo seriālu. Līdz šim sociālais darbs nav bijis nevienā seriālā, ne arī latviešu filmā. Kurai no jums trim, jo vēl ir scenārija līdzautore Anete Konste, radās ideja par šādu formātu?
Alise Zariņa: Man šķiet, ka oriģināli bija tas, ka mēs gribējām runāt par aktuālām problēmām Latvijā. Sākumā mēs ar Lieni sēdējām un par to runājām. Mēs meklējām to rāmi, jo, teiksim, ja mēs taisītu tiešām seriālu par sociālo darbu, tas, iespējams, būtu tikai par vienu problēmu. Mēs sapratām, ka mēs gribam to rāmi likt nedaudz plašāku. Vai tiešām nevaram aktualizēt vairākas tēmas? Nu, tā vietā, lai runātu tikai par cietumniekiem vai par vardarbību, mums vajadzēja fiktīvo rāmi. Mēs arī gājām runāties ar cilvēkiem, kas to dara. Un tad mēs sapratām, ka mums ir jārada šī neformālā vide, kur cilvēki mēģina palīdzēt dažādiem cilvēkiem. Tādā veidā tas mums kā autoriem dod iespēju pieskarties šīm tēmām, kaut nedaudz pat tās pabakstīt. Parādīt arī tieši tāpēc, ka tās iepriekš nav daudz rādītas.
Tad sanāk, ka Ilzes Ķuzules-Skrastiņas varone, šī bagātā dāma, kas izdomā nodoties labdarībai un izveidot šo organizāciju, kurā tad darbojas galvenā varone, bija principā tāda nejaušība, tāds strukturāls elements, lai varētu runāt par dažādām sociālajām jomām?
Liene Linde: Mums nācās radīt šādu fiktīvu uzņēmumu jeb organizāciju, jo reāli tāda nevarētu pastāvēt. Tad attiecīgi nācās radīt arī motivētu personāžu, proti, Ilzes Ķuzules-Skrastiņas varoni. Viņa līdz galam varbūt nesaprot, ko ir uzņēmusies. Ja viņa saprastu patiesībā, cik neiespējami milzīgu darbu viņa dara. Mēs arī negribējām pretenziju, ka mēs rādām patiesu sociālo darbu ar visām specifikām. Mums nācās radīt šādu fiktīvu organizāciju un fiktīvu pozīciju, ko mūsu galvenā varone varētu darīt.
Tāda mazliet vieglprātīga pieeja.
Alise Zariņa: Jā, mēs gribētu rādīt tās problēmas, kādas tās ir. Viena no lielākajām lietām, ar ko mēs saskārāmies, ka, pirmkārt, tās nevarētu atrisināt vienā sērijā. Nav arī tā, ka tās tiek atrisinātas vienā sērijā. Šī iedoma, ka šo problēmu varētu atrisināt vienā sērijā, jau liktos jebkuram cilvēkam, kas tiešām darbojas tajā jomā, par iedomīgu, naivu. Tajā pašā laikā pasaulē ir diezgan daudz cilvēku, kas vēlas palīdzēt un varbūt nesaprot to apjomu. Mums likās, ka varētu palīdzēt [tas], ka mēs kopā ar šo varoni mēģinām to saprast. Es atceros, ka sākumā mums bija viena tāda ideja, lai mēs atdalītu fikciju no realitātes, piemēram, Andris Keišs izstāsta, kā ir patiesībā. Mums bija doma, ka katra sērija beidzas, un tad ir Andris Keišs. To ideju mēs diezgan ātri atmetām, bet mēs diezgan daudz domājām, kā neaizvainot vai neaizskart to realitāti, kurā mēs konsultējāmies, – kā viņi tiešām strādā, cik ilgs un ārkārtīgi sarežģīts ir process, lai palīdzētu kaut vienam cilvēkam, lai izgaismotu problēmu.
Man liekas, ka ideju par to, kā ir patiesībā, jūs asprātīgi risinājāt sestajā sērijā, ir šie varoņu monologi, kuros viņi izstāsta to savu motivāciju – kāpēc viņi rīkojās tā, kāpēc viņi nonākuši tādā vai citādā situācijā, jo tā monologu sērija bija baigi stilīgā.
Liene Linde: Tā ir nedaudz tāda žanra laušanas sērija, bet tā deva nelielu iespēju kompensēt to, ka vienas sērijas ietvaros mēs varam tikai ļoti aptuveni ieskicēt kaut kādas problēmas aprises, un, protams, tāpat tas ir fiktīvs inscenētais kino, kur realitāte tiek parādīta gaišāka, saldāka un labāka, nekā tā ir patiesībā. Mūsu izpēte, strādājot pie šī seriāla, liecināja, ka lielākoties par daudzām no šīm tēmām nav nemaz to labo stāstu, ko tu vari paņemt un iedvesmoties. Tādā ziņā mums nācās kā scenāristiem piedomāt klāt, lai skatītājam gribas skatīties. Sociālā realitāte Latvijā ir sūra. Slavenajā sestajā jeb priekšpēdējā sērijā mēs varam mazdrusciņ parādīt platāku leņķi, mazdrusciņ vēl atkāpties un drusku vēl piemest klāt, jo man liekas svarīgi atzīmēt gan šīs sērijas monologus, gan arī kopumā seriālā vispār, cik vien bija iespējams. Mēs, manuprāt, ļoti daudz lietojām reālus momentus, motīvus, dzīves stāstus, fragmentus.
Vai varoņiem bija arī kaut kādi prototipi?
Liene Linde: Jā, diezgan daudz. Cik nu šis formāts mums atļāva, tad prototipi bija saausti.
Alise Zariņa: Kaut kādā ziņā arī notika otrādi. Man Anete Konste pirms dažām dienām rakstīja, ka viņa skatās vienu no vietējiem realitātes šoviem, tur ir izbijis cietumnieks un viņam meklē darbu. Iedomājies, viņš lasīja sludinājumu, kur varētu būt par šuvēju.
Brīnišķīga ir jaunā aktrise Elizabete Lielmane. Kā jūs izvēlējāties šīs galvenās aktrises savai filmai? Vai bija kastings? Vai jūs jau scenārija rakstīšanas gaitā zinājāt, kas ko spēlēs?
Alise Zariņa: Kā kuram varonim; man liekas, ka bija atsevišķi varoņi, kurus mēs ļoti izteikti jau redzējām. Savukārt Elizabeti un vairākas jaunās aktrises satikām, tieši Elizabetei bija tā enerģija. Man liekas, ka viņa lielā mērā mūs apbūra, bet man arī tiešām liekas, ka viņa ļoti daudz šai lomai deva. Tieši nākot ar šo savu atvērtību, entuziasmu un vēlmi saprast un iejusties.
Man liekas, ka viņa kā personība ir ļoti apņēmīga, drusku var teikt – teicamniece.
Liene Linde: Lailā jeb Lulū ir ļoti daudz Elizabetes pienesuma, bet arī vienlaikus tā noteikti nav viņa, ir gana liela distance. (..)
Seriālā ir daudz neprofesionālu aktieru, tur piedalās dažādu tautību pārstāvji. Tas, acīmredzot, šo neprofesionalitāti arī paģēr, bet vienlaikus tas padara to aktierspēles veidu seriālā nevienmērīgu. Vismaz man radās tāds iespaids. Vai jūs ar to rēķinājāties, vai jums nebija citas iespējas? Piemēram, Zorana lomai paņemt profesionālu aktieri no attiecīgās izcelsmes?
Alise Zariņa: Piemēram, Pētera atveidotājs Juris Andžāns ir aktieris cietumnieka lomā. Manuprāt, absolūti brīnišķīga debija.
Viņam nevarēja jaust to, ka viņš ir neprofesionālis.
Alise Zariņa: Es domāju, ka Zorana gadījumā mēs tiešām meklējām kurdu. Es arī atceros, ka mēs agros pirmsākumos jautājām, lai mums palīdz atrast cilvēku, kas varētu spēlēt kurdu. Es atceros, ka tajā pirmajā e-pastā bija aziātu izcelsmes cilvēks, bija melnādains cilvēks un citi. Tad domāju, labi – mēģināsim vēlreiz. Mēs satikām vairākus cilvēkus, viens no tiem bija Orhans, kurš tiešām bija no Kurdistānas. Viņš ļoti daudz palīdzēja saprast to stāsta pusi, kas man liekās ļoti svarīgi. Ir skaidrs, ka viņam nav dotību kā profesionālam aktierim, plus ir cita kultūra un cita ideja par to, kā vispār aktiera darbs notiek, cik daudz mums ir dabisks vai nedabisks tēlojums vajadzīgs. Savukārt man liekas ļoti forši, ka mēs liekam tajā lomā cilvēku ar viņa pieredzi. Viņš nav bēglis, bet viņš ir kurds un ļoti labi zina to sajūtu. Personīgi man liekas, ka tas iedod kaut kādu mazliet cita veida dabiskumu un autentiskumu, kas nāk tieši no tā, ka es zinu, kā tas stāsts ir pastāstīts.
Ja drīkstu kādu profesionālu iebildi, manuprāt, pirmajās sērijās pietrūkst kaut kāda temporitma. Pirmā sērija ir lēna, ar pauzēm, to neaizpilda mūzika. Pēc tam jau es ieskatījos, noskatījos no pirmās līdz pēdējai sērijai. Vai šis, mazliet cits temporitms nekā seriālos ierasts, ir jūsu konceptuāla izvēle vai tomēr tas radies nejauši?
Alise Zariņa: Piebildīšu, ka trešā un ceturtā sērija ir manējās. Diezgan daudz dzirdēju to pretējo komentāru, ka pirmā un otrā epizode ir tā, bet ar trešo un ceturto, tad vairs nebija tik forši un labi.
Liene Linde: Jā, es arī esmu dzirdējusi, ka kādreiz tā ir ieskatīšanās vaina. Daudz pati novēroju, gan latviešu skatītāji teikuši, ka, teiksim, ar tiem latviešu seriāliem tev arī ir jāieskrienas. Tā ka, iespējams, varbūt tur ir tā lieta. Pirmās sērijas vienmēr, ne tikai latviešiem, bet jebkuram ir sarežģītas ar to, ka tev ir jāapgūst varoņu pasaule. Šajā gadījumā mums viņu ir daudz, jāsaprot attiecības varoņu starpā, līdz ar to arī tie notikumi varbūt nav uzreiz tik aktīvi, lai skatītājs saprot, kas notiek. Varbūt tādā ziņā ir radusies tā sajūta.
Mērķtiecīgi mūsu radīts bija tas, ka stāsts, iespējams, pirmajā sērijā rada mazliet gaišāku un optimistiskāku to intonācijas sajūtu, nekā tas ir, ejot uz priekšu, nokļūstot līdz pēdējai sērijai. Ar to es negribu teikt, ka viss pavēršas citādāk un kļūst traģisks. Bet tas kļūst mazliet tumšāks. Mēs arī negribējām sākt, teiksim, pirmajā sērijā uzreiz ar visdrūmākajām sociālajām tēmām. Daļu no šī seriāla mēs arī godprātīgi veidojām kā komēdiju ar komiskiem elementiem, lai cilvēkiem ir vēlme skatīties. Mūsu mērķtiecīgums drīzāk bija tajā, ka mēs sākām ar kaut kādu 60% gaišumu, un tad tas mazdrusciņ nogriežas uz leju. Seriāla gaitā tīri aplūkot tēmu ir smagi.
Alise Zariņa: Ne tikai godprātīga bija tā mūsu vēlme skatītājiem parādīt seriālu, bet lēnām tomēr pastāstīt par lietām, kas mums liekas pastāstīšana vērtas.
Par šīm tēmām es uzreiz jau redzu jūsu mūžīgo oponentu iespējamos iebildumus, ka tas ir pārlieku politkorekti, ka šīs tēmas ir sociāli korektas. Zinot jūs abas, es pilnīgi ticu, ka tas nāk no jūsu empātijas pret pasauli. Tas, ka mums ir gan māte ar bērnu ar īpašām vajadzībām, gan šī prostitūta, kas savam mīļotajam vīrietim pelna naudu šādā ceļā, gan vardarbības tēma. Vienlaikus var domāt, ka šīs tēmas ir liekas. Meitenes taisa tagad konjunktūras kino.
Liene Linde: Tas man šķistu tāds savāds iebildums par politkorektumu. Ir gana daudz arī ne līdz galam korektu joku seriāla gaitā.
Kuri ir forši.
Liene Linde: Mums nekādas konjunktūras vai pasūtījumu, vai norāžu šajā ziņā nebija. Izvēlētās tēmas mums pašām šķita svarīgas, kas tāds, kā varbūt nav bijis līdz šim inscenētā kino centrā, kas varbūt ir aplūkots žurnālistikā, bet saprotamu iemeslu dēļ, jo tēmas ir plašas un varbūt grūti inscenējamas, tieši inscenētā kino valodā. Teiksim, ka tu dramaturģiski vari to atrisināt, jo tas absolūti nav, ka tu vari paņemt tēmu un tad 40 minūtēs ielikt ļoti kompaktajā rāmīti, kurā tev arī vēl jāstāsta varoņu dzīves stāsti. Lulū varbūt ir romantiskās dzīves peripētijas, un viņas mammas dzīves stāsts, kurā tu vari tātad izstāstīt šo tēmu. Lēmumi ir bijuši tādā ziņā, kādēļ mēs izvēlējāmies šīs tēmas.
Alise Zariņa: Man ļoti patika viena atsauce no vidējās paaudzes sievietes, kas bija uzrakstījusi: "Nu, tai vienai tēmai es tā kā nepiekrītu, bet beigās tāda laba, silta sajūta paliek."
Liene savas jaunākās aktieru filmas "Melnais samts" pirmizrādi nosvinēja šī gada februārī. Vai tu esi apmierināta ar skatītāju reakciju uz šo filmu un ar to, kā tā aizgāja tautās? Vai, tavuprāt, tā ir atstājusi savu nospiedumu auditorijā?
Liene Linde: Uz filmu aizgāja pāris tūkstošu skatītāju. Kases ieņēmumu un apmeklējuma ziņā tā bija diezgan pamatīga izgāšanās. Protams, ka līdz ar to ne producenti, ne izplatītāji, nedz es kā režisore šajā ziņā neesam sajūsmā, ja salīdzina ar seriāliem vai filmām, uz kurām mums ir tomēr daudzi desmiti tūkstoši skatītāji. Pēc atsauksmēm zinu, ka tai ir sava skatītāju grupa, kurai tā kaut ko nozīmēja.
Piemēram, es.
Liene Linde: Un tas galu galā ir svarīgākais. Droši vien, ka labāk ir tā. Nevis, ka uz tavu filmu aiziet daudzi, bet to ātri aizmirst, bet varbūt ir tā, ka uz to aiziet daži, bet no tiem dažiem ir vēl citi, kuriem tā varbūt atstāj kaut kādu nospiedumu, vai formulē kaut kādas lietas, kas līdz šim latviešu kino valodā nav formulētas. Tas jau arī ir tāds galvenais gandarījums, ko no šīs profesijas var iegūt.
Vēl jau filmai priekšā ir tā plašā auditorija, kad to rādīs kādā no televīzijām.
Liene Linde: Šobrīd ir skatāma "Tet" televīzijā. Es ceru, ka kaut kad nonāks arī līdz Latvijas Televīzijai. Filmai pēc dažām nedēļām būs pirmizrāde Starptautiskajā Varšavas kinofestivālā. Tā beidzot arī izies ārpus Latvijas un varbūt sameklēs arī kādu skatītāju Polijā.
Alise, cik es zinu, tev top pilnmetrāžas spēlfilma. Par ko tā ir, kad mēs to redzēsim?
Alise Zariņa: Es nezinu vēl precīzi, tas ir nākamais gads. Tā ir filma par atsvešinātām attiecībām starp tēvu un pieaugušu meitu, kuru vēl joprojām gribu ieturēt mūsu zīmolā. Tas ir, mēģināt runāt par smagām tēmām ar zināmu gaišumu. Man tieši tikko bija pirmais skatījums, es sapratu, ka ir tas brīdis, kad jāizdara izvēle, cik atstāt to komēdiju, cik atstāt to drāmu. Un man kāds teica, ka viņi redz drāmas potenciālu. Tie bija ļoti forši vārdi. Tas nemaina to gaišumu un visu pārējo, bet tad es sapratu, ka varbūt tā paliek tajā pašā teritorijā. Es varu pieiet vienu solīti tuvāk kaut kādai nopietnībai, nezaudējot šo sajūtu, bet tas nenozīmē, ka tur nebūs stulbi joki.
Atgriežoties pie seriāliem, es jums gribu piedāvāt apspriest dažus ārzemju ikonisku seriālu piemērus un mēģināt savilkt paralēles ar jūsu seriālu. Sāksim ar televīzijas kanāla "CBS" ļoti slaveno seriālu "Dallasa", kur galvenie varoņi bija Jūingu ģimene, kas Teksasā nodarbojās ar lauksaimniecību un naftas biznesu. Seriāls vēsturē iegājis kā pirmā veiksmīgā ziepju opera, kuru demonstrēja visizdevīgākajā raidlaikā. Viena no seriāla panākumu atslēgām bija mākslinieciskās metodes "cliffhanger" izmantošana sezonas pēdējā sērijā, kad sižeta līnija, kurā kāds no galvenajiem varoņiem nonāk dilemmas priekšā, tiek atrisināta tikai nākamajā sezonā. Spilgtākais piemērs bija 1979. un 1980. gada sezona, kuras finālā nošauj galveno nelieti Evingu, un skatītājiem, lai uzzinātu slepkavu, nācās gaidīt astoņus mēnešus. Tajā laikā totalizatoru kantori pat pieņēma likmes, kurš ir slepkava. Pienākot jaunajai sezonai, tās pirmajā sērijā pie ekrāniem pulcējās rekordliels skatītāju skaits – 83 miljoni jeb 76 % no visiem ASV televīzijas vērotājiem. "Asistente" iztiek bez cliffhanger un arī tādiem binge watching (no angļu valodas – pārmērīga skatīšanās – red.) āķiem. Vai tā bija apzināta izvēle? Nebija kārdinājums izmantot šīs metodes?
Alise Zariņa: Bišķiņ jau mēs izmantojām.
Liene Linde: Man šķiet, ka piektās, sestās sērijas beigās ir tāds viens mērķtiecīgs cliffhanger izmantojums. Tagad esmu ļoti nostalģiska, jo atgādināji par "Dallasu", un mēs visi viņu skatījāmies bērnībā ar ģimeni. Jā, Evinga nošaušana un pēc tam atgriešanās bija ļoti satricinoša mums visiem.
1990. gada aprīlī pirmizrādi piedzīvoja režisora Deivida Linča un scenārista Marka Frosta radītais seriāls "Tvinpīka" par to, kā FIB īpašais aģents Deils Kūpers izmeklē Loras Palmeres slepkavību. Seriāla pirmā sezona sastāvēja no 8 sērijām, kuras pēc tā laika televīzijas standartiem bija revolucionāras pēc tehniskā un mākslinieciskā izpildījuma, vēlāk kļuva par piemēru mūsdienu televīzijas drāmām. Seriāla otrās sezonas demonstrēšana izvērtās dramatiska. Pēc pirmo 12 sēriju uzņemšanas reitingu krituma dēļ "ABC" atcēla filmēšanu. Fani izveidoja kustību, kas saucās "Tvinpīkas atcelšanas pilsoniskā opozīcija", kur ar vēstulēm sāka bombardēt kompāniju, un tas vainagojās ar pēdējo sešu sēriju uzņemšanu. Lai gan seriāls iemantoja kulta statusu, tā trešo sezonu režisors Deivids Linčs uzņēma tikai 2017. gadā. Vai jūs bijāt "Tvinpīkas" fanes?
Liene Linde: Es joprojām esmu. Šobrīd es gatavojos to pirmo reizi parādīt savam dzīvesbiedram, bet skatoties secībā, jo šajā triloģijā vēl ir filma "Fire Walk With Me", kura jāskatās pēc otrās sezonas.
Man liekas, ka te ir zināmas paralēles vērojamas ar to, ka tas bija pirmais seriāls, kuru veidojis slavens, atzīts augstas raudzes režisors. Piemēram, šobrīd es esmu saņēmusi reklāmu. Es abonēju "AppleTV", tur Alfonso Kuarona seriāls "Disclaimer" tiks rādīts ar Keitu Blanšetu galvenajā lomā. Kāpēc režisori, kuri jau ir guvuši atzinību kā pilnmetrāžas kino veidotāji, ķeras klāt seriāliem? Vai jūs viņus saprotat?
Alise Zariņa: Es domāju, ka seriāli pēdējos gados ir ārkārtīgi auguši, brīvi sacenšas ar kino gan kvalitātes, gan izpildes ziņā. Man šķiet, ka nereti seriāli ir aizsākuši tēmas, kas pēc tam iet kino. Man šķiet interesanti, ka diezgan daudzas sievietes režisores ļauj vairāk vaļu eksperimentēt un stāstīt tieši seriālos. Un tad cilvēki pamana, ka šie stāsti ir interesanti.
Es tikko noskatījos seriālu ar Nikolu Kidmenu "Perfektais pāris" ("The Perfect Couple"). Tas arī bija iespaidīgi.
Alise Zariņa: Seriāli ir laba platforma. Pirmkārt, man liekas, tie kļūst līdzvērtīgi kino. Otrkārt, tie ļauj arī saprast, ka tu vari ielikt daudz vairāk tēmas un sajūtas. Man liekas, ka mēs "Asistentē" varējām tieši spēlēties ar tā brīža pašsajūtu.
Liene Linde: Šobrīd īsti ne vienmēr var pretnostatīt seriālus un kino, jo galu galā, piemēram, arī "Asistentes" oficiālais nosaukums ir daudzsēriju filma. Tas ir vienkāršs veids, kā to kino stāstu pastāsta nevis pusotrā vai divās stundās, bet varbūt sešās, septiņās vai vairākās sezonās. Nav jau nekāda iemesla uz to raudzīties kā uz kaut ko citu. Nu, tev ir drusku cita stāstniecības forma, tev ir tā milzīgā privilēģija, ka tu vari varoņiem, notikumiem un sižetam veltīt daudz vairāk ekrāna laika, līdz ar to tu vari dot iespēju skatītājiem iemīlēt šos varoņus un ieinteresēt par notikumiem vairāk. Protams, ir dažādi seriāli, tā ir pat vienkārši izteikta priviliģētāka kino forma, kas dod varoņiem vairāk laika būt kopā ar skatītājiem.
Mūsu pēdējais piemērs ir 2021. gadā izveidotais platformas "Netflix" straumēšanas seriāls "Kalmāra spēle" ("Squid Game"), kuras režisors ir Hvans Tonhjoks. Viņš seriālā ir vēstījis par naudas grūtībās nonākušu cilvēku grupu, kas piedalās slepenā izdzīvošanas turnīrā, kurā galvenā balva ir 45 miljardi. Ideju par šo seriālu režisors loloja kopš 2008. gada, kad ekonomiskās krīzes rezultātā pats līdzīgi varoņiem bija iekļuvis milzīgos parādos. Un pirmo četru nedēļu laikā "Kalmāru spēles" noskatījās 142 miljoni skatītāju, kas to padarīja par "Netflix" skatītāko seriālu. Jāsaka, es pati skatījos šo seriālu, es neticēju, ka es varētu kaut ko tādu skatīties ar tādu aizrautību, bet šis izdzīvošanas draivs un arī ļoti atraktīvais galvenais varonis, tas mani tiešām uzrunāja. Jūs redzējāt šo seriālu?
Liene Linde: Es redzēju, man no profesionālā viedokļa likās diezgan primitīvs, taču vizuāli ļoti iespaidīgs. Protams, visiespaidīgākais ir tas, ka tas kļuva tik ārkārtīgi populārs, bet tas ir korejiešu valodā. Parasti jau nekas tāds nenotiek, jo angliski runājošiem skatītājiem nepatīk lasīt subtitrus, un tas ir drīzāk tāds sensacionāls panākums. Pats produkts ir labi nostrādāts žanra produkts. Mani tas neaizgrāba, iespējams tāpēc, ka ir mazliet tumšāks un drūmāks, nekā ierasts. Jā, tas noteikti bija atsvaidzinošs.
Seriāls "Asistente" ir tapis ar valsts atbalstu. Kā jums šķiet, vai seriāli ir jāatbalsta valstij? Vai tas ir jāatstāj straumēšanas platformu un kanālu ziņā? Jo mēs zinām, ka komerckanāli arī ražo seriālus diezgan daudz.
Alise Zariņa: Mums nav tik daudz to skatītāju, lai komerckanāli varētu atļauties sponsorēt. Es arī negribu teikt, ka nav bijis neviens kvalitatīvs darbs, bet tas noteikti prasa daudz. Līdz ar to šis konkurss, kas mums atnesa "Emīlija. Latvijas preses karaliene", "Padomju džinsi", "Pansija pilī" un "Asistente" parādīja, ka vairāk naudas ļauj vairāk izpausties, spēlēties, it sevišķi "Padomju džinsos", kas ir izgājis starptautiskā arēnā, pirmais latviešu seriāls. Tai naudai ir milzīga nozīme. Protams, ka var uztaisīt par mazu budžetu labu darbu, bet tas prasa divas lietas – radošus cilvēkus, kas noliek visu malā un potenciāli viņus uztur vecāki vai partneri, tādā ziņā, ka tur ir jābūt tam uzņēmēja talantam tik nenormāli lielam un intensīvam. Man liekas, ka neviens cilvēks nav gatavs ilgstoši tā strādāt. Šis finansējums, ko mums dod valsts vai Eiropas Savienība, mums ļauj cilvēciskākos apstākļos veidot kvalitatīvākus darbus.
Nenolikt savas vieglās dienas gluži.
Alise Zariņa: Nenolikt vieglās dienas, maksāt. Tā ir iespēja, lai aktieris varētu pievērsties šim un atbrīvot grafiku, nevis skriet pēc izrādes un mēs visu filmējam naktī, jo nav cita laika. Protams, ka katrs tas sīkums, tas nogurums aktiera sejā, manā sejā, mākslinieciskajā izpildījumā atspoguļos nesaņemto kvalitāti un drupinās to nost. Kino un seriālu finansējumu nekādā ziņā nevar novērtēt par zemu, jo pēdējie gadi jau pierāda, ka tas līmenis var augt. Tad ir jautājums, kas būs tālāk? Mums cilvēki jautā, kā būs ar "Asistentes" nākamo sezonu?
Šī finansējuma vairs nav.
Alise Zariņa: Finansējuma vairs nav, tieši tā. Man liekas, tas bija vairāk tāds tīzeris. Teiksim tā, kā būtu, ja būtu. Tad jautājums, cik ļoti mēs tagad valsts mērogā runāsim un domāsim, jo jebkurā Eiropas valstī, kur ir šis kvalitatīvais kino vai seriāli, ir milzīgs valsts finansējums un atbalsts.
Liene Linde: Pārfrāzējot vēl īsāk informāciju, ja kino filmu vai seriālu veidošana paliktu, teiksim, televīzijas straumēšanas platformu pārziņā, tad nosauktie piemēri nevarētu būt uzņemti, jo, lai cik dāsnas arī nebūtu televīzijas, protams, viņiem nav šādas naudas.
Kino ir ļoti dārga māksla. Kā visās mazās valstīs, ja mēs vēlamies šo mākslas veidu savā valodā, tas ir jāsubsidē valstij. Un tur, diemžēl, īsti neko nevar darīt.
Protams, eksistē projekti, ja tev ir izcili talantīgs scenārijs un izcili talantīgs operators, varbūt tu vari ar vienu kameru vienā istabā un vienu aktieri kaut ko nofilmēt.
Bet tāds var būt viens seriāls. Tādi nevar būt visi.
Liene Linde: Jā, ja mēs vēlamies dažādību un šo mākslas veidu savā valodā, ar saviem aktieriem, par saviem stāstiem, tad diemžēl tas maksā tik, cik tas maksā. Patiesībā jau tas maksā arī vairāk, nekā tas izmaksā, jo milzīgu daļu darbu kino profesijā strādājošie dara neapmaksāti, lai tas vispār notiktu.
Alise Zariņa: Maksā tik, cik tehniskās izmaksas, kameras, gaismas īres un tā tālāk. Tas, uz ko mēs vienmēr varam taupīt, ir cilvēki. Un attiecīgi arī taupām.
