Henrieta Verhoustinska: Sveicinu studijā Dairu Āboliņu, manu kolēģi televīzijā un kinoteātra "Splendid Palace" māksliniecisko vadītāju un kuratori. Tu no kinoteātra "Splendid Palace" 100 gadiem jau 15 gadus darbojies šajā tik skaistajā vietā un vari arī noteikt šī kinoteātra repertuāru.
Daira Āboliņa: Jā, tā tiešām ir, es uzskatu, ka šis manā kinožurnālistes mūžā ir bijis ļoti svarīgs un nozīmīgs lēmums – sākt strādāt arī kinoteātra repertuāra jautājumos, jo tas ir kā paplašinājums un padziļinājums tam, ko mēs saprotam par to, ko esam mācījušies. Viena lieta ir vienmēr mēģināt uzdot pareizos jautājumus vai uzrakstīt precīzus teikumus, bet cita lieta ir patiešām būt atbildīgam par to, kā tu veido to kino ainavu cilvēkiem, kurus tu gribi sagaidīt kinoteātrī.
"Splendid Palace" ir manas bērnības kinoteātris.
Es tur esmu bijusi ar mammu, skatījusies droši vien "Mūzikas skaņas" vai kādas citas filmas, arī latviešu filmas. Atceros, kā es skatījos "Pūt, vējiņi!", piemēram, tolaik būdama 10 gadus veca meitene. Jā, tā vienmēr ir bijusi mana sapņu pils, neatkarīgi no tā, vai… Es pat nekad neuzdrošinājos sapņot, ka tā varētu notikt. Toreiz atsaucos sludinājumam avīzē pēcpadomju ērā, un tā tas notika. Tā es tur nokļuvu.
"Splendid Palace" simtgade 9. decembrī nosvinēta ar koncertfilmu – Bastera Kītona mēmo lenti "Šerloks Juniors", kurai oriģinālmūziku sacerējis un to izpildīja komponists Kārlis Lācis kopā ar solisti Aiju Vītoliņu un citiem mūziķiem.
Man ir jāatzīst, ka tas bija ļoti grūts daudzpakāpju lēmums, kā mēs svinēsim simtgadi, kas kā prāta vētra turpinājās apmēram divus gadus. Tad, kad es to uzrakstīju uz lapas, tās bija kādas astoņas filmas, kas, manuprāt, pirmkārt, šo vakaru padarītu lielisku. Otrkārt, kas izrādītu cieņu kinematogrāfam kā mākslai. Treškārt, kas arī būtu svētku sastāvdaļa. Tātad mums bija šāds saraksts, no kura mēs arvien izsvītrojām dažādas filmas, un tad izvēle krita par labu Basteram Kītonam un viņa filmai "Šerloks Juniors". Es nezinu, vai ir daudz cilvēku, kuri nav redzējuši šo filmu nekad, bet tiem, kas to nav redzējuši, es varu pateikt, ka filmas galvenais varonis ir kinomehāniķis. Kinomehāniķis! Tā ir profesija, kuras šobrīd vairs klasiskā izpratnē nav, jo šobrīd ir cilvēki, kuri, protams, rāda filmas, bet tas ir pilnīgi cits posms, pilnīgi savādāk tas viss notiek, ar datora starpniecību. Tie ir datora faili, ko jūs redzat uz ekrāna, tā joprojām ir filma, bet tas ir datora fails. Tātad kinomehāniķis.. Turklāt šī ir ļoti novatoriska un asprātīga filma. Filma nav ļoti gara, 44 minūtes. Tad mēs meklējām komponistu, tapieri. Arī nebija viegli. Bija vairāki pretendenti uz papīra, kurus mēs vēlējāmies redzēt kā šī vakara dalībniekus un šīs īpašās partitūras radītājus šai komēdijai.
Tad tika formulēts moto "no pagātnes uz nākotni", un bija skaidrs, ka, ja mēs izvēlējāmies 1924. gada filmu, ja filma mums ir tik sena, mums vajag komponistu, kurš ir ļoti asociējams ar mūsdienu kino un kino mūzikas procesu. Tas ir Kārlis Lācis.
Apsveicu tevi ar šo notikumu, bet saki, lūdzu, kādas šobrīd ir skatītākās filmas kinoteātrī "Splendid Palace"?
Šonedēļ visvairāk mums ir pieprasīts tieši Basters Kītons. Jūs nebūsiet pārsteigti par šo faktu, bet mēs esam apkopojuši datus par 2023. gadu, un kinoteātrī "Splendid Palace" visskatītākā filma, kāds pārsteigums, ir filma "Mātes piens", kuru ir noskatījušies gandrīz deviņi tūkstoši skatītāju. Tā ir filmu līdere. Otrajā vietā mums ir Vesa Andersona filma "Asteroīdu pilsēta". Trešajā vietā ir filma "Viss būs labi", kas ir Staņislava Tokalova diezgan kontroversāla filma par viņa krievvalodīgo ģimeni, kura mēģina integrēties Latvijā. Vēl tām seko citas latviešu filmas, arī Jura Poškus filma ir pirmajā pieciniekā. Tas, kas jūs visvairāk šajā mirklī varētu interesēt, ir fakts, ka šajā reitingā tikai sestajā vietā ir "Openheimers", kas kļuva par to lokomotīvi, lai cilvēki atgrieztos kinoteātros. Mēs zinām, ka šī filma tika izlaista uz ekrāniem tādā mākslīgā tandēmā ar filmu "Bārbija", un cilvēki tiešām vasaras vidū atgriezās kinoteātros un arī šobrīd joprojām nāk uz kinoteātriem.
Ir prieks dzirdēt, ka šajā sarakstā ir daudz latviešu kino. Daira, ko tev pašai nozīmē kinoteātris "Splendid Palace"?
Tas ir ļoti grūts jautājums, jo tas man nozīmē ļoti daudz, ja tā vispār ir atbilde uz šo jautājumu. Tas man nozīmē Latvijas kvalitatīva kino zīmolu.
Jau no 30. gadiem "Splendid Palace" ir bijusi tieši Latvijas, latviešu filmu prezentācijas jeb pirmizrāžu vieta, un šo tradīciju lielā mērā ir izdevies saglabāt.
Jā, tas man nozīmē, ka mēs visi, es, mani kolēģi, Ieva Sīpola, Aiga Stengrevica, Lelde Jevstigņejeva, mēs, kas esam tas kodols šobrīd, turpinām to, ko 100 gadus ir izdevies nosargāt citiem cilvēkiem, padodot šo stafeti tālāk. Tā ir ļoti liela atbildība, jo mēs zinām, ka kinoteātrim savas attīstības laikā vairākkārt bijuši gan provokatīvi, gan reālistiski risinājumi, ko ar to darīt, – vai to privatizēt, vai neprivatizēt, kas būs šī kinoteātra saimnieks, bet kinoteātrī "Splendid Palace" vienmēr ir strādājuši cilvēki, kuriem šis ir pats svarīgākais – šeit mēs rādām kino. Tie ir cilvēki, kuriem ir degusi sirds par to, lai šeit nekas neapdraudētu situāciju, ka mēs rādīsim kino. Mēs zinām, ka ir bijis karš pa vidu, mēs zinām, ka ir bijuši plūdi, ugunsgrēks, mēs visu to zinām, un kinoteātris ir vairākkārt piedzīvojis arī lielākas un mazākas restaurācijas… No šī gada kinoteātrim ir arī jauns projektors.
Jā, galvenais, ko es gribu teikt, ir, ka tā ir milzīga atbildība turpināt. Tieši turpināt un padot šo stafeti tālāk. Es skaidri zinu, ja es to skaidri nezinātu, es te nesēdētu un vispār strādātu kaut kur citur –
es zinu, ka kinoteātris "Splendid Palace" vienmēr rādīs kino un tur vienmēr būs lielais ekrāns.
Kā tu šobrīd izjūti – latviešu kino spēks, kur tas ir? Vai tās ir spēlfilmas, vai dokumentālais kino, vai tie ir jaunie režisori, kas ienāk, vai tie ir klasiķi? Vai mēs esam šīs Eiropas kino latiņas augstumos?
Atsevišķos filmu veidos mēs noteikti esam šīs latiņas augstumos. Pirmkārt, tā ir animācija, kura gadu no gada ir festivāla augstākajos reitingos. Animācijā, manuprāt, mums ir tāda autoru daudzveidība Latvijā, un viņi ir tik augstā līmenī. Animācijā mēs esam riktīgi malači. Dokumentālajā kino mums pietrūkst jaunās paaudzes. Mums ir Ivars Seleckis, Ivars Zviedris. [Ivars Seleckis] ir vienīgais Latvijas režisors, kurš ir sasniedzis Eiropas Kinoakadēmijas augstāko pjedestālu, viņš ir saņēmis Eiropas gada [dokumentālās] filmas titulu par filmu "Šķērsiela". Tas bija ļoti sen, bet Ivars Seleckis ir arī Eiropas Kinoakadēmijas biedrs, viņš ļoti apzinīgi izturas pret balsošanu, tieši pret dokumentālo kategoriju. Tu viņam vari paprasīt visu par jaunākajām dokumentālajām filmām, viņš visu tev izstāstīs. Tā ka mēs vienreiz tur esam jau bijuši. Laila Pakalniņa ir vismaz divas reizes nominēta šai balvai, tā ka mēs esam bijuši ļoti tuvu šim pjedestālam. Mēs tur būsim. Agri vai vēlu, bet mēs tur būsim.
Mūsu spēks ir tajā, ka mēs esam godīgi pret sevi, mēs stāstām savus stāstus,
savus Latvijas stāstus, kurus var saprast citu tautu skatītāji. Stāstīsim tā, lai viņi var saprast mūs, stāstīsim gudri, estētiski, kvalitatīvi, autora stilā. Viņi mūs sapratīs. Tas ir jau pierādījies. Tas būs. Tātad mūsu spēks, tāpat kā visām mazām valstīm, ir, pirmkārt, sadarboties ar citām mazām valstīm. Mēs zinām, ka visus pēdējos gadus mēs ļoti daudz sadarbojamies ar igauņiem un lietuviešiem arī, ir izveidojusies tāda jau kā Baltijas kopa, alianse. Mēs zinām, ka Berlīnes kinofestivālā Baltijas valstis bija fokusā šogad. Tā kā tas jau viss notiek, bet, otrkārt, mums vajag spēcīgus autorus. Mīļie režisori, esiet drosmīgi un stāstiet savus stāstus!
