Ceļvedis sadalīts trīs daļās, lai var pievērsties tam, kas vairāk interesē. Ir raganu un pārdabiskā izlase (kas gan iekļauj arī dokumentālo filmu!), kinofestivālu aktualitātes un filmas no tālākām pasaules vietām, uz kurām citādi būtu grūti aizceļot. Un lai jūs nebiedē šis pieteikums – festivālā ir diezgan daudz arī pavisam "normālu filmu".
RIGA IFF CEĻVEDIS
Raganiskais
Šogad sevišķi daudz festivāla filmu pievēršas mītiskajam, maģiskajam, noslēpumainajam, īsti rudenīgā garā rokoties zemē un pūstošās lapās. No šīm vairāk vai mazāk raganiskajām filmām šeit atlasītas ir piecas, bet vēl dažas var meklēt kategorijā "Zosāda", un, ja nervi tur, noteikti jāiemet acs čehu sirreālista Jana Švankmajera retrospektīvā.
"Elles katls"
("Des Teufels Bad", Veronika Franca, Severīns Fiala, 2024, Austrija, Vācija)
Līdzīgi kā Roberts Egerss (filmas "Ragana" (2015) un gaidāmās "Nosferatu" (2024) autors), austriešu režisori Franca un Fiala klusas šausmas meklē dziļā pagātnē, kad nelabais klīda pa mežiem un iemiesojās dažādās dzīvās būtnēs un mūsu apziņas grūtībās. Filma, kas daļēji balstīta divu 18. gadsimta sieviešu tiesas prāvu pierakstos, iet pa smalko robežu starp mītu un patiesību, un psihes tumšāko nostūru uzvarai fonā skan maģisks izpildītājas Soap&Skin skaņu celiņš.
"Beigas"
(Māris Maskalāns, 2024, Latvija)
No pīšļiem tu esi nācis, par pīšļiem tev ir jāpaliek. Māra Maskalāna dokumentālā filma "Beigas" šai kategorijā ir izlēcēja, jo patiesībā tai nav nekāda sakara ar raganām vai maģiju. Ar precīzu fotogrāfa aci režisors lūkojas uz nemīlētāko no dzīves atskaites punktiem – nāvi. No vienas dzīvības barojas cita, šūnas noārdās, bet cilvēks cenšas šim ciklam pārkāpt pāri. Daba, māksla un neizbēgamais – savu viedokli vajadzēs noformulēt pašam.
Filma festivāla programmā piedzīvo savu pasaules pirmizrādi.
"Čivinošā dvēsele"
("Čiulbanti siela", Deimants Narkevičs, 2023, Lietuva)
Lai apzīmējums "3D filma" jūs nemaldina! Šis nav tas gadījums, kad attēls uzbrūk un mulsina. "Čivinošā dvēsele" stereoskopijas paņēmienu izmanto, lai uzburtu sirreālu atmosfēru, kurā ir viegli noticēt vecu sievu māņiem un vasaras nakšu sapņiem. Lietuvas lauki izgaismojas pārpasaulīgā gaismā, un skatītājs tajā iegrimst tik dziļi, ka arī pašam dvēsele sāk virmot. Varbūt šī ir trīsdimensionālā kino renesanse.
"Astoņas Bivas ezera ainas"
("Biwa järve 8 nägu", Marko Rāts, 2024, Igaunija)
Nespodra gaisma un maģiskas robežšķirtnes parādās arī trešajā Baltijas filmā šai sadaļā. Rāts savā darbā savieno Peipusu Igaunijā ar Bivas ezeru Japānā, sapludina iespējamo ar neiespējamo un garīgo ar laicīgo. Zvejnieku ciematā grēks pastāv līdzās maigumam, jo katrs meklē mierinājumu savā veidā. Var gadīties, ka filma rada vairāk jautājumu nekā atbilžu, bet nereti tieši to mēs no kino sagaidām.
"Meitene ar adatu"
("Pigen med nålen", Magnuss van Horns, 2024, Dānija, Polija, Zviedrija)
Ja filmas notikumi nerisinātos 20. gadsimta sākumā, tad tās galvenā varone noteikti tiktu sadedzināta uz sārta kā ragana. Tā vietā viņa tiek dēvēta par sērijveida slepkavu. Iedvesmojoties no reālas personības, kas palīdzēja sievietēm atbrīvoties no viņu nevēlamajiem bērniem, "Meitene ar adatu" stāsta nežēlīgiem kontrastiem pildītu stāstu par kopābūšanu, palīdzību, nosodījumu un nelaimi. Spēcīgs, vizuāli iespaidīgs kinodarbs, ko vēlams redzēt tieši uz lielā ekrāna.
Aktuālais
Ja nu negribas līst psihes tumšajos nostūros, festivāls ir izveidojis kategoriju "Normālas filmas", kas stāsta neparastus stāstus par parastiem cilvēkiem. Nevaru solīt, ka zemāk minētās filmas atbilst "normālu" filmu raksturojumam, bet tās noteikti reprezentē šībrīža aktualitātes kino pasaulē.
"Substance"
("The Substance", Koralī Faržā, 2024, ASV, Lielbritānija, Francija)
Jāsāk ar filmu, kuras slava tai jau steidzas pa priekšu. Tematiski tā ietilpst arī raganisma kategorijā, tikai nevis caur nāvi, bet gan bailēm no tās. Spoža aktrises Demijas Mūras loma, kurā viņa – novecojoša aktrise – atveido novecojošu ētera zvaigzni industrijā, kas cildina jaunību. Košās krāsās un skaistos kadros attīstās šausminošs stāsts par ētikas robežās neietveramu cīņu ar nepielūdzamo laika ritējumu.
"Blakusistaba"
("The Room Next Door", Pedro Almodovars, 2024, Spānija)
Kā gan bez Tildas Svintones? Šogad viņa Rīgas Starptautiskajā kino festivālā ierodas kopā ar Džulianu Mūru un melodrāmas meistaru Pedro Almodovaru, kura garajā karjerā šī ir pirmā filma angļu valodā. Almodovara krāsu eksplozija, kā ierasts, sevī slēpj ne vien kiču un humoru, bet arī eksistenciālas sāpes – viņa varonēm ir jāsamierinās ar nāves tuvumu un nožēlām, kas nāk tam līdzi. "Blakusistaba" Venēcijā saņēma "Zelta lauvu" un ir viena no šīgada lielākajām festivālu filmām.
Kaut gan festivāla seanss jau ir izpārdots, filma sarakstā vietu ir pelnījusi – ar domu, ka agrāk vai vēlāk tā nonāks arī kino repertuāros.
"Parīze, Teksasa"
("Paris, Texas", Vims Venderss, 1984, Francija, ASV, Rietumvācija)
Vima Vendersa meistardarbs, ceļa filmu (road movie) klasika tuksneša smilšu un moteļa izkārtnes neona krāsās – restaurētā "Parīze, Teksasa" uz lielā ekrāna. Tā ir tapusi četrdesmit gadu pirms pagājušajā festivālā izrādītās Vendersa filmas "Jaukās dienas" un uzrāda, ka īsts meistars nekad nemirst.
Turklāt šo pieredzi dienu iepriekš ir iespējams ievadīt ar četru režisora īsfilmu seansu, kas iezīmē viņa rokraksta veidošanās laikus un pārdomas par kino nozīmi kā tādu. Īpaši jāizceļ filma "Istaba Nr. 666", kurā pilnīgi improvizēti par kino runā tādi grandi kā Godārs, Fasbinders, Antonioni, Hercogs un citi.
"Sausi slīkstot"
("Seses", Laurīns Bareiša, 2024, Lietuva, Latvija) & "Izlecējas" ("Akiplėša", Saule Bļuvaite, 2024, Lietuva)
Divtūkstoš divdesmit ceturtais ir lietuviešu kino gads. Lēnā ģimenes spriedzes filma "Sausi slīkstot" prestižajā Lokarno kinofestivālā saņēma balvu par labāko režiju un labāko aktierdarbu, bet pusaudžu ķermeniskuma izpēte "Izlecējas" – labākās filmas titulu. Ar šīm balvām pietika, lai pasaules skatieni pievērstos mūsu kaimiņvalstij. Turklāt mēs paši bieži vien nemaz nezinām, kas notiek tepat aiz robežas, – ir vērts saausīties, kad kaimiņu kinodarbi nonāk uz mūsu ekrāniem.
"Lēni degošās zemes dziesmas"
("Pisni zemli, shcho povilno horyt'", Olha Žurba, 2024, Ukraina, Dānija, Zviedrija, Francija)
Diemžēl Krievijas karš Ukrainā joprojām ir aktuāls, un nu jau noris tik ilgi, ka kino veidotāji ir varējuši iemūžināt kara emocionālo seku progresiju – no šoka un akūtām sāpēm līdz apātijai un dziļam rūgtumam. Kamēr frontē notiek cīņa par brīvību, pārējiem jādzīvo šajā jaunajā normalitātē un jācenšas noticēt tam, ka nākotne ir iespējama. Olhas Žurbas poētiskajā šausmu dienasgrāmatā tomēr uzvaroša ir gaisma.
Pasaule
Kino festivāli ir vieta, kurā sastapties ar pasauli, kas ir plašāka nekā ikdienā sasniedzamā. Šajā izlasē ir filmas, kas runā citās balsīs un valodās, rāda citas ainavas un sniedz citus skatījumus. Ceļojums apkārt zemeslodei no kinoteātra sēdekļa.
"Dahomejas karaliste"
("Dahomey", Mati Diopa, 2024, Francija, Senegāla, Beninas republika)
Berlināles "Zelta lāci" saņēmusī dokumentālā filma "Dahomejas karaliste" izceļ mūsdienu muzejniecībā sevišķi aktuālu tēmu – postkoloniālu skatījumu uz muzeju krājumiem. Kad Emanuels Makrons vēlīgi atgriež Beninai Francijā glabātus mākslas darbus, kas tur, protams, nonākuši ne brīvprātīgā kārtā, žestam ir sāja pēcgarša. Vai darbu atgriešanu mudinājusi nožēla par pagātnes pāridarījumiem vai arī pasaules spiediens? Un kā beninieši paši lūkojas uz sava mantojuma atgriešanos mājās?
"Šambala"
("Shambhala", Mins Bahadurs Bams, 2024, Nepāla, Francija, Norvēģija, Honkonga, Ķīna, Turcija, Taivāna, ASV, Katara)
Nepālas filma "Šambala" ved skatītāju cauri gan laicīgām, gan garīgām ainavām, kļūstot par hipnotisku ceļojumu galvenās varones dvēselē. Uzņemta vienā no visaugstāk virs jūras līmeņa esošajām cilvēku apmetnēm, filma izmaina skatītāja prāta stāvoklī tāpat kā Himalaju retinātais gaiss. Varoņstāsts jaunās dvesmās un neierastā kino valodā.
"Universālā valoda"
("Universal Language", Metjū Rankins, 2024, Kanāda)
Runājot par valodu – šajā filmā Vinipega kļūst par Bābeli, kurā dažādas valodas pārklājas, plūst un pārveidojas, sev līdzi sapludinot arī realitāti. Līdzīgi kā kino murgu meistars Gajs Madins, arī Metjū Rankins caur (it kā) autobiogrāfisku stāstu pārrada Vinipegu par paralēlās realitātes pasauli un šajā sapņu zemē atļaujas būt ne vien absurdists, bet arī kritiķis. Pilnīgs ārprāts ar pavisam nopietnu seju.
"Pāreja"
("Crossing", Levans Akīns, 2024, Zviedrija, Dānija, Francija, Turcija, Gruzija)
"Šķiet, ka Stambula ir vieta, uz kuru cilvēki dodas, lai pazustu," saka Lia, kura kopā ar pusaudzi Ači atbraukusi no Gruzijas, lai šeit atrastu savu māsasmeitu. Pilsēta viņus dzenā un plosa, viņi pinās gruzīņu, turku un angļu valodās, un katrs solis uz priekšu nozīmē divus atpakaļ. Meklējumus apgrūtina gan sev līdzi atvestie, gan Stambulā sastaptie aizspriedumi, un visiem varoņiem būs kaut kas par sevi jāiemācās.
"Atpakaļ, kur iepriekš nekad nav būts"
Starptautiskais īsfilmu konkurss
Apkārt pasaulei nevis astoņdesmit dienās, bet astoņdesmit minūtēs – īsfilmu programmas ir visērtākais veids, kā ielūkoties visdažādākajos prāta un pasaules nostūros. Sešas filmas, kas iekļautas izlasē "Atpakaļ, kur iepriekš nekad nav būts", ne vienmēr aizved skatītāju uz īstām vietām, taču tās pavisam noteikti būs pazīstamas. Kādas gan ir cilvēka attiecības ar vietu?
Kopumā Riga IFF ir piecas īsfilmu konkursa programmas – viena nacionālā un četras starptautiskās –, un tās visas ir pieejamas arī tiešsaistē. Mudinu tajās ielūkoties.
