Žulijens Nuhums Kulibali: Šodienas temats, kas ir seriāli, daudzsēriju filmas, kā mēdz teikt, nav nekāds zemais žanrs. Tas ir ļoti nopietns stāstniecības formāts, turklāt jāsaka, ka jau ar tādu pamatīgu tradīciju. Bet tieši forma man šķiet interesanta, šie lielformāta stāsti ļauj gan iedziļināties filmas pasaulē, gan kinematogrāfiskajos paņēmienos, gan arī tas īstenībā ir tāds kārtīgs uzdevums, kā noturēt koherenci visa šī garā stāsta garumā. Tad nu, lūk, mēs abi ar Dārtu esam šo to paskatījušies.
Dārta Ceriņa: Mēs patiesi esam daudz sekojuši līdzi tam, kas ir aktuāls jau tevis pieminētajā 21. gadsimta jaunajā romānā, literatūrā, kas ir seriāli, serialitāte un tās formāti, un esam sagatavojuši, patiesību sakot, divus tādus pretēji atšķirīgus seriālu piemērus, kuriem, mūsuprāt, ir vērts pievērst uzmanību.
"Lāsts jeb Roberts Dērsts par dzīvi un nāvi"
Žulijens Nuhums Kulibali: Tu esi izvēlējusies seriālu, kas man šķiet ļoti neparasts ar to, ka tā pirmā sezona īstenībā bija 2015. gadā, un otrā, jaunākā, sezona ir iznākusi tikai šogad. Respektīvi tā serialitāte, kas turpinās tādā pamatīgā laika nogrieznī.
Dārta Ceriņa: Jā, tas ir dokumentālais daudzsēriju seriāls. Tajā ir tieši tas, ko tu jau ieskicēji, ka seriāli ļauj tiešām izvērst laikā un arī detalizācijā, un arī uzmanībā varoņus, stāstus, vienalga, vai tā ir fikcija vai tas ir stāsts, kas balstīts patiesos notikumos. Šajā gadījumā mēs runājam par vienu no maniem seriālu saraksta galvgalī novietotajiem seriāliem, ko latviski atveido kā "Lāsts jeb Roberts Dērsts par dzīvi un nāvi". Taisnība ir, ka tā pirmā sezona iznāca 2015. gadā, un nu jau faktiski pēc deviņiem gadiem ir iznākusi otrā sezona, turpinot kriminālistikas un pētnieciskās žurnālistikas, un brīnišķīga dokumentālā kino metožu apvienojumu.
Te tiešām ir Fibonači visās spilgtākajās izpausmēs.
Žulijens Nuhums Kulibali: Klau, man šķiet, ka mums pēdējo 10 gadu laikā ir bijis tāds kā bums ar to, ko varētu saukt par "true crime" jeb patiesajiem noziegumiem pa pēdām. Kā tev šķiet, kādēļ tieši šis naratīvs, šie dokumentālie stāsti bauda tiešām tik lielu uzmanību? Man šķiet, tas ir globāls fenomens.
Dārta Ceriņa: Jā, man liekas, ka tas fenomens, un tas ir daudzkārt arī pieminēts, ka pēdējos gados, īpaši pateicoties "Netflix" un vispār televīzijas producētiem darbiem par sērijveida slepkavām, arvien biežāk parādās arī popkultūrā šī savā ziņā glamurizācija slepkavām vai nemitīgā Džekila/Haida dualitātes romantizācija. Cita starpā, es teiktu, ka tā tomēr ir šī dramaturģiskā fascinācija, ka mēs vienmēr meklējam, ka jābūt kādam attaisnojumam, mēs meklējam kādu dziļāku motīvu. Vienmēr ir kaut kāda šī patiesība vai kas cits. Es domāju, ka tas skaidro to, ka tagad pēdējos piecus, septiņus gadus ir tik milzīga interese par Tedu Bandiju, par [Frederiku] Banneru. Mums pat ir iznācis seriāls 2022. gadā. Tāpat arī [kinorežisors] Deivids Finčers, kurš gan pievērsās sērijveida slepkavām jau krietni senāk, turpina pētīt šo tiešām no psiholoģijas un antropoloģijas viedokļa fascinējošo tēmu.
Bet kur, piemēram, Endrū Džareki ar "Lāsts jeb Roberts Dērsts par dzīvi un nāvi" pavisam noiet nost no šīs trases ir, ka šeit kino veidotāji tiešām izmeklē noziegumu. Tas nenozīmē atnākt, veidot kaut kādu portretu, problēmu, bet tiešām mēģināt rekonstruēt nozieguma vietu, iesaistīties tiesvedībā, krimināltiesās un visur citur. "Lāsts" jeb "The Jinx", kuru, patiesību sakot, daudz veiksmīgāk būtu tulkot kā "Sakritība", jo anglofonajā vidē ir šī spēle – kad kāds iedomājas vienu un to pašu un pasaka vienu un to pašu vārdu reizē, ir jāpasaka "jinx". Tā ir kā sakritība, ka mēs domājam līdzīgi vai nodomājam vienu un to pašu. Lūk, tad "Lāsta" jeb "The Jinx" galvenais varonis, neordinārais sērijveida slepkava, tiek apsūdzēts trīs dažādās slepkavībās. Divas no tām nav pierādītas, trešajā viņš ir pārliecinājis zvērinātos par to, ka ir pašaizsargājies. Bet viņš ļoti detalizēti ir izstāstījis, kā savu pēdējo upuri, tātad trešo nogalināto, viņa kaimiņu, viņš ir sagraizījis, sadalījis, un kā viņš ir mēģinājis atbrīvoties no līķa. Un tomēr tiesa viņu attaisnoja kā nevainīgu.
Seriālā, mijoties absurdam, ietekmei, naudai, pilnīgi neticamiem Amerikas reģionālajiem kultūrslāņiem, kam izbrien cauri seriāla veidotāji, tas ir kaut kas tiešām unikāls.
Šis Dērsts ir Ņujorkas miljardu nekustamo īpašumu dinastijas vecākā atvase, kurš faktiski arī nekad netiek pie valdīšanas. Viņš savā ziņā ir šis autsaiders, introverts, kurš it kā vienmēr ir vēlējies darīt kaut ko savu. Viņš ir apprecējis brīnišķīgu sievu, ko, rodoties problēmām, kā pēc tam tika pierādīts, ir nogalinājis. Kam seko pēc gadiem 20 arī viņa labākās draudzenes slepkavība, un tad jau arī piesauktais viņa kaimiņš, kura identitāti viņš piesavinājās. Patiešām, vienalga, cik daudz ir zināms par to, kas patiesībā notika, tas nemaina ne pirmās, ne otrās sezonas spriedzi, sekojot līdzi, iedziļinoties pierādījumos, liecībās, intervijās. Cita starpā, ja nebūtu tapusi pirmā sezona, nebūtu arī atklāts ļoti būtisks pavediens, kas izmainīja ļoti daudz ko Roberta Dērsta tiesvedībās.
Žulijens Nuhums Kulibali: Izklausās diezgan fascinējoši. Tas, kur es aizķēros, bija, protams, tas, ka kino veidotāji paši aktīvi iesaistās šī nozieguma risināšanā. Zināmā mērā mēs runājam par tādu imersīvu kinematogrāfisko pieredzi. Man uzreiz nāk prātā šis "reenactment" jeb inscenējuma rīks. Es domāju, ka arī tu atceries 2012. gada fenomenāli labo un plaši novērtēto filmu "The Act of Killing" jeb "Nogalināšanas anatomija" – [režisora] Džošuā Openhaimera filmu, kurā tika šādā veidā reinscenēti kara noziegumi. Es saprotu, ka šajā gadījumā filmdari ir vairāk tādi kā psihologi, kā…
Dārta Ceriņa: Te ir vairāk tāds klasisks izmeklēšanas process. Te ir intervijas, nemitīgas intervijas, liecības, informācijas apkopošana. Tas, kas, manuprāt, tiešām ir veiksmīgi seriālā, kuru veido 12 dažādas epizodes, ka pirmā sezona tiešām beidzas tur, kur otrā sākas.
Šeit mēs redzam to, ka te nav nekādu manipulatīvu, aizklātu paņēmienu. Skatītāji zina tieši tikpat daudz, cik veidotāji.
Žulijens Nuhums Kulibali: Cik interesanti! Sanāk tāda patiesi imersīva izmeklēšanas pieredze. Nu un tad tas arī īstenībā paskaidro to, kādēļ līdz otrajai sezonai ir bijis jāgaida tik ilgi, jo skaidrs, ka šāda skrupuloza pieeja darbam viennozīmīgi paņem daudz laika.
Dārta Ceriņa: Kad seriāls iznāca "HBO" platformā, tas Amerikā kļuva tiešām par milzīgu sensāciju. Nav tādas mājsaimniecības, kurā nezinātu, kas ir Roberts Dērsts, kas ir Bobs no Ņujorkas. Kas ir interesanti, es biju pati to palaidusi garām 2015. gadā, kad iznāca šis seriāls, bet, pateicoties otrajai sezonai, te nu es esmu un varu teikt – jā, tas ir seriāls, kuru es labprāt arī iegravētu savā skatāmsarakstā.
"Kļūstot par Karlu Lāgerfeldu"
Žulijens Nuhums Kulibali: Kamēr tu skatījies kaut ko tādu formas ziņā diezgan iespaidīgu un inovatīvu, par otru seriālu, kuru mēs šodien apskatīsim, tā gluži laikam nevarētu teikt. Taču laba izklaide ir laba izklaide.
Tiesa, dažkārt šķiet interesanti, cik tālu mums ir tiesības izklaidēties, izmantojot reālas personas, reālu personu likteņus.
Tikpat kā gaidot, kad viņi tūlīt, tūlīt atvadīsies no šīs saules, lai ātri vien uzceptu versiju par to, kas tad ir noticis šajos krāšņajos brokāta kuluāros. Te mēs runājam par platformā "Disney+" nule kā iznākušo seriālu "Kļūstot par Karlu Lāgerfeldu". Es par šo seriālu, patiesību sakot, uzzināju no Ditas Rietumas, kas savā "Facebook" profilā teica, ka šis ir tāds vasaras skatāmais materiāls. Tad nu es devos un skatījos.
Šis ir viens diezgan interesants gadījums, kas mani visnotaļ mulsināja, un mulsina ne tikai tādēļ, ka galvenās lomas atveidotājs ir Daniels Brūls, kas spēlē tātad vācu izcelsmes modes dizaineri Karlu Lāgerfeldu, kas ir viens no skaļākajiem un lielākajiem vārdiem tā saucamajā "gatavs valkāšanai" modē un 50 gadu laikā ir bijis mākslinieciskais direktors vairākiem modes namiem. Šis seriāls pieķeras tam periodam, kad viņam ir 35 gadi, un viņš beidzot ne gluži izcīna, bet tā kā veido šo izrāvienu, kļūstot par modes nama "Chloe" direktoru. Tātad mani mulsina tas, cik patvaļīgi šī seriāla veidotāji izrīkojas ne tikai ar Karla Lāgerfelda dzīvi, bet arīdzan ar Īva Senlorāna un Žaka de Bešera dzīvi, viņus savijot tādā mīlas trijstūrī. Šis viennozīmīgi ir darbs par kvīrām attiecībām, – es īstenībā nezinu, bet, kamēr es skatījos, es tur nepamanīju nevienas heteroseksuālas attiecības.
Dārta Ceriņa: Man liekas, ka tur tādu arī nav.
Žulijens Nuhums Kulibali: Nu, lūk, no otras puses, man jāsaka, ka šis ir viens no heteronormatīvākajiem darbiem, kādu es esmu redzējis pēdējā laikā, jo tur ir tāda dabūšanās, tāda melodrāma un tāda telenovele, kas, protams, ir ļoti, ļoti aizraujoša un izklaidējoša, bet tajā pašā laikā rada lielus jautājumus par to, kā tad tik liberāli var attiekties pret reālām personībām. Es nezinu, vai šis seriāls īstenībā atklāj kaut ko jaunu, vai tas dod kaut kādu pienesumu šo cilvēku biogrāfijās. Turklāt arī jāsaka, ka tik tikko, šķiet, pagājušajā gadā, ir iznākusi filma par Īvu Senlorānu, kas ir izrādīta arī Latvijā.
Dārta Ceriņa: Jā, ir bijušas neskaitāmas versijas. Cita starpā, es arī pārskatīju, ka Senlorānam ir divas franču filmas – viena 2015. gadā, viena 2014. gadā, kas arī tika izrādītas Latvijā.
Žulijens Nuhums Kulibali: Nu, lūk, un tas, protams, rada arī jautājumu par to, kas īsti vispār ir modes filma.
Dārta Ceriņa: Vai biogrāfiska filma par modes personībām. Jo es pievienojos mulsumam, teiksim tā, ar kuru tu dalījies. Man šķiet interesanti, ka šī modes vide rada tādu ļoti nevajadzīgu melodramatisko slāni, kas kaut kā pilnīgi padara visu tik neinteresantu un arī neieinteresētu vienlaikus. Vismaz man kā skatītājai. Seriāls ir tik ļoti formāls.
Žulijens Nuhums Kulibali: Tieši tā, ļoti formāls. Ir ļoti labi jūtama šī klasiskā formula, pēc kuras arī katra epizode attīstās. Arī tēlu hierarhija ir tāda, ka īstenībā laikam tie titri, kas parādās katras epizodes sākumā, kas vēsta, ka šis seriāls ir reālos notikumos balstīts un nevis reprezentējošs materiāls, īstenībā tā nekaitina tik ļoti, nu – paldies Dievam. Protams, ir vispār tāds modes filmu ietvars kā tāds. 21. gadsimtā ļoti daudzi modes nami, ieskaitot arī tos, kas tiek apskatīti seriālā "Kļūstot par Karlu Lāgerfeldu", ir veidojuši savas modes filmas. Tas ir līdzīgs žanrs foto sesijām un glancēto žurnālu atvērumiem, un ir vesela virkne arī ar kinorežisoriem, kas ir veidojuši šīs modes filmas. Ik pa laikam īstenībā modes nami tās arī rada.
Dārta Ceriņa: Tā ir, arī reklāmu kontekstā tiek piesaistīti zināmi režisori.
Žulijens Nuhums Kulibali: Lūk, šīs modes filmas ir īpašas ar to, ka tās ir ļoti atmosfēriski gabali. Es teiktu, ka tādos gadījumos pat tā estētika, kas absolūti prevalē pār kaut kādu naratīvo saturu, ir atsvaidzinoša, un tās mērķis ir reklamēt – nodot kaut kādas konkrētas kolekcijas sajūtu. Šeit man ir tāda sajūta, ka šī daudzsēriju filma,
šis seriāls kaut kādā mērā strādā līdzīgos reģistros, tātad nododot kaut kādu estētisko kodu, kas varētu būt Karla Lāgerfelda vācu formālais stils franču modes pasaulē.
Dārta Ceriņa: Jā, es tev piekrītu. Ja mēs runājam par kaut ko jaunu un novatorisku, to mēs laikam šajā seriālā neatradīsim, bet mēs atrodam laikmeta kontekstu, drāmas… Drāmas diezgan daudz un drānas.
Žulijens Nuhums Kulibali: Jā, uz to noteikti ir interesanti skatīties. Ja tam pieiet bez tādas īpašas pietātes un pretenzijām par realitāti, par kaut kādu patiesīgumu, un var uztver to, ka Karls Lāgerfelds un Īvs Senlorāns ir nevis cilvēki, bet gan zīmoli, kas ir saģērbušies kā cilvēki, kas ir saģērbušies konkrētā zīmola tērpos, tad, protams, šī skatīšanās pieredze var būt diezgan patīkama.
Dārtas Ceriņas un Žulijena Nuhuma Kulibali sarunas par kino
