Ivars Seleckis savas dzīves laikā izveidojis vairākus desmitus filmu, joprojām turpina aktīvi strādāt, un viņa jubilejas svinību kulminācija būs jaunākās filmas "Turpinājums. Pieaugšana" pirmizrāde. Tā notiks tieši viņa dzimšanas dienā, 22. septembrī, kinoteātrī "Splendid Palace".
Filmā Seleckis ar septiņu gadu distanci atgriežas pie filmas "Turpinājums" varoņiem – pieciem bērniem no dažādām Latvijas malām. Tolaik viņi sāka iet pirmajā klasē, tagad sasnieguši jau 14 gadu vecumu, un viņu dzīve arvien spilgtāk iezīmē Latvijas sabiedrību šķērsgriezumā.
Darbu pie dokumentālās filmas "Turpinājums" Ivars Seleckis uzsāka 2015. gadā, vērojot piecu dažādu Latvijas bērnu pirmo skolas gadu. Jau tad viņa iecere bija pēc laika pie filmas varoņiem atkal atgriezties, lai izstāstītu gan katra personisko pieaugšanas stāstu, gan caur viņiem arī Latvijas stāstu kopumā.
Tagad tapis šis turpinājums, kurā filmas varoņus redzam pēc septiņiem gadiem, kad viņi ir nu jau 14 gadus veci un uzsāk skolas gaitas 8. klasē.
Ja pirmajā filmā galvenos varoņus sastapām Rīgā, Kusā, Vecpiebalgā un Stoļerovā, tad tagad daļa dzīvo un mācās jau citviet, katram no jauniešiem ir savas aizraušanās un sava sapratne par dzīvi. Zanes lielā kaislība ir basketbols, Anastasija aizraujas ar zirgiem, Gļebs sevi ļoti daudzpusīgi pilnveido. Anete dzīvo jau ļoti patstāvīgi, bet Kārlis darbojas jaunsardzē, viņš piedzīvojis pirmās nopietnās attiecības ar meiteni un arī šķiršanās sāpes.
Ivars Seleckis atzīst, ka šo septiņu gadu laikā jauniešu dzīvēm fons bijis visai padrūms ar pandēmiju un karu Ukrainā, un tas viņos atstājis savu nospiedumu, bet viņi visi dzīvo enerģiski, visi ir personības, un tas rada cerīgu sajūtu: "Viņu visu dzīvēs ir kaut kas noticis, bet es jūtu, ka pašapziņa viņiem ir, nav tādas ņaudēšanas, kāda bija kādu laiciņu atpakaļ. Vai nu karš mobilizējis, vai kas cits, bet es domāju, ka visi šie jaunie cilvēki ir diezgan enerģiski, cenšas sasniegt savus mērķus.
Tā kā šī jaunā paaudze ir droša, tā nesvārstās.
Sevišķi tas ir laukos jūtams, ka cilvēki turas pie savas zemes, zina, ko ar šo zemi darīt, viņiem tā apziņa varbūt ir spēcīgāka nekā tiem, kas dzīvo pilsētā."
Pusaudžu vecums ir dažādās nozīmēs sarežģīts periods, tāpēc filmas veidotājiem arī saskarsme ar jauniešiem ne vienmēr bija vienkārša, taču jaunieši novērtēja patieso interesi par viņiem un viņu dzīvēm – atzīst režisors Armands Začs, kurš ar Ivaru Selecki filmu veidoja ciešā kopsadarbībā: "Es nezinu, kā ir tagad, bet es atceros, ka manā laikā pieaugušajiem varbūt ne tik ļoti interesēja, ko četrpadsmitgadīgs jaunietis domā par dzīvi un tamlīdzīgi. Un tajā brīdī, kad tas jaunietis saprot, ka tevi patiešām interesē viņa domas, ka tu klausies, man liekas, viņam ir interesanti parunāt. Mums atkal bija interesanti, jo man liekas, ka
tur ir kaut kāds pierādījums evolūcijai jau redzams uz vietas, jo es 14 gados noteikti tā neliktu domas kopā kā viņi. Es biju ļoti patīkami pārsteigts par jauno paaudzi.
Ja runājam par filmēšanu, tad – ja var just, ka tas pirmklasnieks ir tāds pilnīgi atbrīvots un viņam tā kamera netraucē, tad četrpadsmitgadnieks jau drusciņ domā, kā viņš izskatās. Bet mēs bijām pietiekami daudz jau nokaitinājuši viņus ar savu klātbūtni, ka varēja just, ka viņi jau atveras, it kā jūt, ka tur tā kamera ir, bet nedara neko, lai kaut kā sevi kontrolētu."
Viena no filmas veidotājām ir arī Zane Ozoliņa, kura uzturēja regulāru saziņu ar galveno varoņu ģimenēm, lai saprastu, kas notiek viņu dzīvē un kurus notikumus visatbilstošāk dokumentēt. Viņas aicinājums ir – filmu skatoties, katram atcerēties, kāds viņš pats bija pusaudžu vecumā, un gandrīz droši, ka tad ieraudzīsim viņos arī kaut ko no sevis: "Kā psihologi saka – tas ir atdalīšanās posms no ģimenes. Šajā posmā mamma un tētis var kaitināt ļoti, skolotāji tāpat. Ja 1.klasē ir ļoti būtiski, kā viņi sāk mācības, kā viņi pierod pie skolas, skolotājiem, tad 8.klasē jau tās mācības ir otrajā vai trešajā plānā. Svarīgāki ir draugi, pašu attīstība, piemēram, Zane ļoti aizrāvusies ar basketbolu, basketbola treniņiem cenšas pakārtot visu pārējo."
Dokumentālā filma "Turpinājums. Pieaugšana" pasaules pirmizrādi piedzīvos 22. septembrī, tieši Ivara Selecka 90. dzimšanas dienā.
