Filma veidota pēc latviešu rakstnieka Anšlava Eglīša atmiņām par bērnību un jaunību dzimtenē, kad Latvija nupat bija ieguvusi neatkarību. Šo laiku raksturo gan nacionāls uzplaukums, ekonomikas augšupeja, gan atelpa no kara laikā pārdzīvotā, arī mākslinieku, rakstnieku un pilsētnieku hedoniskās inteliģences plaukums. Anšlavs Eglītis (1906–1993, no Latvijas emigrējis 1944. gadā, kopš 1950. gada dzīvoja Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV)) bijis rakstnieks, ar spēcīgām introverta novērotāja spējām, ko viņš iekļāvis savos literārajos darbos. Dzīvojot Losandželosā, Eglītis turpinājis rakstīt arī strādājot kā kino kritiķis un apkopojot savus novērojumus par Holivudu, kino vēsturi, Eiropas un padomju kino. Šajā darbā viņš bijis pavisam tuvu Holivudas zvaigznēm un ASV kino pasaules notikumiem, aprakstot filmas, Holivudas kaislības un amerikāņu kinozvaigžņu likteņus savos filmu apskatos. Savā ziņā paša Anšlava Eglīša zināšanas par kino pasauli varbūt ir iemesls, kāpēc 2024. gadā veidotā seriālā iekļautas atsauces uz kino vēsturi, kā to redzam 6. sērijā.
Filmiskais un literārais
Bēgdami no lielpilsētu trauksmainās un vienveidīgās ikdienas, dzejnieka Viktora Eglīša un viņa dēlu Anšlava un Vidvuda izveidotajā pansijā gleznainajā Vidzemē ierodas dažādi ekstravaganti viesi. Gan romānā, gan arī daudzsēriju filmā lasītājs un skatītājs sastop daudzu šodien Latvijas Kultūras kanonā atrodamu rakstnieku un mākslinieku – Edvarta Virzas, Aleksandras Beļcovas, Romana Sutas, Valdemāra Tones – tēlus. Filmas režisoru komanda – Marta Elīna Martinsone, Andris Mizišs, Dāvis Sīmanis, Gints Grūbe, kā arī scenāristi Tabita Rudzāte un Ivo Briedis izvērtuši Anšlava Eglīša "Pansijas" motīvus dinamiskā, dzīvīgā, aizraujošā, bet arī vizuāli krāšņā stāstā, kurš izceļ dažādu gadagājumu latviešu aktierus.
Daudzsēriju filmas sižeta līniju iedvesmojuši romānā tēloti notikumi, bet tā nav tieša romāna adaptācija. Bieži redzama vairāku romānā aprakstīto notikumu sapludināšana vienā stāstā. Piemēram, 4. sērijā sastopamies ar greizsirdīgo vīru – Emo, kurš savu sievu un māsu aizvedis uz laukiem. Šis stāsts filmā apvienots ar Eglīšu kalpones Līnas ierašanos un prom došanos, tādā veidā abus aizvedot līdz atrisinājumam. Vēl viens piemērs ir Alises stāsts, kurš romānā tiek pieminēts tikai caur obsesīvā motociklista prizmu, taču filmā ieguvis centrālu lomu. Šis papildinājums ļauj paplašināt arī Anšlava varoņa darbību, pildot gan Alises pielūdzēja, pilsētas švaļa, gan pansijas uzrauga lomu. Filmā tuvāk iepazīstamies ar romānā maz pieminētiem tēliem. Tāds gadījums ir ne tikai ar Alisi, bet arī ar Inciema muižas apakšīrnieku, kaimiņu Liepiņu ģimeni – Ievu, Jāni un viņu dēliem. Vēl viens šāds tēls ir Anšlava brālis Vidvuds, kurš filmā ir ne tikai Vesa Andersona cienīgs jaunietis, kurš garlaicības mākts ļaujas dažādām fantāzijām un aktivitātēm, bet arī personificē brāļa Anšlava romānā tēloto bērnības aizrautību ar atlētisku dzīvesveidu.
Sižetisko līniju partitūra
Romāna un seriāla stāstu izvēršana un kombinācija rada bagātīgu sižetisko līniju plūdumu. Vienā no tām redzama jaunā Anšlava pasaule, citā viņa tēva Viktora dzīves kaislības, vēl citā kaimiņu ģimenes noslēpumi un intrigas. Tam visam pāri – viesu ierašanās, amizanti starpgadījumi, komiski pārpratumi, saviesīgi pasākumi. Ne mazāk svarīga sižeta līnija ir jauno kalpoņu un veco muižas kalpotāju pārdzīvojumi, mīlas dēkas, rūpes, bažas un sapņi. Gan Mārtiņa neizsīkstošās Hortenzes jaunkundzes gaidas, gan Priedenes neapmierinātība ar jauno kalpoņu ierašanos, Līnas karjeras ambīcijas un Amāles mīlas stāsts un pielūdzēji papildina tēlotos notikumus.
Šī bagātīgā partitūra veido stāstu, kas tiecas uz priekšu pa dažādiem ceļiem, dažādos ātrumos, katrā ainā izceļot arvien jaunu varoni.
Pansiju apdzīvo tēlu klans, kurš, gluži kā paplašinātas ģimenes locekļi, atrod arvien jaunus veidus, kā skatītāju uzjautrināt, iežēlināt, ieintriģēt, pārsteigt un aizvest uz citu laiku un telpu, kurā liegais vasaras un atvaļinājumu laiks 20. gadu Latvijā ļauj aizmirst par 2024. gada satraucošo ikdienu. Un šī tēlu klana galvenais pastāvēšanas iemesls ir to dzīvā portretēšana, kā arī vēlēšanās tos tēlot nevis kā statistus lieliskā jaunieša Anšlava un nopelniem bagātās Eglīšu ģimenes stāsta ilustrācijā, bet gan kā interesantus, neatkarīgus sižeta virzītājus.
Vēl varētu teikt, ka "Pansijas" stāstu veido spēle ar pretstatiem. Tajā redzams tēva un dēla pretnostatījums, intelektuāļu Eglīšu un afēristu Liepiņu ģimenes, pansijas inventārs – "vecās skolas" pazemīgie kalpotāji un jaunās ekstravagantās kalpones. Mazliet plašākā griezumā tie ir senie vācu un kara laiki un modernās, demokrātiskās Latvijas tēlojums, jaunības maksimālisms un brieduma gadu priekšrocības, skaistās vasaras dabas ainavas un pansijas dažbrīd greznais, citkārt baisais interjers, kurā svaigi ziedi, apzeltīti spoguļi grezno telpas ar nolupušām sienām un ar vircu krāsotas istabas.
Anšlava Eglīša varoņu formula
Pie sižetisko un stāsta līniju, kā arī tēlu portretēšanas veiksmes stāsta galvenokārt vainojams pats Anšlavs Eglītis, kurš sevi "Pansijas" ilustrācijās tēlojis kā koka vīriņu bez kādiem izteiktiem, precīziem vaibstiem. Šo koka figūriņu, autoru un stāstnieku ar vajadzīgo distanci, bez idealizēta skatījuma, ar savu devu elegances atveido Rihards Zelezņevs. Ar tā klātbūtni un vērotāja spējām katrs no romāna un filmas tēliem uzplaukst ar interesantām rakstura iezīmēm, dīvainībām, vēlmēm, savu personību. Šeit jāpiemin astoto, dokumentālo sēriju noslēdzošā Anšlava Eglīša autora darba formula, tā izskan Kaspara Znotiņa balsī, un to diezgan precīzi respektējuši filmas veidotāji:
"Nekad neizgudrojiet personas. Vienmēr meklējiet dzīvē prototipus, rakstīdami stādieties tos dzīvi priekšā, raugot iztēlē sekot viņu kustībām, gaitai, mīmikai, runai. Tikai tādā ceļā var panākt dzīvību un raksturību tēlotās personās. Neidealizējiet varoni. Balts viņš kļūst smieklīgs. Nenomelnojiet ļaunos galīgi – katrā cilvēkā atradīsies kas cilvēcīgs. Iedziļinoties dabā, savos modeļos, mēģināt skatīt tos no īpatna leņķa, atrast raksturīgus sīkumus, neaprakstītas pašības. Meklējiet savu – nekad nelietojiet dzirdētus salīdzinājumus, neatdariniet svešas uztveres. Oriģinalitāte ir rakstnieka lepnums un gods."
Latvijas zvaigznes un Anšlava Eglīša tēloto varoņu smalkās kaites
Skatoties pirmo "Pansijas pilī" sēriju, šķita, ka daudzi tajā redzamie aktieri turpina uz teātru skatuvēm vai filmās attīstītus spēles stilus un tēlus. Alises Dzenes atveidotā Alise vedināja domāt par "Janvārī" redzamo Annu, Gundara Āboliņa aizkustinošajā Viktorā Eglītī varēja nojaust mazliet "Oblomova" kaislīgā traģiskuma, Viļa Daudziņa Jānis Liepiņš šķita smēlies iezīmes vienlaikus no visiem trim "Vectēviem", Zahara u.c. Tomēr, izlasot Eglīša romānu, jautājums par tēlu autentiskumu zaudēja aktualitāti.
Liela daļa varoņu raksturojošo iezīmju rodami romānā, tā ilustrācijās, un gandrīz visi filmas tēli katrā sērijā gūst arvien cilvēcīgākas aprises.
Viļa Daudziņa atveidotais slīpētais veikalnieks Jānis ceturtajā sērijā aizkustina ar savu eksistenciālo krīzi. Gundara Āboliņa Viktors Eglītis iemīlas gluži kā jauns zēns un ir komisks savā poētiskajā vīzijā par dzejnieka sūtību šajā pasaulē. Alises Dzenes atveidotā Alise ir mērķtiecīga, noslēpumaina, asprātīga un atrod apķērīgus risinājumus samilzušām situācijām. Arī Danas Bjorkas atveidotā Hilda Vīka savā aizrautībā ar astroloģiju, dažādu akmeņu spēku, taro kārtīm, tēlu klanu bagātina ar vēl citas nokrāsas līnijām.
Mani īpaši sajūsmināja Antas Aizupes Līna un Lindas Strautmanes atveidotā Amāle – Eglīšu ģimenes kalpones. Arī romānā abas jaunkundzes ir ieguvušas īpašu aprakstu, kam sekojuši filmas veidotāji, tomēr viņu tēlojumā režisore Marta Elīna Martinsone īpaši spilgti izvērtusi spēli ar kino režijas paņēmieniem. Jāpiezīmē, ka tos biežāk redzam galveno varoņu, nevis otrā vai pat trešā plāna varoņu, kur nu vēl kalpoņu (kas beigās nekļūst par karalienēm) atveidojumā. Amāle pārtop par liktenīgo sievieti, tieši pateicoties kameras darbam un montāžas režijai, savukārt Līnas stāstā galvenais ir sekas un reakcija, ko viņas neordinārās aktivitātes raisa pilnīgi visos apkārtējos. Par lielisku tēla izcelšanu un iznešanu jāuzteic arī Kaspara Dumbura darbs, atveidojot pašpuiku, princi melnā zirgā Alvilu Brizgu.
Par aktieriem jau daudz minēts, taču arī epizodiskie varoņi – bravūrīgais Romans Suta (Kaspars Kārkliņš), elegantā Aleksandra Beļcova (Signe Dancīte), kaismīgais, ambiciozais Edvarts Virza (Lauris Dzelzītis), holēriskais, greizsirdīgais vīrs Emo (Mārtiņš Kalita), pēc jaunkundzēm alkstošais Maltuss (Jēkabs Reinis) –
gandrīz visi pansijas iedzīvotāji un viesi iespiežas atmiņā ar savu raksturu, savu īpašību kopumu un brīnišķīgi papildina šo saimi, kura septiņu sēriju garumā skatītāju ved cauri emigrējušā latviešu rakstnieka mīļu atmiņu labirintiem.
Bīstamais atmiņu labirints
"Pansiju pilī" Anšlavs Eglītis rakstīja būdams trimdā aptuveni 30 gadus pēc piedzīvotajiem notikumiem. Šis aspekts manās acīs skaidro idealizēto skatījumu uz māksliniekiem, pansijas viesiem, skaisto un harmonisko Inciema laiku, kas ir arī autora bērnības un jaunības laiks. Šo skatījumu varam arī nojaust, skatoties daudzsēriju filmu, un tai ir savs valdzinājums, bet arī sava bīstamība.
Atskats uz zudušajiem laikiem, zudušajiem cilvēkiem, paziņām, draugiem un domātājiem ir skaudrs uzdevums, kurā gan neizbēgamība, gan melanholija, atmiņu gaišais starojums piesedz sarežģījumus, ikdienas nastas, grūtības, to padarot par sava veida pasaku.
Šo uzdevumu vēl skaudrāku padara mūsu šīs dienas izpratne par divdesmitajiem, trīsdesmitajiem gadiem sekojošiem notikumiem – okupācijām, izsūtīšanu, totalitāro režīmu dzirnavām, kurās tiks samalti daudzi no tēliem, kurus tik līksmi un gaiši atveido šodienas aktieri. Taču Anšlava Eglīša biogrāfija mums dāvā vēl ko netipisku Latvijas cilvēku piedzīvotajam. Turpinot gaišo un asprātīgo novērojumu pilno "Pansijas tēlojumu", šīs daudzsēriju filmas otro sezonu varētu veidot stāsts, kurā latviešu introverts turpina savu humora pilno novērojumu apkopošanu Holivudā. Tur viņš satiktu Arnoldu Švarcenegru, Alfredu Hičkoku, Čārliju Čaplinu, Džūliju Endrjusu, Justīnu de Villenēvu, Debiju Reinoldi un citas spilgto, šķietami nepieejamo ASV filmu pasaules zvaigznes.
