Kur redzēt filmu?
Filma "Elles katls" ("Des Teufels Bad") būs skatāma Rīgas Starptautiskā kino festivāla (Riga IFF) sadaļā "Festival Selection". Klātienes seanss 24. oktobrī pulksten 18.30. Filma tiešsaistē pieejama no 24. līdz 27. oktobrim.
Man vienmēr šķitis, ka šausmu kino žanra piekritēji ir nedaudz "ārpusnieki" ("outsiders") – viņi ir internetā un komentāru forumos (lai slava "Reddit" vietnes tumšajiem nostūriem!), vienmēr gatavi atrast kādu slepeno pirmizrādi, par ko vēl nav uzzinājis neviens cits. Ja filmu skolu kino izglītības nolūks būtu iepazīstināt ar klasiķu labākajiem veikumiem (nekāds "Kliedziens", pirms nav redzēts Fellīni!), šausmu žanra fanātiķiem visi ceļi vienlīdz brīvi.
Tam, protams, ir savas ēnas puses. Nākas izrakties cauri kinomēslu čupai – apšaubāmas kvalitātes B klases filmām ar vecišķiem specefektiem un kečupu asiņu vietā. Pat tad, ja runa ir par itāļu šausmu kino (jeb šķaidekļu priekšvēstneša "giallo") meistaru Dario Ardžento. Kaut liela daļa viņa uzņemto filmu mūsdienās izskatās stipri pārspīlēti, tomēr viņa kontā iekļūst arī 20. gadsimta šausmu klasika – ekscentriskā deju psihodrāma/mistisks trilleris "Nopūtas" ("Suspiria", 1977). Lūk, atsauce uz Ardžento šajā pagarajā ievadā arī nav nejauša. Sestajā "Kliedziena" frančīzes daļā ("Scream 6") pirmais Spokusejas upuris ir ar Ardžento apsēsta filmu skolas profesore, un šo marginālo tēlu atveido jau populārā Margo Robija. Arī viņa piekrīt, ka šausmu kino ir iespēju platforma citādi domājošajiem, un to vidū ir paši režisori/scenāristi. Daži no tiem, tādi kā Veronika Franca un Severīns Fiala ar "Elles katlu", bezbailīgi iet pa ekstrēmā šoka taciņu.
Pieprasījums pēc psiholoģiskām mocībām, asiņu peļķēm un halucigēniem murgiem uz kino ekrāna nekad nebeidzas.
Un arī tam ir savi pozitīvie aspekti. Žanra ietvaros, mēģinot uzpirkt kinoteātru apmeklētājus, attīstās dažādi savienojumi ar mākslas kino, patiesībā turpat ap Holivudu vien grozoties ("Netflix" gotisko šausmu topā – pēdējo gadu veiksmīgākais režisors Maiks Flenegens (Mike Flanagan) ar "The Haunting" antoloģiju).
Filmu producentiem nākas lauzīt galvas, ko vēl tādu vājprātīgu piedāvāt skatītājam, un dažiem tas ir veiksmīgi izdevies, piemēram, filmu studijas "A24" paspārnē ik gadu top pa kādam prominentam trakajam gabalam, par ko runāt vēl gadu ("Talk To Me, 2022).
Kamēr "Kliedziena" slešeru ("slasher") žanrs vēl tver pēc pēdējiem gaisa malkiem piesātinātā apakšžanru jūrā, kā reizi tieši "folkhorror" pēdējās desmitgadēs gūst īpašu ievērību. Reti kurš nav dzirdējis par Ari Astera stindzinošo "Saulgriežu kultu" ("Midsommar", 2019) un "Pēctecību" ("Hereditary", 2019), bet no senākiem gadiem – britu "Klūgu vīrs" ("Wicker Man", 1973). Kopīgais šīm filmām ir dažādu mitoloģisku tēmu izpēte ar spēcīgu psiholoģisku fonu, varoņu iekšējo pārdzīvojumu atveidi.
Šajā reizē apskatāmā šausmu vēsturdrāma "Elles katls" lielākoties tiek salīdzināta ar Roberta Egersa mitoloģisko velnu pasaku "Ragana" ("The Witch", 2015). Lūk, un šī arī bija mana lielākā kļūda. Es noticēju, ka arī "Elles katls" ir man mīļais "folkhorror", jo tā minēts kinofestivāla aprakstos. Man patīk raganu/velnu attiecības 17. gadsimtā (bet bērnībā es neskatījos "Amuletu"), reliģisko dogmu degmaisījumi, viss tas drūmums, dubļi un pelēkums. Kas gan vairāk izklaidē kā šis, kamēr pati sēžu siltās istabas čībās pie sava datora ekrāna, bet tualete neatrodas tuvākajā mežā? Šie minētie elementi patiesi ir "Elles katlā" (gluži labierīcību stāvokli no 18. gadsimta mēs neuzzinām, taču galveno varoņu pieticīgos mitekļus gan). Taču vairāk par visu šī ir divu stundu gara psiholoģiska spīdzināšana bez nekāda cerības stara filmas finālā (vai kāds vēl atceras Larsu fon Trīru?). Tāds arī bija austriešu režisoru dueta Veronikas Francas un Severīna Fialas nolūks (kuri, starp citu, ir radinieki).
Es ceru, es tiešām silti ceru, ka pirms filmas izrādīšanas parādīsies kāds brīdinājums jeb "disclaimer" par nepatīkamiem kadriem. Cik esmu novērojusi, populārajās straumēšanas platformās pieejamie seriāli jau iepriekš brīdina par to, vai kadrā tiks attēlota pašnāvība, vardarbība jeb "graphic violence" utml. Ko šādu grūti izturēt būtu pat šaurākai auditorijai domāta kinofestivāla apmeklētājam. Es, piemēram, pēc pirmajām redzētajām minūtēm gribēju izslēgt datoru uz visiem laikiem un pateikt, ka nekādu apskatu par filmu nerakstīšu. Nākamajā dienā, jau mazliet nomierinājusies, sāku rakņāties internetā un uzgāju kino apskatnieces Ievas Augstkalnas meistarīgi uzrakstīto recenziju par austriešu režisora, Veronikas Francas vīra Ulrika Zeidla filmām. Pirmkārt, kāds pārsteigums, vīrs un sieva! Tagad man top skaidrs, no kurienes šīs bezmaz slimīgās provokācijas tieksmes, otrkārt, es uz savas ādas izjutu, ko recenzente bija domājusi, sakot, ka pirms filmas aprakstīšanas ir uz to visu jāsaņemas.
Proti, "Elles katlā" intensīvi atspoguļota (un tieši ar dokumentālā kino precizitāti, nevis aizklātiem spēlfilmas mājieniem) fiziska vardarbība pret bērnu, smagi sensitīvs un emocionāli uzlādēts temats pat bez ekrāna fikcijas. Taču režisori apzināti spēruši šādu soli un, jāsaka, ļoti rūpīgi šķetinājuši šo, ja ne gluži sakropļoto, tad sabiedrībā nepieņemto bērna-mātes attiecību dinamiku. Pie šī es atgriezīšos vēlāk, runājot par citām režisoru dueta filmām, bet tikmēr... Grūti pateikt, vai scenārijā iekļautās vēsturiskās atsauces par 18. gadsimta Austrijas tiesvedību kalpo par attaisnojumu šādas filmas tapšanai, jo arī tas ir režisoru izvēles jautājums. Kaut ko darīt vai nē. Un arī šajā spektrā Franca un Fiala neko neslēpj.
Intervijās viņi daudzkārt uzsver, ka tieši šoka terapija ir viņu galvenais nolūks. Ja filmas seansa laikā kāds ir noģībis, tad tas ir ļoti labs mārketings (acīmredzot, tas strādā).
Tātad, par ko īsti ir "Elles katls"? Scenārija pamatā ir Kalifornijas Universitātes vēstures profesores Keitijas Stjuartes pētījums par 17.–18. gadsimta mijas sociālo fenomenu – bērnu slepkavībām ar nolūku saņemt nāvessodu un tādējādi atbrīvoties no Dieva soda un elles. Katolicisma un luterisma ideju pārņemtā, vāciski runājošā Centrāleiropas daļa un Skandināvija ar šo sērgu bija spiesti cīnīties vairākus simtus gadu, un lielākoties vainīgās bija tieši sievietes, kuras nogalināja par sevi vājākos – bērnus, nodrošinot viņiem vietu paradīzē. Šādu sieviešu liktenis atveidots arī "Elles katlā", taču tieši depresija, tolaik saukta par melanholiju, viņas noveda pie tik ekstrēmām darbībām, ja vien nebija vēlmes kļūt par grēcīgu pašnāvnieci. Galvenā varones Agneses atveidotāja ir austriešu mūziķe Anja Plašga no projekta "Soap&Skin", viņas mūzika izskan arī filmā.
Agnese apprec Volfu, pamazām saprotot, ka ir iesprostota sadzīviskā "cietumā" ar smagu darbu zivjsaimniecībā un ellišķīgi saltu vīramāti. Nekāda laulāto autonomija nav iespējama. Volfs joprojām dzīvo mātes pavadā, māte kārto Agneses virtuves katlus un norāda, kādu ēdienu gatavot, savukārt Volfu nemaz neinteresē sievietes. Sabiedrība no Agneses prasa pēcnācēju, nekāda diži cita funkcija sievietei nav atvēlēta, taču iztrūkstošās seksuālās dzīves rezultātā bērns nepiesakās. Arvien vairāk grimdama bezcerībā, Agnese pieredz smagu depresiju, no kuras dažs viņu cenšas izārstēt ar barbariskām metodēm – ieverot ādā diegu, ļaujot, lai brūce sastruto un "izlaiž" laukā melanholiju (līdz 18. gadsimtam tika uzskatīts, ka grūtsirdības iemesls ir pārlieku sakrājies šķidrums liesā, saukts arī par melno žulti, ko ir nepieciešams izdabūt ārā). Mūsdienu skatījumā šo Austrijas kalnu zemnieku dzīvesveids šķiet arhaisks un brutāls (melanholiju saistot arī ar velna darbu), tomēr stāsts atklājas tik organiski un ticami, šķiet, tieši tādēļ, ka atveidots tik reālistiski un niansēti.
Skatītājam paliek auksti, raugoties uz viņu piebristajiem apaviem, uz ādas jūt skarbo upes vēju, pelēkais mežs sauc nāvē.
Arī Agneses stāsts ved uz paredzamu nobeigumu, kā nekā jau filmas ievadā kāda sieviete pastrādā noziegumu pret savu jaundzimušo zīdaini tikai tādēļ vien, lai aizietu no šīs dzīves.
Režisoru mērķis – šokēt skatītāju – ir attaisnojies.
Filma to arī paveic un neatstāj vietu organiskai kinoskatītāja pieredzes daļai – pieķerties pie kāda nebūt mierinājuma punkta, ja ne laimīgām beigām, dramaturģiska atrisinājuma, cerīga noslēguma, sauciet, kā gribat. Tā ir kā ass pliķis pa seju, līdzīgas sajūtas mani pārņēma pēc Larsa fon Trīra "Šķeļot viļņus". Abos gadījumos es domāju, cerēju, ka varbūt viss būs citādāk, ka režisori tomēr apžēlosies, taču nē.
Ir tikai dažas filmas, kuras es nožēloju esam redzējusi un gribu ātrāk aizmirst visu, kas piedzīvots.
Viena no tām ir "Speak no Evil" (2022), kurai, tavu pārsteigumu, šogad izdots ASV rimeiks, it kā jau nebūtu gana.
"Elles katls" godpilni ierindojas šajā "kaut nebūtu redzējusi" sarakstā, bet neviens pie tā, protams, izņemot mani kā skatītāju, nav vainīgs. "Elles katla" izpētes gaitā es noskaidroju vairāk par Francas un Fialas iepriekšējām filmām, izrādās, abas jau biju redzējusi. "Arlabunakti, mammu" ("Goodnight, Mommy", 2014) ir stāsts par māti, kura atgriežas mājās ar nosaitētu galvu pēc kādas operācijas, un viņas dvīņi nav droši, ka tā tiešām ir viņu mamma.
Ar šo debiju pilnmetrāžas kino duets guva starptautisku atzinību, drīz sekoja neskaitāmi scenāriju piedāvājumi no prominentām ASV kompānijām. Nākamais darbs "Namiņš" ("The Lodge", 2019) ar Railiju Keo (Riley Keough) arī ir šausminoša ģimenes drāma, tikai tās centrā ir Keo atveidotā divu bērnu pamāte jeb tēta jaunā sieva, bijusī pašnāvnieku kulta upure. Bērnu māte arī ir izdarījusi pašnāvību, vietā nākusi jauna sieviete, un ģimenes attiecību dinamika palēnām iet šķērsām, kulmināciju piedzīvojot izolētā brīvdienu namā, ziemas vidū.
Kā minēju iepriekš, abi režisori visās savās filmās atspoguļo tieši mātes un bērna attiecību šķērsumu, talkā ņemot 1970. gados populāro "ļaunā bērna" tipāžu. To gan mēs iepazinām jau "Zīmes" ("The Omen", 1976) un "Kukurūzas bērnu" ("Children of the Corn", 1984) laikā. Tomēr ir diezgan liela atšķirība, vai mēs skatāmies fantastisku bērnu šausmenīti Stīvena Kinga garā, vai reālistisku cietsirdību un asinspirti vienas ģimenes ietvaros, kur, kā reizi, bērns ir tikpat vainīgs kā pieaugušais, lai vai par ko būtu runa. Turklāt "Elles katls" ir pretstats – šeit bērns ir upuris, bet māte – varmāka. Tā vai citādi, visas minētās filmas sakrata parastā skatītāja pārliecības par labo un ļauno, atstājot vietu atsaldētai neērtības sajūtai un daudzajiem "kāpēc". Veronika Franca kādā no intervijām uzsver, ka mātes–bērna ciešās saites dekonstrukcija ir viņu stāstu pamatā. "Elles katlā" tā ir bērna nonāvēšana savas brīvības vārdā, "Arlabunakti, mammu" – mamma bērnam vairs nav drošais patvērums, bet "Namiņā" – jaunas sievietes emocionālā atkarība no kulta vadoņa un nespēja pildīt mātes lomu. Ne jau velti Franca uzsver, ka pie personīgās cilvēka traģēdijas kaut kādā mērā ir vainīga arī visa sabiedrība. Ne es, ne filmu varoņi nedzīvojam izolācijā, un dažādas pieņemtās normas, ekspektācijas un nosacījumi dažreiz nožņaudz, un burtiski. Šīs filmas apskatu es vēlos noslēgt ar kaut ko gaišu un vieglu, tāpēc pēc "Elles katla" seansa iesaku jums doties uz mājām (tieši uz mājām, nevis krogu) un "Netflix'ā" noskatīties kādu realitātes šova "Mīlestība ir akla" ("Love is blind") sēriju. Vismaz es tā darīju.
Rīgas Starptautiskais kino festivāls
