Festivāla programmu veido 10 tematiskās sadaļas, kurās apkopoti, piemēram, kinodarbi no Ziemeļvalstīm, īsfilmas, spilgtākie atradumi no lielo festivālu programmām, kino bērniem, kā arī klasikas filmas un arī mūzikas video skate, kas nu jau ierasti ir viens no labāk apmeklētajiem un saviesīgākajiem notikumiem festivālā.
Kino skates un pasākumi 11 dienu garumā, kā arī vairāk nekā 100 seansi var šķist kā pārmērīgs apjoms, kurā grūti noorientēties. Tāpēc padalīšos ar pieredzi no citu kinofestivālu apmeklējuma par to, kā "nepazust" plašajā programmā.
Pirmkārt, festivāls allaž nozīmē izvēli un prioritāšu izvirzīšanu tajā, ko ir vēlmes noskatīties – pagūt uz visiem seansiem fiziski nav iespējams.
Līdz ar to, vadoties pēc tā, kādu kino pierdzi meklējat, iesaku raudzīties gan tematiskajā sadalījumā, gan ielūkoties komandas sagatavotajā festivālā gidā, kurā atrodama arī tāda sadaļa kā, piemēram, "normālas filmas"; tā raksturota kā iespēja baudīt "lielā ekrāna aktualitātes, neizkāpjot no komforta zonas".
Atmosfērisks un mūsu mentalitātei tuvs kino nepārprotami rodams "Nordic Highlights" jeb "Ziemeļu gaismu" programmā – tā arī gadu gaitā ir viena no auditorijas pieprasītākajām, liecinot, ka sirdī esam īsteni ziemeļnieki. Festivāla gidā var atrast arī to filmu sarakstu, kas skatāmas ar pielāgojumiem – aprakstošajiem titriem (vājdzirdīgajiem vai nedzirdīgajiem skatītājiem), ar sinhrono tulkojumu latviski vai arī pavisam bez dialogiem. Jaunākie kinoskatītaji, kam šis varētu būt pirmais kino apmeklējums, varēs skatīties animācijas īsfilmas zālē ar nedaudz ieslēgtu apgaismojumu un pieklusinātu skaņu.
Otrkārt, festivāla apmeklējumam ir iespējams rūpīgi gatavoties, pētot programmu un lasot atsauksmes par filmām presē, kā arī izzinot konkrēto režisoru daiļradi, lai mērķtiecīgi atrastu tās filmas, ko ir vēlme redzēt un piedzīvot. Taču lielisks paņēmiens kā piedzīvot festivālu ir apmeklēt tuvāko, pieejamo seansu vai atrast kinodarbu, par kura veidotājiem pilnīgi neko nezināt – reizēm šādi pārsteigumi nes zīmīgākās un neatkārtojamākās kino pieredzes.
Ko šonedēļ pieredzēt?
Runājot par kino pieredzēšanu, līdz šīs nedēļas beigām iesaku nelaist garām šādus kinodarbus. Franču režisora Kventina Dipjē jaunāko filmu "Otrais cēliens". Pirmizrādīta šāgada Kannu kinofestivālā, tā ir viena no labākajām režisora filmām, kurā satiekas Dipjē raksturīgākās komponentes – šerps humors un rotaļas ar absurdu, kā arī pārlēcieni laiktelpā. Dipjē ir absurda komēdiju meistars, un viņa rokrasts nav sajaucams ne ar ko citu kinopasaulē. Šoreiz filma ironizē par jauno pasauli, kurā mākslīgais intelekts valda pār kino uzņemšanu.
Spēcīgs darbs ir Magnusa von Horna "Meitene ar adatu" – laikmeta drāma par 20. gadsimta Dāniju – laiku pēc Pirmā pasaules kara un sabiedrību, kurā nav nekādu sociālo garantiju un izdzīvošana līdzinās skaudrai cīņai. Melnbalto kadru tvērumā redzam jaunu sievieti, kura nepārtraukti tiek nostādīta sarežģītu izvēļu priekšā. Nebūt ne idealizēts stāsts par tiesībām lemt par savu dzīvi un ķermeni.
Laikā, kad ir atlicis mazāk, nekā mēnesis līdz ASV prezidenta vēlēšanām, kam seko līdzi visa pasaule, iesaku apmeklēt irāņu izcelsmes režisora Ali Abasi veidoto drāmu "Māceklis" – tajā atainota Donalda Trampa personības veidošanās un ceļš no bikla, neizteiksmīga un viduvēja jaunekļa līdz bravūrīgam bezkauņam. Abasi stāstā redzams, kā ar pārliecinošu runu, noliegumu un nerēķināšanos ar citiem, iespējams bruģēt ceļu līdz varai un atpazīstamībai. Filmas veidotāji ir saņēmuši Trampa advokātu draudus un saskārušies ar centieniem filmu aizliegt rādīt ASV, savukārt filmu finansēt ir bijis sarežģīti, jo liberālākie Holivudas pārstāvji esot šo darbu redzējuši kā pārlieku simpatizējošu Trampam. Es simpātijas te neredzēju – "Māceklis" drīzāk ir atainojums tam, ka titulvaroņa morālā kompasa rādītājs ir pavērsts uz nulli.
Rīgas Starptautiskais kino festivāls
