Filmas "Tesa Man" galvenā norises vieta ir Drustu pagastā esošā brīvdabas mākslas telpa "Savvaļa". To iekārtojis mākslinieks Andris Eglītis, kurš radījis filmas scenogrāfiju. Savukārt skaņu celiņš ir grupas "Tesa" jaunākie skaņdarbi. Lai arī filmā tie tiek izpildīti koncerta versijā, šī nav koncertfilma. Grupas mūzika ir galvenais darbību virzošais elements, kas labi pilda savu uzdevumu –
mīkstajā kinoteātra krēslā tu aizmirsties mūzikā, lai pēc tam uztrūktos un pievērstos vizuāliem simboliem un krāsu, tekstūru mijiedarbībai.
"Tesa Man" satiekas dokumentāla īstenība ar sirreāliem tēliem, attiecīgi sižetu vārds vārdā nebūs iespējams atstāstīt. Ieskicējot – filmā vienu no galvenajām un konkrētākajām lomām atveido aktieris Klāvs Mellis, kurš ir vīrietis-mākslinieks, skulptors, vientuļnieks. Viņu apciemo stihijas sievietes formā. "Savvaļas" zeme ir auglīga – to simbolizē balta govs. Trīs sievietes – divas gados jaunas, trešā – viedā vecumā, pārlej pienu, prezentējot laika upes ritumu. Pamazām tiek atklāta koncerta skatuves vieta, kas ir dubļaina, bet dzīva zeme, kurai cilvēki izveidojuši tādu kā nobrāzumu. Uz "Tesas" koncertu ziemas amfiteātrī sabraukuši reāli cilvēki.
Darbība – pirmelementu satikšanās un koncerta vērošanā – norisinās paralēli, prātā radot disonanci, sajūtās – intrigu.
Kopā tas viss rezultējas klātbūtnes sajūtā. Šī distance starp reālo un sajūtu pasauli filmas sākumā tiek atzīmēta ar simbolu – gaisā it kā levitējošu kameru. Šādi atklājot gan vērotājus – ienācējus no malas, gan atsvešinātību no pirmavota. (Savukārt filmas gaitā negaidīti apstājas elektrības ģenerators, iestājas mirklīga tumsa un klusums, atgriežas arī kameras simbolisms – šoreiz ir palikuši tikai to statīvi.) Reālie cilvēki arī tiek iesaistīti sirreālajā stihijas izpētē. Tie uztur ugunskura liesmu degam, kā arī nes ūdens spaiņus, kurus lej ap ugunskuru izveidotajās risēs.
No mūzikas dārdiem mostas Klāva Mella atveidotais vīrietis. Viņš atrok galvas atveidu jeb prāta simbolu.
Pakāpeniski skatītāji tiek iepazīstināti ar vīrieša vientulības un kvēlāko sapņu stāstu, kas šajā rituālā šķietami materializēsies.
Kulminācija horeogrāfes Kitijas Geidānes izpildījumā ir pārsteidzoša – dos iemeslu atsprāgt kinoteātra krēslā. Savukārt filmas izskaņā daba ir apgājusi savu ierasto ciklu un nes savus jaunumus.
Monumentāli kopā un atsevišķi
Filmā "Tesa Man" apvieno mākslinieciskas vienības, kas savā starpā ir līdzīgas un pašpietiekami eksistē arī ārpus filmas rāmjiem. Latvijas mākslas muzejā līdz 5. novembrim var apskatīt Andra Eglīša "Izstādi. Daži iztēles un matērijas satikšanās gadījumi", kurā viņš pēta cilvēka un dabas attiecības pirms tās kļuvuša pakārtotas cilvēka labumam. Viņa darbi ir gan milzīgā, gan mazā formātā un no tiem strāvo zemes siltums. Šī izstāde kādu var aizvest pie filmas, vai arī otrādi – filma pie izstādes.
Filmā dzirdamo skaņu celiņu grupa "Tesa" ir rakstījuši sev, nevis filmas vajadzībām, un tuvākajā nākotnē tas tiks izdots vinila platē. 2025. gadā "Tesa" atzīmēs 20. pastāvēšanas jubileju. Grupas mūzikas izcelsme ir andergrounds, un šobrīd to jau klausās trīs paaudžu klausītāji. Tā ir skaniski monumentāla mūzika, un arī "Tesa" savus koncertus organizē kā pārdabiskus priekšnesumus, piemēram, spilgtā atmiņā palicis 2012. gada koncerts "Totaldobžē", bet ierastākas telpas grupa papildina ar abstraktām video projekcijām.
Jāpiemin arī tas, ka 2021. gadā Uģis Olte pēc "Savvaļas" uzaicinājuma uzņēma dokumentālo filmu "Kas tu esi savvaļā?". Šajā pašā gadā mākslas telpā bija plānots arī "Tesas" koncerts, bet iecere nepiepildījās. Laikabiedru satikšanās un savā ziņā kolektīvās mākslas radīšana notika šīs filmas ietvaros. Tas, kā Olte filmā apvieno šos neatkarīgi spēcīgos rokrakstus vienā stāstā, manuprāt, ir tik pat liela "Tesa Man" vērtība kā filmā notiekošās metamorfiskās pārvērtības – vērtīgi kā dokumentāli, tā mākslinieciski.
Noslēgumā, vai es pirms noskatīšanās biju gaidījusi, ka šī būs "Tesas" koncertfilma? Jā. Vai es esmu vīlusies – nē. Izkāpt ārā no gaidām ik reizi ir veselīgi.
