"Dzīvē visnozīmīgākais ir konstanti mainīt domāšanas skatu leņķi." – savu moto raidījuma "Kultūrdeva" ievadā atklāj Dāvis Sīmanis.
Henrieta Verhoustinska: Tu citēji kādu filozofu, kurš ir teicis par to skatu leņķu maiņu, kāpēc tieši šobrīd tev tas ir svarīgi?
Dāvis Sīmanis: Man šķiet, ka visu nelaimju pamats ir tajā, ka cilvēki redz pasauli tikai vienā noteiktā veidā un tulko to tikai no vienas perspektīvas, un nespēj ieraudzīt to, ka pastāv arī cits skatu leņķis, pastāv arī cita perspektīva, un tieši domāšanas maiņa, spēja ieraudzīt citas versijas, alternatīvas versijas, ir tas, kas ļauj cilvēkam attīstīties gan individuāli, gan arī sabiedrībai attīstīties. Mēs redzam kara Ukrainā kontekstā, ko nozīmē viena režīma – gan līdera, gan viņam apkārt esošo cilvēku – viena iespējamā domāšanas versija. Tas ved pie tādām lielām vēsturiskām katastrofām.
Par lielām vēsturiskām katastrofām ir arī tava filma "Marijas klusums", kas nu ir sākusi ceļu pie Latvijas skatītājiem pēc lielajiem panākumiem Berlīnē, kur tā saņēma Ekumēniskās žūrijas balvu. "Marijas klusums" stāsta par periodu pagājušā gadsimta 30. gados Maskavā, kurā dzīvoja diezgan daudz latviešu, kuri Lielā terora laikā tika brutāli iznīcināti, vainoti diversijās, spiegošanā. Ap 20 tūkstošiem cilvēku tika vienkārši nogalināti Staļina represijās. Šajā sakarā man nāk prātā tas, ka Latvijas Televīzijai ir filma "Neērtie latvieši", ko veidojusi režisore Agita Cāne-Ķīle un producente Iveta Lapeško; Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī ir iestudēta izrāde ""Skatuve" ugunī" – tieši par teātri "Skatuve", kas ir arī tavā filmā galvenā norises vieta; un arī tava filma. Kā tu izskaidro šo interesi, pēkšņo varbūt vai nepēkšņo, tieši par to laiku tieši šodien?
Diemžēl tāpēc, ka vēsture atkārtojas. Tāpēc, ka mūsu laiks, ko šobrīd pieredzam, it sevišķi skatoties uz austrumu pusi, uz Krieviju, gan tādu iekšējo represiju kontekstā, gan arī šī šizofrēniskā režīma izraisītā kara Ukrainā [kontekstā], tas ir pierādījums, ka tas ir aktuāls tilts, kas šo laiku savieno ar laiku 30. gadu beigās, kad, Staļina iniciēts, sākās Lielais terors, kurā sākotnēji pēc tāda genocīda principa tika iznīcinātas dažāda veida nacionalitātes, bet pēc tam tas jau kļūst par vienkārši tādu masveidīgu cilvēku iznīcināšanu, kurai pat līdz galam nav racionāla skaidrojuma. Ja sākotnēji tam ir kaut kāds "racionāls" iemesls attīrīt eliti, tad vēlāk tā jau kļūst par tādu iracionālu masu kustību, kurā viens otru vienkārši iznīcina. No tā viedokļa, protams, kad mēs domājam par šo brīdi, mēs redzam, cik lielā mērā tas, kas ir noticis pagātnē ar teātri "Skatuve", ar latviešiem, kas dzīvoja Padomju Savienībā, tostarp arī ar nevainīgiem latviešiem, ne tikai šiem neliešiem, kas bija Padomju Savienības funkcionāri vai cilvēki..
Varas spicē.
..kas arī daudz dažādas ļoti bēdīgi slavenas institūcijas ir veidojuši vai represiju sistēmas. Teātris "Skatuve" šajā ziņā ir tāds ļoti labs, gandrīz visprecīzākais simbols, un Marija Leiko kā šī teātra centrālā personība. Turklāt cilvēks, kurš nedzīvoja Padomju Savienībā, bet ieradās tur un palika uz neilgu laiku. Tie ir tādi ļoti precīzi simboli, kā paskatīties uz to laiku.
Vai tu vari pateikt, kāpēc "Marijas klusums" ir "Marijas klusums"? Man ir sava versija, man liekas, ka tas ir saistīts ar to beigu kadru, kuru mēs neatklāsim skatītājiem, bet kāda ir tava?
Man vienmēr ir bijusi problēma ar filmu nosaukumiem.
"Tēvs nakts", piemēram, ir skaists paraugs.
Man vienmēr ir bijis tā, ka es filmu nosaukumus domāju tad, kad filma ir pabeigta.
Ar "Marijas klusumu" viss ir pilnīgi savādāk. Nosaukums "Marijas klusums" tapa, vēl pirms vispār filmas iecere bija kaut kā realizējusies scenārija formā.
Man tie skaidrojumi ir vairāki. Pirmkārt, ka tas vispār ir tāds klusēšanas laiks. Cilvēks klusē, jo viņam apkārt notiek kaut kādas tumšas lietas, konstanti ārēji draudi, bailes, un viņš klusē. Tā ir arī mākslinieka atbildība režīmā, kas arī ir klusēšana. Tātad ļaušana lietām notikt, nevēršanās pret tām, varbūt pat līdzi spēlēšana – tā ir tāda ļoti svarīga tēma, man liekas, ko filma aizskar. To radošās personas nes kaut kāda veida atbildību par režīma noziegumiem. Tas ir arī klusums tajā nozīmē, ka Marijas Leiko visslavenākā dzīves daļa ir saistīta ar aktrises darbu vācu ekspresionisma kino, un tas ir mēmais kino. Tur arī ir tas mēmums. Galu galā, jā, atsaucoties uz to, ko tu minēji, uz šo beigu kadru, man jāsaka godīgi, ka tas arī ir tas, ka beigās paliek tikai klusums. Savā ziņā tas ir nepakļaušanās, bet vienlaikus arī nāves izraisīts klusums.
Filma ir melnbalta, vai tā arī ir atsauce uz Marijas Leiko mēmā kino periodu? Vai tai melnbaltajai krāsai, kā tu stāstīji raidījumā "Latvijas filmas Latvijas šodienai", ir cita vēl nozīme?
Jā, tur, protams, ir arī atsauce uz šo mēmo kino, bet vairāk tas pat ir mēģinājums rekonstruēt tādu kā gandrīz film noir sajūtu. Varbūt pat vairāk attiekties uz filmām, kas top 30. gadu beigās, 40. gados Amerikā, kur visas, pirmkārt, ir melnbaltas filmas. Otrkārt, tajās vienmēr ir femme fatale jeb kaut kāda tāda ārpus stāvoša sieviete.
Liktenīgā sieviete.
Liktenīgā sieviete, jā, un vienlaikus arī šīs filmas visu laiku notiek tumsā. Tās ir ļoti specifiski gaismotas, bet to pamata darbība vienmēr ir naktis, tumšas telpas, lai tā film noir tumšā noskaņa būtu. Tāds bija arī mūsu nodoms, kā skatīties uz šo laiku, tieši caur šādu perspektīvu to tumšuma laiku atainot.
Filma atklāj tieši pēdējos pāris gadus Marijas Leiko dzīvē vai pat mazāku periodu un neko neatklāj par viņas spožo jaunību. Vai tev vispār interesē Marijas Leiko personība kā tāda, vai viņa vairāk bija tāds personāžs, kas atklāj to vēsturi, to smago laiku?
Es domāju, ka viņa abējādi mani interesē, vienkārši filmas fokuss, ņemot vērā, ka Marijas Leiko dzīve ir tik ļoti piesātināta un vispār ir izmantojama kā tāda prizma, kā paskatīties uz 20. gadsimta sākumu visdažādākajos aspektos – gan politiskos procesus, gan sociālos procesus tur var ievērot, gan kultūras procesus, protams, un mākslu – tā bija tāda jau apzināta izvēle, fokusēties uz viņas pēdējo dzīves periodu. Vienlaikus arī tomēr dodot šo intrigu skatītājam pētīt, domāt arī par to, kas ar šo aktrisi gan viņas daiļradē, gan dzīvē ir noticis iepriekš.
Tu esi arī kino vēsturnieks. Saki, lūdzu, vai tu esi redzējis Marijas Leiko slavenākās filmas, kas ir saglabājušās? Un kā tu domā – vai viņa tiešām bija izcila aktrise vai vairāk tāds uzburts tēls?
Es domāju, protams, ka viņa bija izcila aktrise, par to nav šaubu. Tajā pašā laikā mēs varētu spriest par to, cik liela vai plaša bija viņas karjera vācu ekspresionisma kino. Skaidrs, ka filmu skaits bija ievērojams, bet bieži vien tās bija nelielas lomas, ko viņa atveidoja. Tajā pašā laikā viņu patiešām ievēroja tā laika režisori. Tas nozīmē, ka tas nav..
Teātra režisori?
Teātra režisori, bet arī kino režisori. Ne velti viņa pie Fridriha Vilhelma Murnaua spēlēja filmās. No tā viedokļa tas tomēr nozīmē, ka viņas talants tika ļoti augstu vērtēts. Manuprāt, ir diezgan grūti no mūsdienu cilvēka perspektīvas vispār vērtēt mēmā kino aktrišu talantus, jo tas ir tāds ļoti specifisks aktierspēles veids. Ļoti daudz tur šis mīmiskais moments strādā, tāda fiziska klātbūtne. Mēs esam pieraduši domāt tādās reālistiskās aktierspēles virzienā, tādas psiholoģiskās aktierspēles virzienā, un tāpēc mums mazliet ir tāda kognitīva nesaderība tajā brīdī, kad mēs skatāmies šādas filmas. Bet jebkurā gadījumā pilnīgi noteikti mēs varam teikt, ka viņa bija izcila aktrise. Par to, protams, nav šaubu.
Vai proves uz šo lomu bija plašas, vai tu uzreiz nez no kādiem apcirkņiem izvilki Olgu Šapicku, kas nav pārāk pazīstama aktrise mūsdienās Latvijā. Viņa ir savulaik spēlējusi pie Šapiro Jaunatnes teātrī agrā jaunībā, bet par viņu neviens neko daudz nezina. Arī gūglējot, kā žurnāliste Laura Dumbere tev žurnāla "Ir" intervijā teica, viņa nav atradusi neko citu kā tikai atsauces uz tavu filmu.
Mēs izskatījām diezgan lielu aktrišu skaistu, tieši domājot par to, kura aktrise visprecīzāk atbilstu. Olga tajā ziņā ir tāds interesants fenomens, ka viņa ļoti vēlu šajā procesā tika izskatīta kā iespējamais variants šai lomai, bet, kā mēs pie viņas nonācām – tas bija vienkārši tādu ikdienas sarunu rezultātā ar Māru Liniņu, mūsu aktieru atlases vadītāju. Mēs pēkšņi kaut kā iedomājāmies par Jevgeņija Paškēviča filmu "Cilvēka dienas", ko uzņēma kā operators mans tēvs, un par Olgu, kura tur spēlēja sieviešu titullomu. Pēkšņi nolēmām, bet kāpēc ne? Mēs arī bijām pie "Tēvs nakts" sadarbojušies saistībā ar tādu nelielu lomiņu. Mēs viņu pamēģinājām un tajā brīdī konstatējām, ka viņā patiešām pastāv tāda mazliet… Viņa ir savādāka, nekā pārējie. Tā "Skatuves" trupa vai, pareizāk sakot, aktieri, kas atveido aktierus teātrī "Skatuve" un šos latviešu cilvēkus Padomju Savienībā starpkaru periodā, – viņi ir kaut kāda viena veida un līdzīgi, un viņai kaut kādā veidā ir jāatšķiras. Viņai jābūt kaut kādā ziņā nošķirtai, un tur Olga, man liekas, ļoti precīzi ieņēma to nišu ar tādu savu majestātiskumu, varbūt mazliet ar atsvešinātību, mazliet arī ar tādu cēlumu un savādību. Tas arī bija tas izšķirošais.
Čehova teātra izrādē ""Skatuve" ugunī" Marija paraksta liktenīgo atzīšanos. Tavā filmā ne. Kura ir patiesība?
Paraksts uz protokola ir.
Vai tas ir Marijas paraksts, mēs nezinām, bet ir skaidrs, ka tā svarīgākā lieta jau ir nevis tā fiziskā paraksta atrašanās uz dokumenta.
Svarīgākā lieta jau ir tajā, ka viņu mēģina lauzt. Tas ir pilnīgi skaidrs, ka tāda kalibra cilvēkus, kuri arī bija nepieciešami priekš propagandas, viņus jau.. Tur bija kaut kāds tad laušanas mehānisms.
Kas ir ārkārtīgi nežēlīgi atainots tavā filmā.
Tur, protams, pati svarīgākā lieta ir, ka mēs pilnīgi droši varam pateikt, ka Marija Leiko tika spīdzināta. Šis spīdzināšanas moments jau ir tas, ka nav vairs pat starpības, kas tās spīdzināšanas rezultātā ir, vai viņa paraksta vai neparaksta. Ļoti daudzi cilvēki, ja tu tiec novests līdz totālai iznīcībai, tu, visticamāk, paraksti. Kas ir interesanti, es domāju, ka viņa tomēr bija savādāka personība vai savādāks cilvēks šajā represīvajā sistēmā, ka pret viņu izturējās citādāk nekā pret citiem "Skatuves" aktieriem. Es domāju, ka viņas saistība ar latviešu elites pārstāvjiem Padomju Savienībā padarīja viņas statusu nedaudz savādāku un arī viņas likteni, un, iespējams, arī to, kā pret viņu izturējās tieši šī represīvā sistēma jau tad, kad viņa tiek apcietināta un pret viņu tiek vērstas spīdzināšanas. Es domāju, ka viņas liktenis ir atšķirīgs šajā ziņā.
Runājot par Kultūras akadēmiju, tu šobrīd esi vienīgais kandidāts uz rektora amatu. Ievēlēšana gaidāma aprīļa vidū, rezultāti vēl nav zināmi, bet ir paredzami, ņemot vērā, ka tu esi vienīgais kandidāts. Kāda bija tava personiskā motivācija izvirzīt savu kandidatūru? Tas taču ir milzīgs darbs, un tu esi arī aizņemts kinorežisors.
Es jau vairāk nekā 10 gadus strādāju Latvijas Kultūras akadēmijā, docēju, strādāju ar jaunajiem kino režisoriem un arī kino teorētiķiem. Ir skaidrs, ka man ir ļoti nozīmīga akadēmijas attīstība. Man patiešām liekas, ka tas, kā akadēmija rūpējas par Latvijas kultūras ekosistēmas nodrošinājumu ar jauniem profesionāļiem visos līmeņos, ir ļoti svarīga misija.
Lai šis process turpinātos, lai jau labā un stabilā attīstībā esoša universitāte turpinātu attīstīties, kādam ir jāizdara izvēle turpināt šos procesus vadīt.
Tas varēja būt kāds cits, bet man šī motivācija galvenokārt bija tā, ka es redzēju sev arī kaut kādu izaicinājumu attiecībā uz savu dzīvi, ka man patīk redzēt, ka lietas attīstās. Protams, šī izvēle kandidēt nāca arī kā tāds pagrieziena punkts, jo es arī sajutu nepieciešamību kaut ko savā dzīvē mazliet izmainīt. Vissvarīgākais jau šajā motivācijā bija iespēja nodrošināt akadēmijai puslīdz operatīvu, puslīdz slaidu pāreju uz jaunām telpām, uz jaunu ēku. Patiesībā uz ēku kompleksu, kas ir Tabakas fabrikas kvartāls. Tie procesi ir jāvada. Tie procesi ir jākontrolē. Tas nemaz nav vienkārši, tas patiesībā prasa ļoti daudz dažādu funkciju apvienošanu.
Pārvākšanās tātad tev patīk. (smejas)
Pārvākšanās man patīk, man liekas, ka tā ir ļoti, ļoti svarīga sastāvdaļa. Kādam var likties, ka tas ir tā vienkārši, nu, jā, tu studēji vienā vietā un pārgāji citā vietā, bet tā nav. Tas ir pilnīgi jauns veids, kā vispār studēt. Tā ir pilnīgi jauna holistiska sistēma, kā tāda radoša, zinātniska un akadēmiska laboratorija, kur patiešām viss tas, ar ko akadēmija ir jaudīga, kas ir gan jaunrade, gan zinātne, domājot par Kultūras un mākslas institūtu..
Gan menedžments.
Gan menedžments, gan visas šīs teorētiskās disciplīnas, kuras apmāca, un praktiskās disciplīnas – tām visām ir jārada spēcīga, vienota vieta, bet arī vienota domāšanas telpa. Man vienmēr liekas, ka idejas attīstās tur, kur tu esi atbrīvojis telpu tām. Tas ir diezgan smags darbs tuvākajiem gadiem.
Rūtas Muktupāvelas laikā Kultūras akadēmija bez šaubām ir uzplaukusi tajās jomās, par kurām tu stāstīji, taču nav noslēpums, ka Latvijas augstskolas starptautiskajos reitingos nav ļoti augstās vietās un tie punkti ir samērā zemi. Ko tu grasies šajā jautājumā darīt, lai celtu Kultūras akadēmijas starptautisko prestižu? Lai varbūt pie mums brauktu arī studenti no ārzemēm?
Pirmkārt, tā ir dažādu kursu pāreja uz mācībām svešvalodā, jo tā ir nepieciešamība tam, lai mēs būtu pievilcīgi ārzemju studentiem. Mums jau šobrīd ir divas maģistra programmas, kuras ir starptautiskas, līdz ar to apmācība tajās notiek svešvalodā. Bet tas galvenais laikam jau ir tas, ka tā ir tāda konstanta tīklošanās gan pasniedzēju, gan studentu kontekstā. Konstanta tīklošanās un savu iespēju robežās kontaktu meklēšana ārpus Latvijas. Viena no problēmām, runājot par mākslas un kultūras universitātēm, ir, ka tāpēc, ka tās visbiežāk ir nelielas universitātes, tām ir ļoti grūti konkurēt reitingu kontekstā, jo reitingos vienmēr labāk iekļaujas un var mēģināt labāk redzēt atšķirības starp vairākām augstskolām tad, ja tās ir lielas, apjomīgas universitātes. Mums sevi ir jāpierāda ar savu gandrīz elitāro kvalitāti. Tas ir tas, ar ko mums sevi ir jāparāda. Tas nozīmē fiziski, ar reāliem darbiem pētniecībā, ar reāliem darbiem jaunradē mēs varam sevi pierādīt tam potenciālajam ārzemju studentam, kurš varētu ierasties šeit un pie mums mācīties. Manuprāt, tas ir absolūti loģiski mūsdienu pasaulē, kur patiešām robežām vairs nav tādas nozīmes, nu, ja mēs neskatāmies uz austrumu pusi, bet skatāmies rietumu virzienā.
Ir ļoti svarīgi, ka mums ir internacionāla vide, lai arī mūsu latviešu studenti no tās iegūtu un redzētu tādu globālu perspektīvu, ne tikai lokālu vai reģionālu. Tie ir pilnīgi loģiski akadēmijas attīstības soļi.
Kā es zinu no neoficiāliem avotiem, dažādi sadarbības projekti Baltijas valstu vidū jau ir notikuši Kultūras akadēmijā.
Jā, ir notikuši un turpina notikt, un ar katru brīdi arvien vairāk aktivizējas. Gan pagājušajā gadā, gan vēl šogad mēs turpinām dažādus kopīgus ar jaunradi saistītus projektus. Tāpat zinātniski, manuprāt, mūsu akadēmijas internacionalizācija ir ļoti, ļoti augstā līmenī. Tās ir ļoti prestižas pētījumu programmas, kurās piedalās mūsu pētnieki, mūsu Kultūras un mākslu institūta pētnieki, un tas zinātnes pīlārs vai zinātne kā viena fundamentāla Latvijas Kultūras akadēmijas identitātes daļa, manuprāt, šobrīd jau tajā starptautiskajā līmenī ir ļoti nopietni sevi pierādījusi. Tas ir tikai jāveicina un jāļauj tiem procesiem vēl vairāk attīstīties.
Kā tu raugies uz iespēju savienot savu kinorežisora darbu ar potenciālo rektora darbu?
Viena no lietām, ko mēs iepriekšējās kandidātu atlases kārtās pārrunājām ar Kultūras akadēmijas padomi, bija tieši šī iespēja vai potenciāls, kā savienot jaunradi ar darbu akadēmijas vadībā. Manuprāt, viena no svarīgākajām lietām ir, lai jebkurš docētājs vai jebkurš cilvēks, kurš strādā akadēmijā, vienlaikus ir profesionālis savā laukā, un tikai tad viņš var būt labs docētājs. Tikai tad viņš var darboties kā iedvesmotājs un jaunās paaudzes izglītotājs. No tā viedokļa man absolūti loģiski liekas, ka režisors, kurš pasniedz teātra režiju, ir arī aktīvs režisors Latvijas teātros. Ka cilvēks, kurš, teiksim, docē kādas teorētiskas disciplīnas, ir pētnieks un darbojas zinātnē. Arī man pašam liekas, lai es vispār redzētu kaut kādu akadēmijas sadarbību ar kultūras nozari, nu man ir vismaz kaut kādā kapacitātē [jāstrādā savā jomā]. Skaidrs, ka tas atņems varbūt vēl vairāk laika manai ģimenei vai nakts stundas, bet kaut kādā kapacitātē es turpināšu nodarboties ar kino, jo tā arī ir viena manas dzīves ļoti svarīga sastāvdaļa.
Es tev novēlu, lai to izdodas to savienot, jo rektora darbs ir tiešām milzīgs apjoms, kas ir jāuzņemas. Lai tev izdodas to savienot ar filmu radīšanu, jo "Marijas klusums", manuprāt, ir tava labākā filma, kas apliecina tavu kā režisora izaugsmi.
Paldies!
Paldies tev par sarunu!
