"Es ļoti ilgi sēžu un skatos. Es cilvēkiem ietaupu laiku – es skatos viņu vietā. Un to, ko es ieraugu, pēc tam parādu filmā.
Laila Pakalniņa sarunā Ievai Ozoliņai radio raidījumā "Disociatīvā fūga"
Kur redzēt filmu?
Filma "Gala punkti" pasaules pirmizrādi piedzīvos Rīgas Starptautiskā kino festivāla pilnmetrāžas filmu konkursā. Seanss 18. oktobrī pulksten 18.00.
Filma "Gala punkti" ir monohroma pilsētas simfonija, kas aptver gandrīz visus Rīgas sabiedriskā transporta galapunktus. Filmas lokācijas nosaka vienu no ierobežojumiem – nepieciešamību griezties. Filmā nav neviena statiska kadra, jo galapunkts ir vieta, kur vienmēr griežas. Ierobežojums ir arī nesmaidīt. Cilvēki skatās kamerā vai garām tai, bet nedraudzējas, neflirtē ar kameru, viņi vienkārši ir kā, piemēram, krūmi. Tāpat – ierobežojums ir nerunāt. Filmā izskan tikai viens ikdienišķs teikums, kurš, kā jau tas raksturīgi Lailas Pakalniņas kino veidošanas piegājienam, iegūst gandrīz vai sakrālu nozīmi.
Par pilsētas simfoniju tiek saukts kino žanrs, kas izveidojies pagājušā gadsimta divdesmitajos gados un apvieno eksperimentālā, dokumentārā un avangarda kino paņēmienus. Žanru aizsācis vācu režisors Valters Rutmans (Walter Ruttmann) ar pseidodokumentāro mēmā kino filmu "Berlīne: metropoles simfonija" ("Berlin: Symphony of a Metropolis", 1927). Šajā žanrā darbojies Dziga Vertovs, Vudijs Alens, Mihaels Glavogers un daudzi citi. No Latvijas režisoru veidotajām pilsētas simfonijas žanra filmām minams 1997. gadā tapušais Jura Poškus diptihs "110 /220" – atsvešināts urbānās ekspansijas vērojums Losandželosā un Maskavā.
Pakalniņas filmā atsvešinājums apvienots ar ziņkārību. Skatoties filmu "Gala punkti", rodas lieliska iespēja leģitīmi izpētīt cilvēkus – ikdienā skatīties cilvēkiem virsū tieši nav pieklājīgi.
Cilvēku seju vērošana ir aizraujoša nodarbe. Viņi ir kā atsevišķas planētas vai galaktikas. Un sejas – kā tektoniskās kartes.
Melnbalta seju virkne kā Bēla Taras pesimistiski ritošajā "Prologā" ("Prologue", 2004). Acis par kaut ko satraucas, par kaut ko skumst. Miers, nogurums, gaidas… Lailas Pakalniņas filmā redzamie personāži pieturās nav nemaz tik pasīvi, drīzāk pašpietiekami un enerģiski. Kameras lēcas fokuss ik pa laikam izsaka savu viedokli, kas te varētu būt interesants. Īss mirklis, un kamera griežas tālāk.
Filma ir monohroma. Tas ir labi. Galapunktos ir diezgan daudz krūmu, un tik daudz zaļās krāsas būtu grūti paciest – tas traucētu pamanīt svarīgas detaļas. Detaļu nav maz. Ikdienišķi objekti galapunktos operatora Ginta Bērziņa skatījumā zaudē savu sākotnējo nozīmi un kļūst par kaut ko citu. Tā, it kā uz Zemi skatītos citplanētietis. Ar Gintu Bērziņu Pakalniņa kopā strādā jau kopš studiju laikiem, līdz ar to viņu abu vizuālās valodas ir labi saslīpējušās. Kad atkodē Pakalniņas un Bērziņa atslēgu un saprot, kā skatīties filmu, var sākt ievērot šo un to. Piemēram, faktu, ka cilvēki galapunktu pieturās nostājas tieši tur, kur viņiem piestāv būt. Tur, kur veidojas jauns stāsts. Puisis ar ūsiņām un mobilo telefonu ir ļoti līdzīgs kinoaktierim pieturā izvietotajā reklāmā. Sieviete, kas izskatās pēc bezpajumtnieces, stāv pie plakāta ar uzrakstu "Sātīgas pusdienas", un es domāju, kad viņa pēdējo reizi tādas ēda. Kundze gaida autobusu ar "Veselības centra" informatīvo plakātu fonā, un izskatās, ka reklamē kalnu saules brillītes. Iesaistīšanās spēlē padara visu aizraujošāku. Tu varbūt vari pat kļūt par detektīvu. Vīrietis ar sieteni galvā pie atkritumu kastes enerģiski attīra neļķu kātus no vecajām lapām. Ja šādas mizanscēnas fonā caur drāts žogu redzami kapakmeņi un kapu kopiņas, tad man uzreiz ienāk prātā – viņš iet uz randiņu. Ak, ja viņa zinātu, no kurienes ir neļķes! Bet tas tikai īss mirklis, jo kamera griežas prom.
Filmas vienpadsmitajā minūtē apokaliptiskas priekšnojautas mani piemeklē pirmo reizi, un filmas pēdējā kadrā nostiprinās pārliecība, par ko ir filma "Gala punkti".
Joprojām piedomāju par filmas beidzamo kadru – tik atskurbinoši patiess tas ir.
Pagaidām viss ir kustībā, turpina notikt katra paša radītajā realitātē. Cilvēki izkāpj no autobusiem un dodas mājās, it kā vēlētos izstāties no spēles, kaut uz mirkli atpūsties no apburtā loka, pabūt statiskā pozīcijā, lai atkal atgrieztos kustībā. Cilvēku izturēšanās dinamikas daudzveidība vērojama galapunktos atkarībā no rajona. Piemēram, tuvāk pilsētas centram cilvēki ir izklaidīgāki, caurvējš lielāks.
Čukstēt ir stiprāk kā kliegt. "Gala punktu" spēks ir tīra forma un minimāls māksliniecisko paņēmienu klāsts.
Svarīga informācija – ja kāds Lailas Pakalniņas filmas laikā ieskatās telefonā vai kā citādi palaiž garām pēdējo filmas kadru, tad neuzzina, par ko ir filma. Pats vainīgs.
Kameras skatiens turpinās bez tevis. Lietus. Mūžīgais sastingums. Viens rīts būs pēdējais.
