Ārpus manas personīgās pieredzes Vims Venderss ir viens no nozīmīgākajiem māksliniekiem laikmetīgajā kino, kurš sevi pieteica kā Vācijas "jaunā kino" pārstāvis 70. gados kopā ar Verneru Hercogu un Raineru Verneru Fasbinderu. Lai gan viņš vislabāk pazīstams kā režisors, Venderss ir rakstījis scenārijus, producējis savas un citu filmas, fotografējis un izglītojis jaunos kino veidotājus ne tikai Vācijā, bet arī citur Eiropā. Un joprojām turpina to darīt.
Vendersa ceļš līdz kino izlīkumoja no idejas par pievienošanos katoļu semināram, medicīnas un filozofijas studijām, līdz 1966. gadā viņš devās uz Parīzi studēt glezniecību un kļuva par pastāvīgu kinotēkas apmeklētāju. Kino Vendersu aizrāva tik ļoti, ka jau nākamajā gadā viņš atgriezās Vācijā un uzsāka studijas TV un filmu skolā Minhenē. Intervijā "The Guardian" Venderss atzīst: "Es dažreiz domāju, kas būtu noticis, ja es kļūtu par gleznotāju, kas es tā gribēju būt, kad biju jauns. Es domāju, ka es tagad būtu ļoti vientuļš, nopietns un emocionāli noslēgts cilvēks. Kino veidošana atvēra manu prātu un arī manu personību. Es biju īsts vientuļnieks. Es vairs neesmu." Lai gan glezniecības studijas Venderss pameta, vizuālā māksla palika klātesoša viņa filmās – skaistos, poētiskos kadros un dokumentālos stāstos par māksliniekiem (piemēram, pērn uz ekrāniem nonāca dokumentālā filma par gleznotāju un skulptoru Anselmu Kīferu).
Filmu skolu Minhenē Venderss pats intervijās raksturo kā visai bezcerīgu, jo tajā neesot bijusi pat kamera. Arī Verners Hercogs, apmeklējot universitāti kā vieslektors, esot studentiem, toskait Vendersam, teicis, ka šī skola jāpamet nekavējoties, un palicējus dēvējis par idiotiem. Venderss tomēr esot tajā palicis, bet pēc Hercoga viesošanās mainījis savu pieeju studijām, kļūstot par operatoru visiem studentu darbiem un veidojot pats savas filmas ārpus skolas. Pēc universitātes sekoja ceļa filmu (road movie) triloģija – "Alice in the Cities" , "Wrong Move" un "Kings of the Road", kas bruģēja ceļu (!) uz Ameriku.
80. gadu sākumā Venderss devās uz Holivudu, lai Frānsisa Forda Kopolas vadībā veidotu filmu "Hammet". Venderss Ameriku un turienes kino industriju bija romantizējis, un realitāte jauno režisoru diezgan iedragāja: filmas uzņemšana bija grūta, Venderss nonāca domstarpībās ar Kopolu un samocītā gaisotne ļoti ierobežoja Vendersa radošo dzirksti. Arī filma iznāca nepilnīga, tika kritiķu pelta un nenesa cerētos komerciālos panākumus. Tas bija Sprīdīša cienīgs karjeras pavērsiens, kas atveda Vendersu atpakaļ mājās.
Atgriezies Vācijā, Venderss radīja vienu no savām ievērojamākajām filmām – "Parīze, Teksasa" (1984), kas atnesa viņam pasaules slavu un "Zelta palmas zaru" Kannu kinofestivālā.
Kas Vendersam vēderā?
Vendersam raksturīga spēja pārvērst cilvēku (arī pašam savas) iekšējās sajūtas vizuālā bildē. Reizēm filmās tas ieguļas vien nojaušami, bet reizēm pat ļoti ilustratīvi, it kā iebakstot ar pirkstu acī un liekot skatītājam vērot savu cilvēcīgo atspulgu tik ilgi, ka paliek mazliet grūti, galvenokārt tādēļ, ka liek ieskatīties savos neērtajos sirdsapziņas stūros un aplūkot tuvplānā vientulību, sevis un jēgas meklējumus. Vendersam piemīt spēja savienot ļoti māksliniecisko ar ļoti vienkāršo un faktisko, dokumentālos stāstus padarot romantiskus, poētiskus, bet izdomātiem stāstiem piešķirot īstenības sajūtu. Tas ir saistīts gan ar Vendersa vizuālo domāšanu, priekšrokas došanu autentiskai, nevis iekārtotai videi, bet arī viņa spēju godīgi filmās risināt pašam savas pasaules problēmas.
Interesants piemērs mākslinieciskā maisīšanai ar dokumentālo ir Vendersa filma "Perfect Days" par tualešu tīrītāju Hirajamu. Sākotnēji Venderss tika aicināts uzņemt reklāmu par Tokijas tualešu projektu, bet "sanāca" lieliska mākslas filma par pieticību, pazemību un vienkāršu dzīvi, kurā apskatāmas visas 17 laikmetīgās Tokijas tualetes.
Vendersa filmas nav "pārrežisētas", pārbāztas ar atrakcijām, tā vietā režisors vēlīgi dod vietu ne tikai savu radošo partneru izpausmei, nejaušībām, neveiklākām epizodēm, bet arī skatītājam – viņa domām, sajūtām, analīzei, kas var padarīt filmu "grūtāk" skatāmu, jo skatītājs kļūst par līdzdalībnieku (vai izslēdz filmu). Vienlaikus filmu varoņu izaicinājumi ir viegli nolasāmi, bet ne vienkārši, un filmu "lēnums" un "grūtums" ir nevis režisora ambīcija, bet realitātes sajūta.
Esmu diezgan pārliecināta, ka liela daļa no tiem, kas neko nav dzirdējuši par Vimu Vendersu, tomēr, pašiem nezinot, ir kaut uz mirkli krustojuši ceļu ar viņa pasauli. Nu, piemēram, grupas "U2" fani zinās dziesmu "Stay" ("Faraway, So Close!"), kuras klipu režisējis Venderss, tajā ietverot gan filmu "Wings of Desire" ("Der Himmel über Berlin") un "Faraway, So Close!" ("In weiter Ferne, so nah!") kadrus, gan ideju, gan ļaujot Bono iejusties eņģeļa ādā.
Vēlāk Venderss turpināja veidot arī citus klipus grupai. Šo filmu sakarā Venderss sadarbojās arī ar Niku Keivu, kura dziesmas dzirdamas filmā, bet filmas kadri redzami dažādos klipos. Arī mūsu pašu Dona dziesmas "Tavs pieskāriens" videoklipa autori iedvesmojušies no filmas "Wings of Desire", un klipā par eņģeli tapis Dons, Uzvaras kolonnu Berlīnē aizvieto Pēterbaznīcas gailis, bet Berlīnes sabiedrisko transportu aizstājis tramvajs uz Ķengaragu.
Ko tālāk?
Rīgas Starptautiskais kino festivāls šogad piedāvā skatītājiem Vendersa filmu "Parīze, Teksasa", kura joprojām ir viena no režisora nozīmīgākajām filmām un ļoti precīzi iezīmē jau nobrieduša režisora rokraksta īpatnības, kā arī īpašu četru īsfilmu izlasi. Kāpēc īpašu? Ļoti reti varam ielūkoties mākslinieka tapšanā, jo veidošanās bieži ir bagātīga ar kļūdām, eksperimentiem, pirmajām reizēm, atklājumiem un izgāšanos. Nu gluži kā zīdaiņa ceļš uz staigāšanu, runāšanu, ēšanu. Ir ļoti drosmīgi jau atzītam māksliniekam padarīt sevi ievainojamu, atverot savu skiču burtnīcu. Skatīties šīs Vendersa studiju laika filmas ir ļoti aizkustinoši, vienlaikus mazliet neērti, jo tas ir intīmi.
Tā ir iespēja ielūkoties režisora-pirmklasnieka glītrakstīšanas kladē, kur viņš uzdod gan lielus, gan mazus jautājumus.
Ko dara mūzika filmā? Ko dara krāsa? Ko dara klusums? Un tukšums? Ko dara īstenība, bet nedara inscenējums? Skatītājs kļūst par laborantu jaunā režisora eksperimentos un nedaudz arī par studentu kursā "Režisora tapšana".
Venderss pats teicis, ka visas viņa filmas risina vienu jautājumu: kā dzīvot? Man grūti iedomāties cilvēku, kuram šis jautājums nebūtu aktuāls. Lai gan tas ir šķietami ļoti nekonkrēts, tomēr tas ir neizbēgams mūsu visu dzīvēs. Venderss ir meistars šī jautājuma iecentrēšanā savos darbos, vienlaikus nekur šo jautājumu tieši neuzdodot, tikai iedodot telpu un nedaudz gaisa, lai starp skaistiem kadriem ļautu vērotājam pievērsties pašam sev. Lai gan nozīmīga daļa Vendersa filmu risina tieši vientulības un vientuļnieku stāstus, tikpat daudz tajās ir cerības un došanās pretim laikam jau tai pašai – dzīvei.
Rīgas Starptautiskais kino festivāls
