Šī dokumentālā filma seko tiem pašiem varoņiem, ko Seleckis iemūžināja 2018. gada darbā "Turpinājums". 2018. gada dokumentālajā darbā redzējām piecus bērnus, kas uzsāk skolas gaitas, bet filmā "Turpinājums. Pieaugšana" šiem pašiem cilvēkiem sekojam līdzi no mācību uzsākšanas 8. klasē.
Kā rakstīts portālā Filmas.lv publicētajā Ivara Selecka dzīvesgājumā: "...Ivars Seleckis savu biogrāfiju patiesībā varētu dēvēt par latviešu kinovēstures īso kursu…". Seleckis savu kino ceļu uzsāka 1958. gadā Rīgas Kino studijā kā operatora asistents, vēlāk filmās piedalījies kā operators. Dzīves laikā režisējis vairāk nekā 30 filmu, no kurām pazīstamākā ir 1988. gadā uzņemtā "Šķērsiela" – tajā Seleckis, dokumentējot dzīvi vien 800 metrus garajā Imantas ieliņā, izveidoja veselas sabiedrības portretējumu. Šis darbs arī saņēma Eiropas Kinoakadēmijas balvu kā labākā dokumentālā filma un līdz šim ir vienīgais darbs no Latvijas, kas šo apbalvojumu saņēmis."
16. septembrī kinoteātrī "Splendid Palace" būs skatāma Selecka 1966. gada filma "Kuldīgas freskas", savukārt no piektdienas, 20. septembra, gan portālā Filmas.lv, gan digitālajā krātuvē www.redzidzirdilatviju.lv, būs skatāmas īpaši jubilejai par godu veidotas filmu kolekcijas.
Atgriežoties pie "Turpinājuma" – 2018. gadā uzņemtā filma, kas dokumentēja piecu pirmklasnieku dzīvi un skolas gaitas, arī bija kā sava veida sabiedrības mikrošūniņa. Ar kultūras antropoloģes Daces Dzenovskas iesaisti atlasītie bērni bija no dažādām Latvijas vietām: filmā redzējām gan rīdziniekus, gan bērnus no Latvijas lauku reģioniem, kur vēl aizvien līdz skolai jāmēro garš ceļš vai jāpalīdz lauka darbos, tāpat redzējām ģimenes, kas daļēji dzīvo ārvalstīs.
"Turpinājums. Pieaugšana" šo pašu piecu bērnu – Gļeba, Zanes, Kārļa, Anastasijas un Anetes – ikdienai seko, kad viņi uzsāk skolas gaitas 8. klasē. Nezinu, vai tas ir pusaudzības dumpis pret pieaugušo pasauli, kurai varoņi strauji tuvojas, vai kādas izmaiņas dokumentālistu pieejā, taču filmas varoņi vairs nav tik brīvi kameras priekšā, kā tie bija 2018. gada iemūžinājumā. Taču filmā tāpat ir kas aizkustinošs –
te pavisam satverami iemūžināta pieaugšana, un tajā ir kaut kas ārkārtīgi smeldzīgs.
Stoļerovā uzaugusī Anastasija, kas 2018. gada lentē stāstīja par to, kā vēlas dzīvot laukos un kā tur savulaik mituši vienradži, nu ir klusāka, ar skumjām skatienā. Cits no varoņiem piedzīvo mīlestību un drīz vien arī salauztu sirdi. Vēl citās ģimenēs attiecības ar vecākiem buksē vai arī ir jāsadzīvo ar tuvinieka novecošanu. Pāri visam ziņu sižetos trauksmaini skan ziņas par Krievijas iebrukumu Ukrainā. Dzīve ir mainījusies – tā ir kļuvusi sarežģītāka.
No Selecka un Zača iemūžinātā redzam, cik sarežģīts un sensitīvs process ir pieaugšana. Ja iepriekšējais "Turpinājums" vairāk bija kā sabiedrības šķērsgriezums, šo filmu primāri tomēr redzu kā pieaugšanas dokumentāciju, lūkojot aptvert tās ikdienas lietas un procesus, kas cilvēkam liek pieaugt. Šo redzot, jājautā, vai ir iespējams arī citādi – pieaugt, netiekot emocionāli apskrambātam, un vai mēs kā sabiedrība ko varam darīt, lai pret jaunākajām paaudzēm šis process ir saudzīgāks?
Lai arī filmā ir iemontēti fragmenti no 2018. gada filmas, tomēr pilnīgai šī darba vēstījuma uztverei būtu jāredz arī "Turpinājuma" pirmā daļa pilnībā – ticu, ka jaunā filma ir uztverama pavisam citādi bez iepriekš izveidotajiem bērnu portretiem.
"Turpinājums. Pieaugšana" kino no 22. septembra.
