Kad pirmo reizi redzēju "Asistentes" reklāmrullīti, spriežot pēc ainas interjera (kas izrādījās policijas iecirknis), maldīgi nospriedu, ka kāds beidzot saņēmis drosmi un mēģina pieķerties Latvijas sociālās aprūpes sistēmai un ka stāsts būs par jaunu, ideālistisku meiteni – asistenti kādam sociālā dienesta grūtdienim un viņas cīņu ar neiejūtīgo birokrātiju. Gaidīju skarbus skatus uteņos, asaras, kliegšanu un bālus ierēdņus ar stingām sejām – čerņu, ko iespējams pārvarēt tikai ar melnā humora trieciendevu – avārijas kontracepciju visām bezcerīgām situācijām.
Manas asu dokumentalitāti pieprasošās gaidas bija nepamatotas – Liene Linde kopā ar Alisi Zariņu piedāvā daudz vieglāk sagremojamu, krāsainu komēdijdrāmu.
Kad savu vilšanos pārspriedu ar nejauši satiktu antropologu, viņš mani atvēsināja, sakot: "Vai tu domā, ka sabiedrība tam ir gatava? Starp dažiem tēmu pārzinošiem ekspertiem un pārējiem ir milzīga plaisa, un, lai šo vairākumu neaizbiedētu, ir jāsāk ar maziem, skaidrojošiem solīšiem." Ar šo abas režisores ir tikušas galā teicami.
Seriāls sešās (+vienā īpatnējā stāstu epizodē) sērijās gluži kā "PowerPoint" prezentācijā skaidri iezīmē vairākas Latvijas sociālās problēmzonas. Prezentāciju diagrammas, stabiņi un tēzes pašas par sevi ir garlaicīgas, tāpēc skatītāju uzmanības noturēšanai vajadzīgi interesanti slaidu foni un dažādi interaktīvi elementi – šajā gadījumā tie ir vienas ģimenes trīs sieviešu paaudžu mēģinājumi sakārtot savu dzīvi atbilstoši vecuma izaicinājumiem. Lai gan varbūt "Asistente" ir jāvērtē, apmetot tās kažoku uz otru pusi, – dzīves pabērnu problēmas un sociālā netaisnība ir tikai fons galveno varoņu attīstībai, ko ietekmē (vai arī ne) ārēji notiekošais.
Centrālais tēls ir Laila jeb vienkārši mīlīgi saukta par "Lulū", ko tikpat pūkaini attēlo Elizabete Lielmane (bijusī Skrastiņa). Jauna sieviete no stabili nodrošinātas (bet šķirtas) vidusšķiras ģimenes kļūst par asistenti politiķa sievai, spirituālai influencerei ar lielām sabiedriskām ambīcijām Gerdai Bitei (virtuozi izspēlē Ilze Skrastiņa-Ķuzule). Gerda krāj karmas punktus un vēlas strauji kāpt pa ietekmes kāpnēm, vienalga kādām, galvenais, strauji un reprezentabli, tāpēc pievērsusies labdarībai. Seriāla veidotājas nesaudzīgi atrauj vāku mūsdienu kapitālisma un PR mašinērijas motortelpai. Aiz pareizā laikā un fotogēniskā kompozīcijas leņķī ievietotām sociālo tīklu fotogrāfijām slēpjas vēlamo skatījumu kalkulācijas, nevis patiesa iedziļināšanās kārtējās kampaņas tēmā un mērķauditorijā. Naivā Lulū, "pasaules glābēja" ir nepieciešamais savienojums starp kadrā smaidošiem sērdieņiem un realitāti – viņa izdara melno darbiņu, mēģinot risināt labdarības organizācijas "Pasniedz roku!" klientu problēmas. Taču, sirdsšķīstie un godīgie, neesiet pavisam nosodoši – Gerda ir enerģiska vizionāre un tāpat kā Lulū patiešām tic, ka ir iespējams kaut ko mainīt, tikai jāstrādā plašākos mērogos – ne individuāli, bet ar masām un kampaņām. Savā neviennozīmībā viņa ir šī stāsta interesantākais tēls – simbols mūsdienu mediju/varas/sabiedriskās domas attiecību triādei un spriegumam.
Seriāla noslēgumā pēc ētisko izvēļu kaskādes Gerda vienīgā uzdrošinās sev uzdot sāpīgo un atbildīgo jautājumu "Vai mēs esam slikti cilvēki?".
Tikmēr visi pārējie turpina ķepuroties ikdienas notikumu un apstākļu nolemtības straumē – kā būs, tā būs, un, ja nebūs, tad risinās.
Taču seriāla galvenā varone nav Gerda, un šī nav filma par spraigām varas spēlēm. Notikumu centrā ir uzsvērti jaukā Lulū, ar kuras acīm skatītājs beidzot pamana, ka Latvijā ir tādas problēmas kā vardarbība ģimenē, piespiedu seksuālo pakalpojumu tirdzniecība, "mūžīgie bērni", "ielu bērni", demence, homofobija, nespēja resocializēt bijušos ieslodzītos, "menstruāciju nabadzība", rasisms un migrantu diskriminācija, policijas un atbildīgo sociālo institūciju vienaldzība un vēl, un vēl. Katra epizode nāk ar jaunām problēmām, nespējot novērst jau iepriekš pieminētās.
"Asistenti" vērtēju kopā ar savu īpašo seriāla skatīšanās asistenti, un katras sērijas pirmajās minūtēs mēs mēģinām pēc iespējas ātrāk uzminēt, kāda sabiedrības vaina tiks diagnosticēta šoreiz.
Lulū ķeras te pie vienas, te nākamās nelaimes lāpīšanas, paralēli iekuļoties personisko attiecību ķezās, lai pamazām atklātu (vismaz skatītājs no malas to pamana), ka visas šīs vainas ir sistēmiskas un tām nepieciešami kompleksi risinājumi "no augšas". To nav. Vienīgais "Asistentes" "case study" (gadījuma pētījums), kas iegūst daudz maz skaidru un pozitīvu nobeigumu, ir Ingas Tropas tēlotā sieviete (brīnišķīgs, daudzšķautņains aktierdarbs), kas rod sevī spēku izlauzties no emocionāli un fiziski varmācīgām, pakļaujošām attiecībām. Pārējo problēmstāstu līnijas, vispārināti iezīmētas un uz mirkli centrētas, drīz atkal iekūst kopējā problēmu zupā – gluži kā Gerda pievēršas jau nākamajai kampaņai.
Līdz ar to seriālam pietrūkst realitātes faktūras.
To var teikt arī par kopēju kadra mākslinieka darbu (Ieva Kauliņa) – krāsainiem, tīriem, amizantiem interjeriem un varoņu apģērbiem, bet bez pansionāta smaciņas, ielu bērnu novazātajiem apaviem, un, kur, piemēram, nakšņo un mazgājas no mājām izmestais bijušais ieslodzītais? "Asistente" iezīmē virsrakstus un pat dod tiem treknrakstā apakštekstus (tā saucamos "līdus", kam pāris sekunžu laikā jāspēj piesaistīt potenciālā lasītāja kliedētā uzmanība), bet tāpat kā Lulū nespēj līdz kaulam sāpīgi iedziļināties katrā skartajā problēmā. Var just, kā seriāla autores mēģina balansēt starp sadzīvisku, viegli uztverami komēdiju (Lulū mammas, juristes Gunas (Baiba Broka) un biroja paklāju klājēja Ulža (Andris Keišs) kautrais, aizkustinošais romantisms) un, piemēram, "cam-girl" jeb "kameras meitenes" (Evelīna Priede) nespēju un negribēšanu apzināties, ka mīļotais vīrietis patiesībā ir viņas suteners. Dramaturģiskais rezultāts ir neviendabīgs. Visiem neizdabāsi.
Taču šajos salātos – pēc sastāvdaļu skaita un savstarpējā pretrunīguma tie varētu būt, piemēram, jau sajaukta siļķe kažokā vai rasols ar klāt pierīvētu ābolu (šī teksta autores dīvaina ģimenes recepte) ir patiešām daudz, garšīgu uzkožamu gabaliņu. Tie ļauj piedot reizēm dīvaino montāžu (sniega kupenas šurpu turpu mijas ar zelta rudeni) vai neticami straujo laika līniju – sanāk, ka visa šī Lulū apņemošo notikumu gūzma ietilpinājusies vien dažas nedēļās. Vai to, ka viss nezin kāpēc banāli beidzas tieši Ziemassvētkos – brīnumu laikā, kas, kā zināms, uz brīdi atrisina visas problēmas dzīvē un scenārijos – arī pēdējās sērijas 40 minūtēs svētku noskaņas palīdz daudzmaz cienīgi noslēgties scenārijā ievilktajiem, daudzskaitlīgajiem varoņu likteņiem.
Linde, Zariņa un Anete Konste ir radījušas patiešām asprātīgus un zibošus dialogus, kas veikli un ticami plūst pār iesaistīto lūpām.
Ritmisks slengs īstajās vietās un situācijās precīzi atbilst šī brīža jaunākās un vidējās paaudzes ikdienas Latvijas iedzīvotāju valodai. Varbūt nedaudz samākslota šķiet vecāko varoņu – Lulū vecmammas un viņas draudzenes saziņa, un arī šoreiz pašmāju kino senioru attēlojums ir viegli kariķēts un vienpusējs. Par spīti tam izsaku cieņu autorēm par tik smagās demences tēmas iekļaušanu vieglajā seriāla formātā. Visi pārējie verbāli sarunājas, izsaucas, lamājas un mīl ("Panāc šurp, tu, biseksuālā slampa!" vēl ilgi būs manā zelta tekstu krātuvītē) organiski savam vecumam un sociālajam statusam. Dialogu nespēja, kā zināms, ir hroniska kaite pašmāju dramaturģijā, bet šoreiz tā ir izdziedēta.
Jāuzteic arī LGTB+ jautājumu atspoguļojums, kas nav stigmatizēts vai atsevišķi, sakāpināti uzsvērts. Lulū vienkārši iemīlas meitenē (Elīza Drombovska), un mēģina veidot attiecības, pieļaujot tās pašās kļūdas, kas gadās arī heteroseksuāliem pāriem. Tas varbūt ir nedaudz neierasti, bet tāpat normāli un pieļaujami, jo kā viņa pati saka "iemīlas taču cilvēkā, nevis dzimumā".
Lieliska aktieru atlase otrā plāna lomām. Ja pieveram acis, ka Keišs atkal ir klasisks Keišs un Broka – Broka, tad vairāki skatītājiem, iespējams, mazāk zināmi atveidotāji brīnišķīgi iekļaujas sev atvēlēto raksturtelpu rāmējumā.
Pats pirmais klients, ko atveido Juris Andžāns, bijušais zeks Pēteris tik ticami un ar tādu dzīves vilšanās pilnu skatienu nogroza galvu par galvenās varones sākotnējo naivumu, ka abas ar seriāla skatīšanās asistenti ceram ar viņu atkal satikties līdz pat seriāla beigām (diemžēl neizdodas – Pēteris iepriekš nozagto auto Ziemassvētku vakarā Lulū atdod ar Gerdas starpniecību). Tāpat absolūti pārliecinoša ir Arnita Jaunzeme atvases ar īpašām vajadzībām mātes lomā. Viņa sāpīgi precīzi atveido ziņu sižetos redzētos, izdegušos, nepamatotas vainas sajūtas mocītos, bet sīkstos "mūžīgo bērnu" vecākus, kuri nepagurstoši mēģina ierēdņiem un politiķiem skaidrot šo mazaizsargāto sabiedrības locekļu pamatvajadzības. Sērijā, kas veltīta rasismam un imigrantu statusam, iespaidīgs ir Orhans Adijamans (Orhan Adiyaman). Ar teju nemainīgu, nopietnu sejas izteiksmi un valodas apguves līmeņa ierobežotām izteiksmes spējām viņš iezīmē to komunikācijas sienu, kas ir starp mums – vietējiem un patvēruma meklētājiem.
Ik pa mirklim tradicionāli lineārajā stāsta plūdumā nomirgo kāds sīks, rotaļīgs, postmoderns eksperiments – piemēram, uz dzeltenās preses izdevuma vāka tiek pieminēti aktrises Elizabetes Skrastiņas skandāli, vai arī seniores pārrunā viņas darbību Nacionālajā teātrī. Mokumentāri spoža ir "Domburšova" epizode, kur žurnālists Jānis Domburs (kurš, kā titros minēts, spēlē pats sevi) raidījuma "Kas notiek Latvijā?" nesaudzīgajā manierē atmasko Gerdas Bites labdarības organizācijas ziedotāju koruptīvos nodomus.
Kritiski vērtēju spēles ar formātiem sestajā sērijā. Tā, pēc Lulū "eksbojfrenda" izmisīgā bildinājuma, visa veltīta seriāla tēlu stāstītiem romantiskiem pārdzīvojumiem. Viņi, pavērsušies pret kameru-skatītāju, runā par savām gredzenu mīšanas pieredzēm, reizēm tik neticami krāšņām, ka tās noteikti norakstītas pa tiešo no dzīves. Lai arī šie ir jauki, sirdi sildoši monologi, aizkustinoša "cāļa zupa dvēselei" stilā, es, tos skatoties, ik pa brīdim skaļi izsaucos – bet kāpēc? Kādēļ šīs scenārija attīstībai tik vērtīgās 40 minūtes aizpildītas ar šādu pēkšņu, nesaistītu žestu? Mana skatīšanas asistente iebilst, ka tas padara filmas tēlus cilvēcīgākus un plašākus. Jā, iespējams, tas bagātina atsevišķas plānākas sižeta līnijas, bet varbūt šādi iestarpinājumi būtu veiksmīgāki, ja būtu izkliedēti visa seriāla gaitā, ne vienkopus atsevišķā sērijā.
Atgriežoties pie šīs recenzijas pirmā jautājuma – kāpēc mēs vispār palīdzam viens otram?
Kāpēc mēs glābjam citus un reizēm nespējam novilkt robežas, un tāpēc paši kļūstam par glābjamajiem subjektiem? Lulū gaitas īsti nesniedz atbildi, jo līdz galam nav skaidri viņas motīvu patiesie, emocionālie iemesli un nedz arī tas, vai viņa vispār veiks kādus secinājumus. Taču Lulū nenoliedzami ir klātesoša un līdzdarbīga. Mēdz teikt, ka uz tādiem nesavtīgiem cilvēkiem turas visa pasaule, kas gan ir liekulīgi, jo atceļ mūsu katra individuālo atbildību notiekošajā – piemēram, izvēloties savus politiskos pārstāvjus godīgā sabiedrības resursu pārdalē un interešu pārstāvniecībā. Bez sistēmiskām un patiesas vēlmes ieklausīties, izprast un palīdzēt vadītām pārmaiņām Latvijas sociālajā aprūpē ailīšu pārbīdes turp un atpakaļ budžeta tabulā neko neuzlabos. Tāpēc pagaidām katram pašam jābūt vērīgam un iejūtīgam, un, ja nepieciešams, gatavam drosmīgi apstādināt visu Rīgas centra satiksmi, kā to pirmajā sērija izdarīja Lulū, glābjot apmaldījušos ezīti.
