Henrieta Verhoustinska: Man ir prieks studijā sveikt animācijas filmu režisoru Gintu Zilbalodi un šoreiz producentu, nevis režisoru Matīsu Kažu. Sveiki.
Matīss Kaža: Sveiki.
Latvijas animācijas pilnmetrāžas filma pirmo reizi ir izvirzīta Kannu kinofestivāla konkursa programmas "Un Certain Regard" jeb "Īpašais skatiens" skatē. Ar to es arī jūs apsveicu. Sakiet, lūdzu, kāda ir tā sajūta šobrīd? Kā kaut kā jauna sākums, vai kā liels dzirnakmens, kas jāveļ? Gint, kādas tev ir sajūtas par šo?
Gints Zilbalodis: Man, par laimi, nav bijis laika par to domāt, jo mēs filmu "Straume" vēl tikai pabeidzam. Es biju ļoti aizņemts, un tas man nāca par labu. Ja nebūtu bijis tik aizņemts, es droši vien par to visu domātu un baidītos, un priecātos. Tas bija tas augstākais mērķis, uz ko mēs tēmējām, vislabākais variants, kur startēt ar filmu. Šajā konkursā Latvijas animācija ir pirmo reizi, bet vispār animācija kā tāda ir varbūt reizi pa pieciem gadiem. Tātad konkursā ar 20 filmām viena no simts ir animācija.
Es paskaidrošu, ka "Īpašais skatiens" nav animācijas filmu konkursa programma, bet visu žanru filmu konkursa programma, tāpēc tas ir vēl jo īpašāks notikums. Vai ne, Matīs?
Matīss Kaža: Jā, tas tā ir. Kannu kinofestivāls vispār ir zināms ar to, ka viņiem animācijas filmas ne īpaši patīk. Viņiem fokusā ir spēlfilmas, bet šogad festivālā tiek godināta "Studio Ghibli", kas ir leģendārā japāņu animācijas studija, tāpēc ir vairāk animācijas filmu arī oficiālajā atlasē. Viena ir lielajā konkursā, kur ir superzvaigznes – Deivids Kronenbergs, Jorgs Lantims un citi slaveni režisori, un tad ir otra programma – "Īpašais skatiens"–, kur ir vairāk jauno režisoru darbi, un mūsējā tur ir vienīgā animācijas filma. Tas ir tāds rets gadījums, tāpēc vēl jo vairāk ir prieks tur būt. Protams, ir arī satraukums. Mēs maksimāli gatavojamies un veicam visus organizatoriskos darbus, lai pirmizrāde būtu tik jaudīga, ka par filmu runā. Tā kā esam programmas vienīgā animācijas filma, mums gan šajā ziņā jau ir priekšrocība.
Pēc šīs ziņas nāca vēl viena priecīga vēsts, ka esat uzņemti arī Ansī animācijas filmu festivālā. Viens festivāls pēc otra. Gint, kā tu to izturēsi?
Gints Zilbalodis: Es domāju, ka es tik ilgi esmu strādājis pie filmas, ka pārmaiņas savā dzīvesstilā es pat gaidu – ceļošanu un tā tālāk.
Tu strādāji pie šīs filmas četrus gadus.
Gints Zilbalodis: Vispār jau piecus ar pusi. Ansī ir animācijai vislielākais un vissvarīgākais festivāls. Es viņiem gadiem ilgi sūtīju savas pirmās īsfilmas, un visas tika atraidītas. Bet manu pirmo pilnmetrāžas filmu "Projām" beidzot uzņēma, un tā ieguva balvu "Contrechamp" konkursā. Šoreiz, ar filmu "Straume", mēs esam nominēti galvenajam apbalvojumam, kas manā dzīvē notiek pirmo reizi.
Gint, pirms pieciem gadiem intervijā par filmu "Projām" tu teici, ka tev labāk patīk tie mazie festivāli, jo tie ir mājīgāki un aptveramāki, un nav tās industrijas piegaršas. Vai šobrīd tavas domas ir mainījušās?
Gints Zilbalodis: Man patīk abi, bet es domāju, ka ir svarīgi startēt arī Kannās un Ansī. Tie nav tikai festivāli, bet veids, kā filmu nogādāt līdz skatītājiem visā pasaulē. Tas ir ļoti svarīgi no izplatīšanas skatupunkta. Arī lielajos festivālos mēdz būt ļoti jautri, bet mazie ir tādi intīmāki – tur var labāk iepazīt cilvēkus. Bet ir labi, ja ir iespēja braukt uz abiem.
Matīss Kaža: Starp citu, Ginta mīļākais festivāls norisinās Japānas lidostā, un neviens festivāla apmeklētājs festivāla laikā nepamet lidostu.
Un lidosta turpina darboties?
Matīss Kaža: Jā, tajā lidostā ir daudzzāļu kinoteātris, kur tas viss notiek.
Gints Zilbalodis: Kinoteātris, hotelis, konferences – tur ir viss. Es tur esmu divas reizes bijis un ceru, ka šogad arī izdosies ar filmu tur aizlidot.
Interesanti. Gint, tu mācījies Jaņa Rozentāla Mākslas skolā. Kā no piedāvātajām skolas iespējām tu izvēlējies savu animācijas veidu? Kas tas ir par veidu, un kā tava metode izkristalizējās?
Gints Zilbalodis: Skolas laikā taisīju īsfilmu "Prioritātes", kas bija pirmā 3D animācija.
Arī tā aizgāja pa festivāliem.
Gints Zilbalodis: Jā. Tā bija pirmā 3D animācija, un es šo tehniku izvēlējos, jo man ļoti interesēja kameras kustība. Iepriekš es zīmēju un jutos ļoti ierobežots veidā, kādā varu kustināt kameru. Man interesēja arī garie kadri. Tas nozīmē, ka kamera kustas un montāža tiek veikta kustībā, nevis griežot kadrus kopā. Matīss arī šo labi zina, jo arī viņš šo tehniku izmanto. Jebkurā citā tehnikā tas nebūtu iespējams. Pat filmējot. Manās filmās ir zvēri un ūdens, un kas tik vēl ne, un to nemaz nevarētu uzfilmēt.
Un tas arī padara šo animāciju radniecīgu spēlfilmām.
Gints Zilbalodis: Tur ir liela ietekme no spēlfilmām. Ja man būtu jānosauc lielākie iedvesmas avoti, tās būtu spēlfilmas, nevis animācija. Mani interesē kameras kustība, jo tā saglabā piezemētību un taustāmību, lai nav kaut kas pārlieku safantazēts. Lai tomēr ir kaut kas nedaudz pazīstams, tuvs un intīms, kas nav tālu prom, bet ko var sajust.
Kā tehniski top 3D animācija? Tu zīmē datorā? Kas notiek pēc tam?
Gints Zilbalodis: Katrs to dara atšķirīgi, bet es to daru tā, ka es neveidoju kadrējumu jeb "storyboard" – tas ir kā zīmēts plāns, kā tradicionāli tas tika darīts. Skices parasti uzzīmē, un kāds cits cilvēks tās pārtaisa 3D modelī. Es to nedaru, jo mans prāts jūtas brīvāk, kad esmu vidē un telpā un varu skatīties apkārt un atrast idejas. Manas idejas nerodas uzreiz – man tās vajag atrast.
Tas nozīmē, ka, sākot filmu, tu vēl nezini, kur tā sižetiski aizvedīs.
Gints Zilbalodis: Gan sižetiski, gan tīri tā pa detaļām. Es nezinu, kā es likšu kameru un kāds būs kadrs. Man ir svarīgi uzbūvēt vidi datorā, tad es ņemu virtuālo kameru un skatos, meklēju idejas. Ir apskatītas ļoti daudzas idejas, bet beigās līdz ekrānam nonāk tikai dažas. Es apskatu dažādus variantus, idejas, un tas viss turpina attīstīties. Nāk animācija, nāk skaņa, un tas raisa jaunas idejas. Viens otru ietekmē. Ir svarīgi, lai nav stīvums, lai vienmēr ir iespēja kaut ko uzlabot, lai ir tā spontānā sajūta, ka mēs esam kaut ko noķēruši, nevis uzbūvējuši.
Matīs, līdz šai filmai Gints visu darīja pats – viņš bija arī producents un scenārija autors. Bet tad viņš satika tevi, un tu kļuvi gan par producentu, gan par scenārija līdzautoru. Kā jūs viens otru atradāt?
Matīss Kaža: Mēs satikāmies "Double Coffee" pirms kādiem 8 gadiem, bet es pat neatceros, kādu iemeslu dēļ. Tas bija, vēl pirms iznāca Ginta filma "Projām". Un tad Gints mani uzaicināja piedalīties projektā kā scenārija līdzautoru. Tikai pēc tam uzaicināja arī kā producentu. Mēs diezgan intensīvi strādājām pie scenārija dažādās stadijās. Šādai filmai uzrakstīt scenāriju ir ļoti grūti, jo tā ir bez teksta un viss ir atkarīgs no tā, kā lasītājs to iztēlosies un vai viņš sapratīs to ļoti specifisko Ginta kinematogrāfiskās domāšanas paņēmienu.
Filma "Straume" uz papīra nestrādā – tā strādā tikai tad, kad tu redzi, kāda ir tā pieredze, un kad tu tajā visā iegrimsti.
Bet mums tomēr izdevās scenāriju uzrakstīt tādu, ka mēs varējām pārliecināt dažādus fondus filmu atbalstīt.
Gints Zilbalodis: Es varu piebilst, ka rakstīšanā dialogi ir tikai maza daļa no visa procesa. Ļoti bieži cilvēki domā, ka scenārijā svarīgākais ir dialogs, bet patiesībā svarīgākā ir struktūra un tēlu motivācija. Mūsu scenārijā nav dialogu, bet rakstīšanas process šai filmai bija diezgan garš. Nez cik reižu mēs to pārrakstījām un attīstījām. Sižets mainījās. Ja nav dialogu, tas ir pat vēl grūtāk.
Bet tādu filmu ir vieglāk parādīt ārzemēs, jo nav jātulko teksts, nav jābaidās, ka kaut kas pazudīs tulkojumā. Man patiesībā patīk, ka filmā neviens nesarunājas. Un šeit tie ir dzīvnieki, kuri sarunājas ar savām dzīvnieku skaņām, tāpēc dialogu neesamība pat sižetiski attaisnojas. Jūsu filma runā par applūdušu pasauli ar cilvēka darbības pēdām, bet bez cilvēkiem, kurā kā tādā Noasa šķirstā laivā no plūdiem glābjas vairāki dzīvnieki, un galvenais varonis ir kaķis. Vai tiešām jūsu redzējums par planētas nākotni ir tik apokaliptisks?
Gints Zilbalodis: Tā nav dokumentāla filma. Mēs tomēr diezgan daudz fantazējām. Arī, ja tas ir apokaliptisks stāsts, filmas pasaule ir skaista un ievelkoša, un tas nav nekas biedējošs.
Tā ir.
Gints Zilbalodis: Nav tā, ka tā būs. Visa filmas pasaule tiek veidota, lai paspilgtinātu galvenā tēla ceļojumu. Es sāku ar tēlu, un tad es domāju, kas ar viņu notiks. Visa pasaule tiek būvēta, lai parādītu viņa iekšējo pārdzīvojumu. Es nevaru izmantot dialogus. Mēs ierobežojam tēlu rīcību – viņi uzvedas kā zvēri, nevis kā cilvēki. Viņi nerunā un nedomā kā cilvēki.
Es esmu diezgan ierobežots tajā, kā es to stāstu varu pasniegt. Tāpēc ir jāveido pasaule ar to, ko kaķis redz.
Mēs parādam, kā viņš jūtas. Tā nav dekorācija, kas stāv kaut kur fonā. Iemesls šai pasaulei ir tāds, lai parādītu kaķa emocijas.
Filmā esošā mūzika ļoti paspilgtina emocijas. Matīss pēc tam, kad atļāva man noskatīties šo filmu, teica, ka tu pats radīji filmas muzikālās tēmas un tad uzaicināji komponistu Rihardu Zaļupi, lai viņš šīs tēmas pārveido orķestrim. Tev ir muzikālā izglītība? Kā notiek tēmu radīšana?
Gints Zilbalodis: Man nav nekādas izglītības mūzikā, un pieredze ir ļoti maza. Pirmo reizi es mūziku taisīju filmai "Projām", un to es darīju telefonā ar aplikāciju, kas bija domāta amatieriem. Bet tad es lēnām apguvu tehniskās prasmes. Vēl joprojām nespēlēju nevienu instrumentu. Visa mūzika top datorā vai elektroniski. Man ir svarīgi iesākt veidot mūziku pašam, jo to ir visgrūtāk aprakstīt vārdos, un es arī negribu izmantot citu mūziku, prasīt komponistam, lai viņš mēģina to atkārtot, kā tas tiek bieži darīts industrijā.
Un tad, kad tu dzirdēji, kā "Sinfonietta Rīga" bija mūziku ieskaņojusi, vai tas atbilda tam, ko biji iztēlojies?
Gints Zilbalodis: Es neiztēlojos, jo es nedzirdu to mūziku, tāpēc man arī šis process ir svarīgs. Man būtu grūti komponistam izstāstīt, jo es pats nezinu, ko vajag. Tā ir tāda kā rotaļa, kur es daudz ko mēģinu. Es uzrakstīju daudz materiāla, aptuveni 7 stundas. Beigās mēs izmantojām tikai 50 minūtes. Ir daudz neizmantota materiāla, un tas izmantotais ir vislabākais un vispiemērotākais.
Izturējis konkursu.
Gints Zilbalodis: Jā.
Matīs, kas, veidojot šo filmu, tev bija pats sarežģītākais, un kas tev kā spēlfilmu režisoram un producentam bija jaunatklājums?
Matīss Kaža: Vissarežģītākais bija darbs pie scenārija. Tas vienmēr ir vissarežģītākais. Šīs filmas tapšanas laikā es iemācījos daudz par to, kā top 3D animācija, kādas ir tapšanas fāzes, termini, kas ar to visu ir saistīti, kā tiek organizēta darba plūsma un procesi. Šis man bija pirmais šāda veida projekts, un es pa ceļam arī daudz mācījos. Tādā ziņā bija diezgan interesanti un aizraujoši. Šis ir vissarežģītākais starptautiskais projekts, kādu esmu veidojis, jo šī ir trīs valstu kopprodukcija ar Franciju un Beļģiju. No menedžmenta viedokļa šis projekts ir visai apjomīgs.
Tu apaugi ar pamatīgu kontaktu loku.
Matīss Kaža: Jā, es ceru, ka kontaktu loks pēc pirmizrādes Kannās vēl tikai paplašināsies. Es domāju, ka tā vajadzētu būt.
Tavas filmas "Neona pavasaris" un "Ūdens garša" izraisīja lielu sabiedrības rezonansi. Bet mans lielākais pārsteigums bija aiziet uz Latvijas Nacionālo teātri un ieraudzīt, ka tu esi izrādes "Maigā vara" režisors. Kādi ir tavi turpmākie plāni? Vai tu turpināsi režisēt un producēt spēlfilmas, vai iestudēsi teātri?
Matīss Kaža: Man nākamajā sezonā būs divas izrādes. Viena būs Elmāra Seņkova aktieru kursa diplomarba izrāde, no kuras viņi ir ārkārtīgi nobijušies, jo tā ir ļoti provokatīva un sarežģīta. Otra izrāde būs Nacionālā teātra Lielajā zālē, kas ir veidota pēc Sidnija Lumeta (Sydney Lumet) filmas "Network" jeb "Tīkls" motīviem. Tā būs redzama nākamā gada pavasarī. Abas būs ar ļoti spēcīgiem video un kino elementiem dažādos negaidītos veidos. Tomēr tas nenozīmē, ka metu kino pie malas. Mēs turpinām strādāt. Man būs filma ar Ivetu Poli, kur darbojos kā līdzrežisors. Tā būs hibrīdfilma starp dokumentālo un spēles kino.
Jūs ceļosiet uz Ameriku.
Matīss Kaža: Pretim Ivetas sapnim atrast podkāsteri Leksu Frīmenu (Lex Freeman), kurā viņa ir iemīlējusies. Tāds pilnīgi ārprātīgs projekts man arī ir – nekā citādi to nevarētu definēt. Vēl tapšanā ir arī vairākas citas producējamas un režisējamas filmas.
Darbu būs gana.
Matīss Kaža: Darbu būs daudz un gana, un noteikti, ka Gints arī kaut ko gribēs taisīt nākotnē.
Gint, ko tu gribēsi nākotnē?
Gints Zilbalodis: Es gribēšu izgulēties, jo šī filma bija ļoti intensīva. Pēdējās nedēļas it sevišķi. Mēs filmu taisām līdz pašam pēdējam brīdim. Ir jāsāk domāt, ko pēc tam darīšu. Tā, visticamāk, būs pilnmetrāžas animācijas filma. Iespējams, tā būs ar dialogiem, bet to es vēl nezinu.
Ar dialogiem? Tas nu gan būs neparasti.
Gints Zilbalodis: Bet tie būs ļoti ierobežoti dialogi. Tik un tā galvenie izteiksmes līdzekļi būs kamera un vizuālie risinājumi. Šī filma ir diezgan agrā stadijā. Izceļosim pa festivāliem, un tad būs jāsāk strādāt.
Matīss Kaža: Jāsāk strādāt.
Paldies par to, ka sarunājāties. Novēlu, lai jums iet labi Kannās, un novēlu Gintam beidzot izgulēties!
