"Man likās – tā ir tāda tēma, kas jāizstāsta visiem"
Henrieta Verhoustinska: Sveicinu studijā kino režisoru un producentu Andreju Ēķi. Raidījumu tu sāki ar Augusta Sukuta citātu, ka labai filmai jāliek raudāt un smieties. Vai tu tam piekrīti par visiem simts?
Andrejs Ēķis: Es piekrītu par visiem simts. Man tas vienmēr ir bijis ļoti svarīgi – ka ir ne tikai minors, bet arī mažors. Man patīk, ka skatītāju izdarbina pa visu lauku – liec gan raudāt, gan smieties. Sukuts ir viens no maniem učukiem, otrs ir Jānis Streičs.
Līdz šai filmai "Dumpis" – kas arī ir pamata iemesls tam, kāpēc satiekamies – tu vairāk kā režisors uzņēmi komēdijas. Kas tevi uzrunāja šajā stāstā, un kā šis stāsts par dumpi septiņdesmitajos gados uz padomju kuģa tevi atrada?
Andrejs Ēķis: Tas mani atrada ļoti vienkārši. Es vienkārši ļoti mīlu Latviju. Man nepatīk vārds "patriots", bet… Lūk, un Ukrainā ir karš, tas lika man domāt – es arī gribu piedalīties tajā karā, gribu kaut kādā veidā palīdzēt. Es varu, protams, nopirkt kādu dronu, ko esmu arī jau izdarījis. Bet kā lai es izdaru kaut ko tādu, kas varētu atstāt iespaidu?
Man trāpījās rokās "Valkyrie" ar Tomu Krūzu galvenajā lomā – viņš tēlo grāfu Štaufenbergu, kurš grib veikt atentātu Hitleram. Un es domāju, kā Krievijā neparādās neviens, kurš teiktu "nē, nu tā nav taisnība". Kāpēc nav kāds, izņemot Prigožina kungu, kurš gribēja uztaisīt to dumpi – kāpēc nav kāds, kurš pasaka, ka tā nevar? Un Krievijā viņi jau nevar uzvarēt no ārpuses, viņi var uzvarēt tikai no iekšpuses. Man likās, ka jāuztaisa tāda filma, kurā parādās vēl viens Špagins, kurš cenšas to izdarīt – kurš ierauga to netaisnību. Tie laikmeti – padomju laiks un šodienas Krievija – ir vienādi. Man likās, ka šī tēma ir tāda, kas jāizstāsta visiem.
Vai nebiedē tas, ka tie ir septiņdesmitie gadi un no kino mākslas viedokļa tas ir grūti restaurējams laiks? Ir krietns laiks pagājis, mājās ir plastmasas logi, un kopš tā laika nav saglabājies daudz autentiskas vides.
Andrejs Ēķis: Nu, man iekšā ir avantūrista daba. Es ļoti bieži izdaru un tikai tad domāju. Kaut kā tas viss gāja kā no rokas. Mēs ielikām ierakstu feisbukā, un izrādījās, ka taisni ir atbrīvojies Rīgā viens komunālais dzīvoklis. Mēs ienācām iekšā – bija jāpiekrāso, pie tam tur bija kāds padomju militārists nomiris, kuram tur bija apliecības, dokumenti – viņš tur bija iekonservējies. Bet tā nebija lielākā problēma.
Filmas galvenais varonis ir Daiņa Grūbes atveidotais komunists, ļoti pārliecināts zampoļits, kura uzdevums ir uzturēt politiski pareizo kursu uz tā kuģa. Kāpēc tieši šāds galvenais varonis?
Andrejs Ēķis: Ja mēs velkam paralēles ar "Valkyrie" – viņš jau arī nebija ne antifašists, ne anti vācietis – viņš tāds pats vācu impērietis bija, bet viņš saprata, ka Vācija nepareizi iet, ka Vācija tūlīt būs drupās un viss būs beigts. Tieši tāpat arī Špagins, viņš ir īsts komunists, ja viņam dotu varu, viņš veiktu revolūciju visā pasaulē, viņš nav nekāds labais.
Es daudz studēju tā laika filmas, un tā laika padomju filmās bija tā, ka labs ir labs. Piemēram, "Baltā tuksneša saule", kurā tas sarkanarmietis ir labs, glābj cilvēkus un tā… Daudz tādu filmu, kur labais policists atmaksā slikto policistu, un tā tā
padomju paaudze izaug, domājot – mēs esam laba nācija, mēs esam forši – lai gan īstenībā, protams, viņi ir impēristi.
Šodienas Krievijā – slikts un vēl sliktāks. Sliktā policija, korumpētā. Tādi puslabie ir FDD, kad tie ierodas, tad gan viss ir kārtībā. Lai gan mēs saprotam, ka tā ir feodāla sabiedrība, kurā katram ir tāda feodālā saimniecībiņa. Viens saka – tā ir mana flote, viens saka – tas ir mans kuģis… Tev tikai jābūt uzticīgam tam feodālim. Man bija ļoti svarīgi šo armiju parādīt arī no šodienas. Lai nekad neviens neteiktu – "man bija labi Padomju Savienībā".
Runājot par Daini Grūbi – katram cilvēkam kaut kas ir sejā. Kad es ieraugu Daini Grūbi, man liekas, ka viņš ir ļoti pareizs. Es dzirdēju, kā viņš runā ar ģimeni – viņam viss notiek ļoti kārtīgi, viņš ir autoritāte. Tad es sapratu… Krievu laikā – lai viņš man piedod – viņš var būt jebkas. Viņā ir kaut kas ļoti pareizs.
Arī tava filma, tāpat kā vairākas daudzsēriju filmas līdz šim, savu ceļu pie skatītājiem sāk uz lielajiem ekrāniem. Kā tu komentētu iespējamo mulsumu skatītājos, kad filmas skatāmas gan uz lielajiem, gan mazajiem ekrāniem, un kāds būs seriāla "Dumpis" ceļš pie skatītāja?
Andrejs Ēķis: Lielākā problēma ir tāda, ka tā ir cīņa par naudu. Kad tu taisi komercfilmu, tas sadalās apmēram tā, ka 30% finansējuma nāk no kinoteātra, kas ir priekšapmaksa par gaidāmo filmu, tāpēc tur izvēle krīt uz komēdiju. Tad vēl 30% ir no platformas un 30% – kaut kādas reklāmas. Tagad gan tā deķa raustīšana ir aizgājusi tik tālu, ka skatītājs domā – priekš kam man iet uz kinoteātri, ja es varu noskatīties mājās? Tie noteikumi noteikti būtu jāpārrunā un jāsarunā, tas ir skaidrs. Bet tirgus ir un paliek tirgus. Mēs empīriskā ceļā ejam un meklējam to pareizo risinājumu. Producentam jau ļoti vajag to kinoteātru naudu, un kinoteātrim savukārt vajag vietējo produkciju.
Filmu "Dumpis" mēs vispirms redzēsim kinoteātros, vai ne?
Andrejs Ēķis: Sākumā es gan domāju – nu kā tad es tā darīšu, seriālam taču ir citāda dramaturģija… Bet jā, "Dumpi" jūs redzēsiet arī kinoteātrī. Kas ir žēl – tā kinotehnoloģiju pasaule un kino profesionāļi ir tā attīstījušies, ka tur ir iekšā īstā skaņa, skaista bilde, bet tu viņu rādi mazā kastītē…
Vai tu plāno rīkot tādu kinomaratonu, kādu sarīkoja "Padomju džinsi", ka vienā dienā varēs noskatīties visas septiņas "Dumpja" sērijās?
Andrejs Ēķis: Mēs paskatīsimies, kā ies ar pirmo daļu – pirmā daļa jau ir kinoteātrī. Ja būs pieprasījums – kāpēc ne. Kas ir interesanti – kinoteātris jau arī meklē savu vietu. Viņi ieplāno daudz, viņi grib to darīt. Viņiem tas patīk.
Atgriežoties pie seriāla satura – tas mulsinošākais tavā daudzsēriju mākslas filmā "Dumpis" man šķita tas, ka gan latvieši, gan krievi runā latviski. Vienā brīdī Agneses Budovskas varoni Katrīnu uz ielas aiztur družiņņiki par to, ka viņiem atbildēts latviski – bet viņi paši ar viņu runā latviski! Tur sanāk tāda disonanse, tāda skatītāju mulsināšana. Kā tu nonāci līdz tam, ka tomēr nebūs seriālā krievu valodas un ka krievi arī runās latviski?
Andrejs Ēķis: Es biju ļoti uztraucies. Es esmu bijis Padomju armijā, es zinu, kā visi runā un visu šo saprotu… bet tādā gadījumā 95% filmas būtu krieviski. Tas nebūtu tā, kā džinsos vai citur. Es skatījos, kas notiek – tā paaudze, kas ir vecumā līdz trīsdesmit pieci, krieviski jau nemaz nerunā. Tad sanāktu, ka es nogriežu nost jaunāko paaudzi tikai patiesības labad. Tad manas producentes – Aija Ansone un Dita Cimermane – man teica, ka viņas neskatīšoties, ja būs krieviski. Tāds protests pret krievu valodu, protams, arīdzan. Uzsvaru tam uzlika Nacionālais kino centrs, kurš atgādināja, ka līgums man ar viņiem ir par filmu latviešu valodā. Subtitri skaitās, bet, nu tomēr…
Tad es skatījos "Ilgo ceļu kāpās", "Mirāžu" un ievēroju, ka tajā laikā – un filmās bija gan lietuviešu aktieri, gan latviešu aktieri, gan igauņu un krievu – visi viņi bija dublēti. Man noveicās, ka runāju ar skaņu režisoru, kurš teica, ka mums Latvijā šim ir tikai viens speciālists, un tas ir Pēteris Krilovs. Viņš māk skaitīt zilbes, likt to iekšā… Mums ir tāds aktieris Igors Čerņavskis, vienkārši perfekts aktieris, bet viņš nemāk tik labi latviski, lai viņu varētu ierakstīt. Tāpēc Andris Bērziņš runāja viņa vietā. Un Pēteris Krilovs to salika iekšā, viņš to paveica. Tas ir vesels amats. No otras puses, ja šo filmu rādīs Francijā vai Vācijā, viņi tāpat to visu dublēs. Viņiem nav kā mazajās valstīs, kur katrs runā savā valodā.
Es pats esmu ļoti apmierināts. Par to mulsinošo aspektu – nu, ko darīt.
Tādi ir spēles noteikumi.
"Pēc dabas esmu avantūrists"
Vai atceries pavērsienu, kā tu no kino producenta, kurš sadarbojas ar Aigaru Graubu tādos dižpārdokļos kā "Baiga vasara", "Sapņu komanda 1935" un "Rīgas sargi", kļuvi par režisoru?
Andrejs Ēķis: Tas skanēs šausmīgi triviāli, bet… Man vienkārši ir tāda avantūriska daba. Nemāku to paskaidrot. Sukuts teicis, ka "laba filma ir tā, kur var smieties un raudāt". Vēl viņš teicis, ka filma jātaisa vai nu par simts tūkstošiem, vai divsimts miljoniem. Pa vidu tam nekā nav. Tā nu es padomāju šādi: es esmu profesionālis – aiziešu uz kinoteātri, pastāstīšu ideju par "Svingeriem" un pajautāšu, cik viņi man dos naudu. Nolēmu, kādu naudu viņu man dos, par tādu arī filmu uztaisīšu. Neatceros precīzi, tie laikam bija kādi septiņdesmit tūkstoši vai kaut kas tāds, ko viņi iedeva, bet kopējais budžets "Svingeriem" bija simts tūkstoši.
Man bija ļoti jocīga strādāšanas prakse. Filmā pats galvenais man ir aktieri. Domāju – cik man aktieri izmaksās. Pārējais, kas paliek pāri, iet filmai. "Svingeri" bija jāuzfilmē astoņās dienās. Tas bija mans, producenta un režisora, eksperiments – vai to ir iespējams izdarīt. Ja ģitāristam uz skatuves notrūkst stīga, vai viņš spēj turpināt koncertu? Tāda tipa jautājums. Visas iepriekšējās filmas man bija par diviem, trim miljoniem.
Es sapratu, ka astoņās dienās tu vari uzfilmēt. Nu, ja ņem virsstundas. Mēs triecām pa astoņpadsmit stundām dienā.
Tu sāki ar komēdijas žanru.
Andrejs Ēķis: Jā.
Kāpēc?
Andrejs Ēķis: Tāpēc, ka es redzēju, ka tā ir pilnīgi tukša niša. Tagad gan "Padomju džinsi" un "Pansija pilī" sāk aizpildīt komēdijas žanru. Es savukārt šobrīd esmu aizgājis uz pavisam nopietno galu. Bet tajā laikā komēdijā bija pilnīgs tukšums, iztrūkums. Es tur saredzēju iespēju.
Bet tu pats esi tāds humorpilns cilvēks.
Andrejs Ēķis: Man jau šausmīgi patīk. Bet, redzi, ir vairāki komēdiju veidi. Ir "slapstick comedy" – vienkārši skaidrojot, tas ir tad, kad tu sit otram pa pakaļu. Bet tad ir komēdijas, kurās tēma, kuru vēlies izstāstīt, ir ielikta tādās komēdijsituācijās.
"Ja tev ir laba dramaturģija, tev nevajag daudz dekorāciju."
Kā tu atceries sadarbību ar Romualdu Ancānu?
Andrejs Ēķis: Viņš bija kluss, īstenībā.
Kluss! Šis ekstrovertais personāžs!
Andrejs Ēķis: Ļoti kluss. Bet, kad dabūja uzdevumu, tad uzreiz viss tur atdzīvojās.
"Rūdolfa mantojumam" ir raksturīgs tāds apzināti izspīlēts, mazliet teatrāls aktieru spēles veids, un kaut ko līdzīgu es dažās epizodēs noķēru arī tavā daudzsēriju mākslas filmā "Dumpis", atšķirībā no, teiksim, "Padomju džinsu" dokumentālā stila. Vai šis reljefais spēles veids, kas ir, teiksim, Ingai Tropai kolorītās krievietes Ritas lomā vai Andrim Keišam, vai Igoram Čerņavskim, arī Egonam Dombrovskim – vai tas ir apzināti radīts?
Andrejs Ēķis: Es divos teikumos izstāstīšu par Streiču. Es viņu uzskatu par Latvijas latviešu nacionālā koda turētāju. Mēs nezinām, kādi mēs esam latvieši, bet atliek noskatīties "Limuzīns Jāņu nakts krāsā", un tu uzreiz ieraugi, kādi ir latgalieši, kādi ir vēl dažādi cilvēki šeit. Ja analizē viņu dziļāk, piemēram, to pašu "Mans draugs – nenopietns cilvēks", tu saproti, cik daudz viņš ir devis, ka viņš to tēlu sistēmu ir sadalījis pa raksturiem. Tie ir ļoti precīzi raksturi, kuriem iedotas spilgtākās tā rakstura īpašības.
Runājot par "Dumpi" – man bija trīs sievietes, filmā ir trīs sieviešu lomas. Viena ir Tropa, kas tēlo to krievu tautības sievieti, kas vienmēr rindā būs pirmā, viņa ir ārišķīga, tajā laikā vēl krāsoja zilas acis, nēsāja sliktas parūkas. Tas bija svarīgi. Tad ir sieviete no laukiem, Ņina, kura ir tāda čuņčuriņa, un, protams, ir Skaistā sieviete – kuru attēlo Agnese Budovska.
Aristokrāte.
Andrejs Ēķis: Aristokrāte, jā. Augstā latviete. Lūk, un tu piekrāso mazlietiņ vairāk, lai varētu smieties un raudāt, lai nebūtu pustoņu. Lai tas tonis būtu piesātinātāks. Filmēšanas laikā es jau arī neesmu pavisam pārliecināts, vai tas labi aizies. Es tad saku: "Tagad vienu noti augstāk – tagad vienu zemāk."
"Svingeri" ir uzņemti vairākās valstīs, arī Igaunijā un Ukrainā, kas ir temperamentu ziņā – ja runā par tautām – ļoti atšķirīgas vietas. Vai aktieri arī pēc sava temperamenta atšķiras atkarībā no valsts un tautības?’
Andrejs Ēķis: Nu, tie stāsti par igauņu lēnumu – tās ir pilnīgas blēņas. Viņš vienkārši ir ziemeļnieks, viņš lēnāk ielaiž sevī.
Man bīstamāki pašam liekas cilvēki, kuri uzreiz riktīgi grib ņemt un draudzēties.
Igaunis, kā jau ziemeļnieks – pēta, pēta, pēta, tikai tad pielaiž. Ar norvēģiem vēl trakāk.
Izstāstīšu vienu baigi interesanto triku ar aktieriem. Pirmajā lasījumā, kad iepazinos ar aktieriem, sacīju viņiem, ka nezinu igauņu valodā nevienu pašu vārdu. Viņi nesaprot – kā tad es tagad kaut ko varēšu režisēt? Lūk, un tā ideja ir tāda, es saku, man ir viena priekšrocība. Es nezinu jūsu valodu, bet es ļoti labi saprotu to, ka, ja aktieris grib mazliet nohaltūrēt, viņš runā tikai ar tekstu. Bet tagad, kad es nezinu, ko viņi saka, viņam ir jācenšas vairāk runāt ar ķermeņa valodu, notēlot to ar skatienu, kustību. Igauņi bija sajūsmā.
Ukraiņi, protams, ir nesasniedzami, tāpat arī poļi. Tāds viņiem temperaments – tu viņu nevari noturēt. Mums, latviešiem, tas galīgi nav raksturīgi. Norvēģis atkal ir mazliet lēnāks. Tagad "Svingerus" taisa Dienvidāfrikā četrās valodās, ļoti interesanti, kas tur sanāks.
Tagad, kad esi iemēģinājis roku tādā ļoti nopietnā drāmā, – kas būs tavs nākamais izaicinājums?
Andrejs Ēķis: Es atnācu šodien uz Latvijas Televīziju. Es ļoti mīlu Latvijas Televīziju, tā ir mana pirmā darba vieta. Tā ir iedevusi man visu. Mana pirmā profesija bija skatuves strādnieks, un man veicās, ka biju tādā redakcijā, kura katru nedēļu veidoja pa vienam televīzijas uzvedumam. Tā bija pilnīga rūpnīca. Un es kā strādnieks vienkārši ļoti daudz redzēju, ļoti daudz saskatījos. Ja tev ir laba dramaturģija, tev nevajag daudz dekorāciju.
Lūk, es esmu atradis Ibsena lugu "Helgelandes laupītāji" (jeb "Helgelandes varoņi" – red.). Esmu tajā iemīlējies. Man visu laiku likās, ka tā jāveido "Cinevillā" pēc "Nameja gredzena", bet tad es sapratu, ka nē – viņai jānotiek 10 000 gadu tālā nākotnē. Skatoties filmu "Kāpa", tu redzi, ka cilvēka daba nemainās. Mainās ietērpi. Tajā nākotnē es varu izveidot ļoti skaistu planētu, tādu, kurā atkal vajadzīgas tās vikingu domāšanas tradīcijas. Eiropas Savienība šai filmai ir iedevusi attīstības naudu.
Novēlu veiksmi!
