Latvijas Radio raidījumā "Brīvības bulvāris" saruna par to, kā iespējams karu notvert kinolentē, vai filmas var mainīt pasauli un kā turpina mainīties kara seja.

Gints Grūbe: Labdien.

Jevhens Titarenko: Labdien.

Mēs nolēmām sarunāties angliski, jo Ukrainā publiskajā telpā neviens nerunā krieviski.

Jā, varbūt tikai virtuvē kāds vēl sarunājas krieviski. Un reizēm privātās sarunās mēs izmantojam to mirušo dialektu, lai ātri kaut ko paskaidrotu. Taču Ukrainā mēs runājam ukrainiski vai angliski, vāciski vai kā vien vēlaties, tikai ne krieviski.

Šīs radikālās pārmaiņas strauji notika pēc tam, kad sākās karš?

Nē. Tās notika pirms kādiem 12 gadiem. Tika pieņemts likums, ka visam televīzijas, valsts televīzijas saturam un visām valdības lietām jābūt valsts valodā, ukraiņu valodā. Visiem veikaliem, tirgum, visam jābūt ukrainiski.

Pieiet tuvāk karam

Cik gadus tu jau filmē karu? Kopš 2014. gada vai jau iepriekš?

Nē, kopš pirmo reizi ieraudzīju karu 2014. gadā.

Kā vispār ir iespējams patiešām notvert karu kinolentē?

Zini, kā teica Roberts Kapa: "Ja tavas fotogrāfijas nav gana labas…

…pieej tuvāk."

Iespējams, es šo padomu esmu uztvēris ļoti konkrēti, bet, jā. Kad tu kā pasīvs novērotājs ierodies frontē kā žurnālists, piemēram, tas ir viens uzticības līmenis – nulles uzticības līmenis. Bet, kad tu dzīvo ar šiem cilvēkiem tranšejās, palīdzi viņiem, dari visu, ko viņi, – tas ir pilnīgi kas cits. Jo tu esi tādos pašos apstākļos. Un tas jau ir cits uzticības līmenis. Nu tā es strādāju, tā es uzņemu filmas.

Tava pirmā filma iznāca 2014. gadā pēc Donbasa. Kāda bija šī pirmā pieredze? Lasīju kādā intervijā, kur tu toreiz teici, ka pagājis  krietns laiks, līdz tu spēji atgriezties normālā dzīvē.

Jā. Sākotnēji es devos uz Donbasu kā dokumentālists. Domāju: divās nedēļās kaut ko uzfilmēšu. Taču pēc kādām pāris nedēļām es sapratu, ka nevienam nav vajadzīgs tas čalis ar kameru. Tev ir vēl kaut kas jādara. Varbūt tā varētu, ja aizbrauktu uz kādu citu valsti, uz vietu, par kuru nejūties atbildīgs. Taču, ja tā ir tava valsts, tavi cilvēki... Bija tāds moments, kad notika evakuācija no Doneckas lidostas, bija ievainotie, un es vienkārši sāku palīdzēt. Es nesu nestuves, iedevu kaut ko ievainotajam, runāju ar viņu. Viņam bija šrapneļi kājās un ķermenī. Es runājos ar viņu, jokojos, viņš sāka smieties. Un tad mēs viņu ielikām pikapā un aizvedām uz slimnīcu. Ar 120 kilometru ātrumu stundā. Tu turi rokā sistēmu, ko laiž tam ievainotajam. Un mēs viņu dzīvu nogādājām slimnīcā, tad es jutos… "Oho, es nupat izdarīju kaut ko īpašu savā dzīvē." Tāda man bija sajūta. "Oho! Kaut kas svarīgs." Tas mani iedvesmoja iestāties medicīnas bataljonā, un tā viss notika. Bet, jā, kad atgriezos pirmo reizi normālā sabiedrībā – bija grūti. Nu, ko nozīmē "normāla sabiedrība"? Daži uzskata, ka mums ir divas realitātes. "Nenormālā realitāte" – kā karā – un "normālā realitāte", piemēram, kā viss šis.

Taču, manuprāt, realitāte ir tikai viena. Jautājums ir par to, cik liels attālums ir līdz noteiktiem notikumiem. Tomēr realitāte ir tikai viena.

Traumēti ir visi

Vai tu jau domā par (jo situācija pēc Donbasa bija citādāka, vai pēc Krimas okupācijas) situāciju pēc kara? Kā tu saskati situāciju pēc kara? Kā tev šķiet, cik ilgs laiks būs vajadzīgs, lai atgūtos – atceroties savu iepriekšējo pieredzi?

To es nezinu, jo Donbasa gadījumā tas bija tas pats, tikai miniatūrā. Tagad ir pilna mēroga invāzija, Donbasā ne. Katrā ziņā man bija vieglāk, jo man jau ir izglītība, profesija. Es zinu, kas esmu, un man ir sava dzīve. Līdz ar to man bija vieglāk atgriezties. Taču, ja mēs runājam par citām vecuma grupām, piemēram, divdesmitgadniekiem, kas nupat pabeiguši universitāti… Es daudzus tādus pazīstu. Viņiem būs daudz grūtāk atgriezties normālā dzīvē. Taču viņiem tur bijusi visspilgtākā dzīves pieredze, spilgtākās emocijas – tajā karā. Un tad tu atgriezies pie ikdienišķas kārtības, visām norisēm, pie cilvēkiem, kam dažas lietas šķiet svarīgas, taču būtībā tās tādas nav. Tā mēs tikai iedomājamies. Viņiem atgriezties ir grūtāk. Tomēr jebkurā gadījumā tas prasa ilgu laiku. Tagad man ir vieglāk, jo es jau zinu spēles noteikumus: zinu, kā ieiet, zinu, kā iziet. Kā tas būs, kā es jutīšos un tā. Es to tagad saprotu.

Tev tas tā ir, taču ne visiem, ne parastajam ukrainim…

Jā, es domāju, tagad visi ir traumēti, arī civiliedzīvotāji. Jo tu sēdi mājās, vāri zupu vai kafiju un izdzirdi sirēnu…

Vai tu šobrīd dzīvo Kijivā?

Šobrīd – jā.

Kāda tagad ir dzīve Kijivā? Ko tu sauc par normālu dzīvi Kijivā?

Piemēram, elektrība mums ir 3–6 stundas dienā. Ir elektrības pārtraukumi, jo Krievija izpostījusi mūsu energosistēmu. Un mums ir tiešā līnija ar elektroenerģijas uzņēmuma klientu servisu, viņu aplikācijā ir informācija. Šī ir pelēkā zona: varbūt būs elektrība, varbūt ne. Melnā zona: pilnīgi noteikti nebūs elektrības. Un no diviem līdz trijiem jums noteikti būs viena stunda elektrības.

Tā mēs dzīvojam. Dažas minūtes pēc gaisa uzbrukuma bērni iet uz skolu pāri tai bedrei zemē.

Sievietes iet uz manikīra salonu, un procedūra tiek pabeigta pazemes autostāvvietā. Tāpēc, ka var redzēt: kaut kas lido mūsu virzienā. Visi piemērojas. Visam var piemēroties. Cilvēki ir spējīgi piemēroties jebkam. Taču mēs joprojām dzīvojam. Joprojām esam laimīgi, joprojām smaidām, satiekam draugus. Dzīve rit tāpat, tikai apstākļi ir citi.

Karš Ukrainā ilgst jau vairāk nekā 900 dienas. Latvijā mēs bieži sakām, ka ukraiņi cīnās arī par mums. Ko, tavuprāt, ārzemēs nekādi nav iespējams saprast? Tu vairākās intervijās esi minējis to, ka ir vieglāk filmēt karu citā valstī. Taču mums ir tā: karš ir, tas kaut kādā ziņā ir mūsu karš, un tomēr tas nav mūsu karš.

Nu, pirmām kārtām ir jāsaprot tas, ka tās nav 900 dienas, viss sākās jau 2014. gadā. Un, ja mēs vēl precīzāk paraugāmies uz to visu, vienmēr mums ir bijušas problēmas ar šo kaimiņu. Tas tā bijis jau gadu simtiem. Kad tu dzīvo normālā valstī, normālā vietā, kur likumi darbojas, kur tu uzticies saviem policistiem, uzticies politiķiem. Varbūt ne visiem, un tomēr… Ka kaut kas var mainīties tā vienā mirklī – to nav iespējams iztēloties, jo visiem liekas, ka visādas nelaimes notiek ar citiem cilvēkiem, nevis ar mani. Daudzi ukraiņi domāja: viss ir kārtībā, tās visas ir kaut kādas politiskas padarīšanas, sazvērestības teorijas un citas blēņas. Taču, kad raķete trāpa tavā mājā, kaimiņu mājā vai tavā ielā, visi maina savas domas, pārstāj būt tik gudri un domāt, ka viņi visu saprot, sāk klausīties, kur lidos nākamā raķete. Gaisa uzbrukumi vien ir visu mainījuši, visu civiliedzīvotāju perspektīvu. Viņi jūt, ka tas nav tikai kara zonā, tas var notikt šeit pat ar mani, manu ģimeni. Un tad iestājas panika. Panika, jo visiem ir daudz laika sagatavoties.

Jūsu valstī jums ir laiks izrakt tranšejas. Septiņas, desmit tranšeju līnijas, lai aizstāvētos no krieviem. Laiks ir visiem, jautājums, kā šo laiku izmanto.

Taču, atgriežoties pie tevis teiktā, ka ir vieglāk filmēt karu kādā citā valstī. Tu uzņem filmu citādi. Tev pastāv divi noteikumi. Tu esi režisors, un arī, atceros filmu "Austrumu fronte", kur tu esi viens no mediķiem, kas dodas uz fronti.

Jā. Jā.

Vai tu varētu drusku paskaidrot. Jo dažkārt režisori vai kinokritiķi apgalvo, ka vajadzīga distance, lai saprastu notiekošo.

Tā ir viņu izvēle. Kā jau teicu, ja tu aizbrauc uz citu valsti, tu varētu saglabāt distanci. Tur noteikti būs distance. Taču te ir mana valsts. Es cenšos darīt vēl ko, nevis tikai būt pasīvais novērotājs un domāt: "Cik lielisks kadrs!" Nē, es cenšos darīt arī vēl kaut ko.

Un karā, kad es strādāju ar mediķiem, man ir divas lomas. Bet primāri es tur atrodos kā mediķis, tev ir jābūt mediķim.

Primāri.

Jā, primāri. Un tad vari darīt, ko gribi. Kad visi dodas atpūsties, tu uzlādē baterijas, pārkopē materiālu, dari vēl visu ko, strādā pie datora – visādas papildu lietas, kas man jādara. Jā, bet, ja tu aizbrauc citur, tev noteikti ir distance un ir daudz vieglāk.

Lai saprastu, ir jāredz

Dažkārt mēdz teikt, ka nav laiks filmām par Ukrainu, tās varēs veidot tikai pēc kara, tad mēs varēsim par to reflektēt mākslas valodā, kinematogrāfā.

Jā, ir dzirdēts daudz viedokļu. "Varbūt filmas jāuzņem pēc kara." "Varbūt šo to nevajag rādīt, jo tas būs pārāk smagi kaut kāda telekanāla skatītāju trauslajai emocionālajai sistēmai." Vai citi viedokļi. Tik daudz noteikumu, tik daudz apsvērumu – varbūt tā, varbūt šitā. Mēs dzīvojam brīvā pasaulē, vari darīt, kā gribas. Ja tu domā, ka tas ir svarīgi, tad dari – tā ir tava izvēle. Katram ir savs viedoklis. Es daru, kas man šķiet vislabāk. Kāds cits dzīvos citādi. Taču es uzskatu, ka varbūt tā ir sabiedrības problēma, ka esam uzcēluši sienu starp skatītājiem, iedzīvotājiem, lai viņus netraumētu, lai nerādītu realitāti. Cilvēki saka: "Kāpēc man tas jāredz? Man viss ir kārtībā." Taču varbūt tur arī rodas problēma? Jo, ja mēs visi redzētu to paši savām acīm, mums būtu viena bāze, lai par to visu runātu. Tas dotu vienotu izejas punktu tā visa pārrunāšanai, un mēs sarunās varētu pie kaut kā nonākt. Taču, kad mēs bloķējam informāciju, sakot: "Nu, nē, cilvēki ir trausli, viņiem tas nav jāredz."… Tomēr mēs taču runājam par realitāti. Un, ja esam nolēmuši nerādīt realitāti cilvēkiem, tad viņi nekad neuzzinās, kas notiek, kā tas viss izskatās. Dažkārt mēs vienkārši izlasām informāciju, ciparus, pilsētu nosaukumus, piemēram, "tika iznīcinātas 25 ēkas," "gaisa uzbrukums slimnīcai" vai kam citam. Taču tas viss ir kaut kur tālu prom, tu to izlasi internetā. Tikai redzot savām acīm, tu sāc aptvert, kā izskatās tās informācijas otrā pusē. Tāpat kā apciemot Čūsku salu.

Tikai pēc pabūšanas Čūsku salā – Zmijinijā… frāze par krievu karakuģa pasūtīšanu "Русский военный корабль, иди нахуй!" iegūst pavisam citu nozīmi.

Kad tu tādu lielu flagmani, milzīgu kuģi vienkārši pasūti. Bet tu esi uz mazas saliņas. Kad esi redzējis to salu, tu saproti, cik tā bija smaga situācija, jo viņš bija uz tās saliņas, uz mazas, klinšainas saliņas. Dažas lietas ir jāredz, lai saprastu.

Mans jautājums laikam bija arī tāds, ka… "Karš mieram" bija tava pirmā dokumentālā filma, un "Austrumu fronte" bija četrpadsmitā, jā?

Kaut kā tā, jā.

Gribu jautāt, kā tu paņem kara drāmu un pārvērt to par kino. Jo dažkārt, kad mēs šeit studijā reflektējam par karu Ukrainā, man ir sajūta, ka nav pareizi šobrīd runāt par karu. Vai taisīt filmas par karu. Ir labāk būt, piemēram, medicīniskajā bataljonā vai…

Varbūt man šādi ir vieglāk. Nu, zini, man nav daudz laika reflektēt par to visu. Kā jau teicu, kad pirmo reizi atgriezos no kara, tā bija brutāla realitāte ar cilvēkiem, kas vada ierasto ikdienu, un nesaprašana, kā lai atgriežas normālā dzīvē. Taču pēc dažiem gadiem tu sāc atkal iejusties sabiedrībā, dzīvo normālu dzīvi it kā nekā nebūtu bijis. Tagad man ir daudz vieglāk.

Varbūt tas, ka es spēlēju divas lomas, palīdz man mentāli.

Vienkārši par šo un to es cenšos nedomāt. Saproti?

Vienkārši, lai izbēgtu no…

Nu, nevar jau izbēgt. Izbēgt nevar, taču tas nenozīmē, ka tev jāspiež sevi uz kaut ko. "Man par katru cenu jāsaprot, kas notiek ar…" Nu, priekš kā? Lai rakņātos sevī? Ko tu tur atradīsi? Zeltu? Tajā emocionālajā traumā.

Bet tu pierodi pie visa. Pie līķiem, ievainotiem ķermeņiem, asinīm.

Taču… nu, labi, mums visiem iekšā ir asinis. Mums visiem ir. Piemēram, mūsu ķirurgs, viņš zina, kā viss cilvēkam iekšā izskatās, taču viņu tas netraumē. Viņš zina, ka tas ir normāli – visi tie iekšējie orgāni. Tā informācija viņu netraumē. Un cilvēki ir trausli, ir ļoti viegli kaut ko salauzt, savainot, jo mūsu ķermeņi ir trausli.

Neticu, ka viena filma spēj mainīt pasauli

Ko īsti dokumentālais kino spēj panākt? Vai tas var ietekmēt notikumus? Tava pēdējā filma "Austrumu fronte", ko tu veidoji kopā ar Vitāliju Manski, tika izrādīta Berlīnes Starptautiskajā kinofestivālā. Vai nu jau var teikt, ka kino var mainīt notikumus, ietekmēt norises? Vai tas būtu par skaļu teikts?

Zini, es neticu, ka viena filma spēj mainīt pasauli, nē.

Vai grāmata, dzejolis…

Jā. Varbūt pirms 10 gadiem es būtu atbildējis citādi, taču… Nu, tas ir mainījies, tomēr filma var ietekmēt, var sēt izpratnes sēklas. Man ir piemērs, kā māksla var kaut ko ietekmēt.2017. gadā mēs kopā ar Natāliju Hazanu uzņēmām filmu kādam Dnipro muzejam par pretterorisma operāciju. 360 grādu leņķī, VR formātā. Tas bija vienā lielā telpā, lielā kinozālē, vienlaikus to varēja skatīties kādi 25-30 cilvēki. 25 minūšu filma, kas redzama visapkārt, uz visām četrām sienām. Mēs analizējām visu informāciju, par Ukrainas neatkarību, filma bija domāta tiem, kas atbrauc uz Ukrainu, lai viņi saprastu, kas te notiek. Un tā bija tik veiksmīga, ka to sāka iekļaut protokolos. Daudzi starptautiskie politiķi brauca turp, lai visu redzētu savām acīm. Jo bija vieglāk visu saprast, 25 minūtes skatoties filmu, nekā stundām skaidrojot. Un, piemēram, Marija Jovoviča tolaik bija ASV vēstniece Ukrainā, viņa apmeklēja to muzeju, noskatījās filmu un uzaicināja arī amerikāņu senatoru Koriju Bukeru to noskatīties. Viņš no Kijivas aizlidoja uz Dnipro ar čārterreisu. Un, kad viņš apmeklēja muzeju, mēs saņēmām zvanus no pilsētas mēra un citiem: kas īsti notiek? Tāpēc, ka pilsētā ieradās ievērojama persona, un neviens par to neko nezināja. Bet viņš devās noskatīties šo filmu. Viņš noskatījās, tad mēs kādas 10 minūtes aprunājāmies. Un viņš teica: "Labi, tagad es visu saprotu." Iesēdās mašīnā, devās atpakaļ uz lidmašīnu un aizlidoja. Tas bija laiks, kad vēl bija dzīvs senators Makeins. Un viņš senātā izdzina cauri likumu, lai mums iedotu nāvējošos ieročus – kaut ko, ar ko šaut. Viņam nepietika balsu senātā, taču, kad Korijs Bukers atgriezās… Mēs vērojām viņa "Twitter" ierakstus… Iepriekš viņš neko nebija rakstījis par Ukrainu. Kad viņš atgriezās, viņš sāka piebiedroties…

Vārdu sakot, pēc divām nedēļām mēs saņēmām pirmos džavelinus. Tā bija pirmā reize, kad mēs saņēmām nāvējošos ieročus. Tas ir stāsts par to, kā māksla varbūt neizmainīja pasauli, taču palīdzēja izprast notiekošo.

Būt pacifistam šodien ir ļoti naivi

Vai tu esi saņēmis kritiku, izrādot savas filmas Rietumu kinofestivālos? Es atceros, ka pēc Šona Penna filmas izrādīšanas Berlinālē iznākot laukā, visur bija grafiti "No War" – "Karam – nē". Visur bija šie pacifistiskie teksti uz sienām. Varbūt tā ir pretestība, reakcija…?

Es domāju, ka mūsdienās tas izklausās ļoti naivi.

Būt pacifistam?

Jā. Protams, es arī esmu pacifists. Protams, esmu. Visi ukraiņi ir pacifisti. Mēs bijām trešie pasaulē kodolieroču skaita ziņā, taču mēs parakstījām Budapeštas memorandu, ka esam pacifisti. Mums to nevajag, mēs negribam celt jaunu karu. Un valstis, kas to parakstīja, kas garantēja mūsu aizsardzību, bija Savienotās Valstis, Apvienotā Karaliste un Krievijas Federācija. Tagad mums kodolieroču nav, bet… Mēs esam pacifisti, un es esmu pacifists.

Taču kāda starpība, vai līķis, kas guļ kapā, bija pacifists vai nebija?

Jo, kad pie tevis ierodas barbari, viņi vienkārši uztaisa tev caurumu galvā. Un tas viss. Kāda nozīme, esi pacifists vai ne. Nē, tas ir kā… Tas ir kā bērnībā, zini? Mēs visi dzīvojām postpadomju valstīs… Kā bērnam, kurš iziet pagalmā, bet tur ir citi puikas, varbūt izceļas domstarpības, taču, ja tu neatbildēsi, neaizstāvēsi sevi, tevi sitīs visu mūžu. Un te ir tāpat. Ja tu esi pacifists, tevi sitīs visu mūžu. Nav īstais laiks būt pacifistam. Būt pacifistam ir ļoti naivi. "Apturēsim karu!" Paklau, nu, mēs jau visu esam izmēģinājuši. Tiešām! Mums bija Minska-1, Minska-2…

Mēs bieži dzirdam tās manipulācijas par miera sarunām.

"Pārtrauksim uguni." Labi, pārtrauksim. Tad visi saka: tas tāpēc, ka jums ir slikts prezidents, viņš negrib to izbeigt – Porošenko. Labi, tagad vairs nav Porošenko. Zelenskis teica, "Es skatījos Putinam acīs – es neredzu karu." Visas tās blēņas. Esam izmēģinājuši visu. Tiešām pilnīgi visu! Citas iespējas nav, vienkārši jācīnās. Vai jākļūst par vergiem, jāiet bojā. Vai arī… nezinu, nav citas… citas iespējas kaut ko labot. Nē, tikai jācīnās. Jo Krievijas Federācija saprot tikai spēku, fizisku spēku. Nē, pie velna, mēs jūs visus nogalināsim. Nāciet vien, mēs jūs nogalināsim. Tikai tā, nekā citādi. Nekādi līgumi nelīdz.

Mēs vienalga esam vieni paši

Taču kas, tavuprāt, var pielikt punktu šim karam? Bulgāru žurnālists Grozovs, man šķiet, pirms nedēļas vai divām intervijā ukraiņu žurnālistam Gordonam teica, ka karš beigsies varbūt šogad vai varbūt pēc pusgada…

Vai varbūt pēc diviem gadiem vai sazin kad!

Pēc desmit gadiem.

Tas noder abonentiem, lai iegūtu vairāk abonentu, kaut kas ir jāsaka visu laiku. Tev jābūt ekspertam no rīta līdz vakaram. Tā ir tāda abonentu pasaule. Taču īstajā dzīvē… protams… Es iedvesmojos… Es biju Aušvicā, un tai vietā, kur bija tie pelni, cilvēku pelni… Tur bija tāds uzraksts: Tas, kurš neatceras savu vēsturi…

…tas to atkārtos.

Jā! Tas to piedzīvos atkal un atkal, un atkal. Nekādu norunu. Mēs neko tur nevaram darīt, varam vienīgi aizstāvēties. Kā tas beigsies? Nezinu, varbūt būs kāds Čemberlens, kurš būs tik naivs un teiks: "Man taču ir nolīgums!" Un visa Eiropas Savienība teiks: "Brīnišķīgi! Oho, lieliski!" Tomēr mēs taču zinām, kas nāca pēc Čemberlena. Redzi, es tiešām ļoti novērtēju visas valstis, kas mums palīdz, sūta munīciju un citu palīdzību, raķetes. Tomēr mēs vienalga esam vieni paši. Esam vieni paši, neviens nenāk mums palīdzēt, neviens negrib sūtīt savus karavīrus. Jo varbūt tas ir slikti politikai, nāk vēlēšanas… Tas viss ir saistīts ar reitingiem.

Domā, ka mēs pie tā agri vai vēlu nonāksim? Eiropa, Rietumu pasaule?

Man šķiet, cilvēki vēl prātos: varbūt mēs nāksim, varbūt ne…

Bet mēs jau esam zaudējuši daudz cilvēku, milzīgu daudzumu cilvēku kopš 2014. gada. Dzejniekus, kinorežisorus, operatorus, aktierus, inženierus, visspožākos Ukrainas prātus, labāko paaudzi.

Tomēr Krievija joprojām turpina, joprojām turpina. Un dažkārt manā bērnībā, lai aizstāvētos, tu pasauci palīgā draugus – citus puišus. Un kopā tu vari apturēt tos puišus, kas tev nāk virsū ar nažiem, grib atņemt tavas mantas. Tas ir tāpat kā bērnībā… tikai citā mērogā. Un reizēm tu viens pats neko nevari izdarīt. Visi tev stāv aiz muguras un dod padomus: "Vecīt, re, kur nazis, ņem nazi!" "Dur viņam ar nazi!" "Re, kur raķete, re, kur automāti. Ņemiet automātus!" Tomēr mēs joprojām esam vieni. Saproti? Joprojām esam vieni, un varbūt, ja kāda valsts atsūtītu mums savus karavīrus – tie varētu būt tikai 2000 cilvēki, taču tas varētu iedvesmot. Mēs nerunājam tikai par vīriešu vai sieviešu daudzumu, runa ir par simboliem. Tāpat kā Kurskas ofensīva – simbolisks solis, kas deva cerības. "Oho!" Tas bija tāds "oho efekts", pacēla garastāvokli.

Kara seja ir mainījusies

Lasīju vienā intervijā, kur tu teici "Kara seja ir mainījusies."

Jā.

Un tu tagad esi sācis jaunu filmu "Nāves nav". Par ko tā ir? Kāpēc "Nāves nav"?

Tāpēc, ka tas ir stāsts par dronu-pašnāvnieku operatoriem. Un kā jau tas ir, kad tu esi pilots un kaut kam trāpi, attēls apstājas sekundi pirms eksplozijas – tu neredzi, kā tas izskatās. Turklāt tu darbojies no attāluma. Bet jebkurā gadījumā tas ir tikai darba nosaukums. Taču, jā, mūsdienu karadarbība ir ļoti mainījusies…

Salīdzinājumā ar Donbasa karu, ko tu arī pieredzēji, šis ir tradicionālāks karš.

2014.–2015. gadā nebija gaisa uzbrukumu. Gandrīz neviena gaisa uzbrukuma. Nekādas aviācijas. Aviācija uzreiz visu maina. Taču droni atkal visu maina citādākā ziņā.

Tas ir kā spēlēt videospēles. Kā izskatās dronu operatora ikdiena?

Jā, varbūt, tomēr ne, nav kā videospēles. Jo videospēlē mums vienmēr ir papildu dzīvība. Kontinuumi un šis tas cits, taču šeit tā visa nav. Tu mirsti vienreiz. Jo tas ir svarīgs mērķis. Ja viņi atradīs tos puišus, atsūtīs milzīgu raķeti, iznīcinās to ēku un pie reizes arī apkārtējās ēkas. Līdzīgi videospēlei, tomēr citādi. Tāpēc, ka tā ir īsta dzīve, un tev ļoti jāuzmanās, lai tevi neierauga, jo tevi nogalinās.

Varbūt tu vari pastāstīt, kāda ir dronu operatora ikdiena?

Parasti tie ir četri cilvēki, divi piloti. Viens drona-pašnāvnieka pilots, otrs ir tas, kurš meklē mērķus. Viņi abi strādā komandā. Trešais ir cilvēks, kurš veido elektrodetonatorus, sprāgstvielas, ko pieliek dronam, un sagatavo dronu lidojumam. Savukārt ceturtais veic bateriju apkopi. Mums ir daudz aprīkojuma pozīcijās. Jo šis taču ir mūsdienīgs karš. Piemēram, bija tāda situācija: mēs atradām ienaidnieka dronu grupas antenas. Domājām: Labi, ko tagad darīsim? Tūlīt jau vakars. Ko darīsim? Iznīcināsim tās antenas tagad? Un viens teica: "Nē, nē, nē. Pagaidīsim līdz rītam, sačakarēsim viņiem visu dienu." Ja no rīta to visu iznīcina, viņi vienā dienā nevar nomainīt. Jo pa nakti viņi varētu kaut ko sameistarot un tā… "Izbojāsim viņiem dienu!"

Cik tālu ir šīs dronu stacijas no mērķa?

Kā kuru reizi. Tie var būt 10 kilometri, 12. Tie var būt 300 metri. Piemēram, manā gadījumā tie reizēm bija 300 metri. Kad rit pretuzbrukums, krievi ienākuši tavā pilsētā, blakus ielā un tu saproti, ka viņi ir ļoti tuvu. Un viņi noteikti saprot… Parasti dronu piloti nav nekādi Rembo tipa kaujinieki, jo viņi domā par citām lietām. Un tas ir sarežģīti, jo attālums ir neliels. No attāluma tu esi varens, tu esi pilots, viss kārtībā. Bet… Varbūt ar šautenēm viņi nav tie izveicīgākie. Jo viņiem ir citas prasmes, viņi fokusējas uz citām prasmēm.

Bet tu arī ietilpsti šādā dronu kaujas grupā? Kā tu izlēmi viņiem piebiedroties?

Es tikai izpalīdzu. Jo es esmu piektais šajā četru cilvēku grupā, un tad ir kaut kas jādara. Nu, piemēram, tāpēc, ka telpa ir neliela. Mums ir divas guļvietas. Un četriem tas der, bet, kad ierodos vēl arī es, mēs jau esam pieci. Tomēr guļvietas joprojām ir divas. Ir jāvar kaut kā – tev ir jābūt normālam čalim. Jo nav ērti. Jau tāpat nav ērti, bet ar papildu cilvēku ir vēl neērtāk. Un tev ir jāvar izpelnīties šo vietu. Tu saproti, ka viņiem nav ērti, ka tu tur esi. Taču tev ir jābūt tik superīgam cilvēkam, tik skaistam un lieliskam, lai viņi to pieņemtu. "Mums patīk, ka tu te esi. Nē, nē, nāc, viss kārtībā."

Bet filma nav par dronu-pašnāvnieku operatoriem? Tu prezentēji savu projektu Rīgā, Baltijas jūras dokumentālo filmu forumā, un katalogā bija rakstīts, ka šis karš noved pie dziļākām pārdomām par to, kā tehnoloģiskie sasniegumi un attiecības ar vardarbīga satura attēliem ietekmē cilvēkus psiholoģiski.

Jā.

Tāpēc filmas ideja ir par kaut ko citu.

Nē, nē. Tas tverts caur šiem puišiem. Nevis caur kaut kādu profesoru, kurš analizē datus. Nē, caur šiem puišiem, caur viņu ģimenēm, caur attiecībām ar ģimenēm mēs sapratīsim, kā viņi mainījušies. Un kā pasaule mainījusi cilvēkus. Vai varbūt nav mainījusi.

Jo arī Latvija palīdz, ražo dronus Ukrainai, mums ir sajūta, ka šobrīd piedalāmies šajā militārajā industrijā. Un cik daudz tas ir par tehnoloģiju vai varbūt par kaut ko citu? Kā šīs tehnoloģijas mainījušas kara uztveri?

Liels, liels paldies Latvijai par palīdzību mums. Tiešām. Mēs to ļoti novērtējam. Latvija, Lietuva, Igaunija ir Ukrainas draugi. Mēs ļoti mīlam jūsu zemi.

Viss ļoti mainās. Karš mainās katru dienu.

Mēs izveidojam kaut ko jaunu, pēc divām nedēļām, mēneša krievi saprot, kā tas darbojas, un viņiem ir tas pats. Viņi izveido kaut ko jaunu, pēc kāda laika mēs saprotam, kā tas darbojas. Tas viss iet pa solīšiem. Mēs paejam vienu soli, viņi paiet vienu soli. Taču es vairs nespēju iedomāties, ka varētu būt citādi, bez droniem. Droni ir visu mainījuši. Čalis ar kaut kādu citu dronu, kas izveidots ar 3D printeri un šo to citu par kādiem 400-500 dolāriem – viņš iznīcina tanku. Vareni!

Droni pārstāv 21. gadsimtu, tomēr joprojām tiek izmantoti ieroči vai kara tehnika no Pirmā pasaules kara laika. Tradicionālās karošanas metodes, abējādi.

Kā tu to domā?

Šobrīd karā Ukrainā mēs redzam tradicionālās karošanas metodes un vienlaikus arī jaunās tehnoloģijas.

Ak tā, tu domā: mums ir tranšejas, pozīciju karš, taču mēs izmantojam arī moderno.

Jā.

Jā, protams. Mums taču ir kaut kā jāuzlabo sava varēšana, tā ir cilvēku evolūcija. Mums būs laba evolūcija savstarpējas nogalināšanas jomā. Tomēr… mūsu gadījumā mēs vienkārši cenšamies aizstāvēties. Taču tā jau katrā karā, šobrīd tie ir droni. Un padomā tikai… Tā ir pavisam cita tēma… Jebkurš var uzmeistarot nelielu dronu, salikt tam kaut ko virsū un izmantot. Tas ir pilnīgi cits laiks. Ja politiķi pēc Kenedija vairs neizmanto kabrioletus, visiem ir aizsargstikli. Kā tagad Tramps: stāv aiz ložu necauršaujama stikla, uzstājoties publiski. Viss ir mainījies. Visi piemērojas.

Jā. Un cik daudzi ukraiņi šobrīd dokumentē karu?

Nezinu.

Tā nav tāda organizēta kustība, vienkārši brīvprātīgi filmu veidotāji dara katrs savu.

Nē, pilnīgi noteikti daudzi kaut ko filmē.

Tas varētu būt ļoti nozīmīgs materiāls arī pēc kara. Lai parādītu Ukrainā notikušos kara noziegumus.

Jā. Taču es jau tagad zinu, ka tie ir tik daudzi kara noziegumi, tik daudzas nāves, tik daudz pierādījumu, visa pasaule redz, kā tas izskatās. Un mēs varam domāt: savāksim vēl kādus faktus, jo kādudien tas nonāks Hāgā. Bet kad tas tur nonāks? Pēc sešiem mēnešiem? Kā tu teici sākumā, tas žurnālists bija sacījis: "Varbūt pēc pusgada, varbūt šogad karš beigsies." Nu, paklau! Jau pirms gada mēs runājām par Hāgu, par tribunāliem, kara noziegumiem, un joprojām par to visu runājam, bet visi jau sāk teikt: "Nu, varbūt kaut kā izlīgsim, noslēgsim mieru…" Nu, paklau! Tie ir pilnīgi mežoņi, kas nāk un…

Bet kas, piemēram, ir Kurska? Vai tas ir pagrieziena punkts šajā stāstā, vai to ir grūti pateikt?

Nē, es domāju, ka tā ir nākamā nodaļa. Vienkārši cita nodaļa šajā stāstā. Nav tā, ka mēs liekam visus vēžus vienā kulītē. Nē, tas vienkārši ir viens mozaīkas gabaliņš. Un krieviem tas ir sāpīgi. Jo ir tik viegli cīnīties kaimiņa zemē. Bet, kad karš atnāk pie tevis, tas ir pavisam cits stāsts. Un vietējie, daļa no viņiem ir sapratuši: "Nu ir dimbā, nevienam mēs neesam vajadzīgi." Jo krievi aiziedami nogrieza ūdeni, elektrību, mobilo servisu un neatstāja itin neko. Un daži civiliedzīvotāji tur sēž un nesaprot, kas notiek. Bija amizanti, ka pēc kādas nedēļas krievu telekanāla propagandists teica: "Tas nu tā, tā ir pierobeža, Krievija ir liela, mums nevajag to pierobežu." Bet vietējiem, kas skatās tās pārraides: "Mēs esam krievi, visstiprākie visā pasaulē!" Un viens tips vienkārši uzkāš: "Mums jūs neesat vajadzīgi. Kas jūs tādi? Jūs dzīvojat pierobežā, Krievija ir liela…" Un varbūt vietējie tad jūtas ne visai labi. Tāpēc, ka valdība pateikusi: "Tā nav problēma, mums viss ir kārtībā. Kas viņi tādi?" Tomēr man šķiet, ka varbūt daži no viņiem negribēs atgriezties Krievijā, jo šajā īsajā periodā ukraiņi viņu labā darījuši vairāk nekā Krievija, nekā Putins izdarījis 20 gadu laikā. Mēs sniedzam humanitāro apgādi: ūdeni, pārtiku. Sākumā mēs teicām: "Labi, varat marodēt savus veikalus, pārtiku." Tāpēc, ka tur durvis bija jau uzlauztas. "Klau, ejiet un ņemiet, ko jūs gribat." Un viņi bija tik priecīgi. Zaļā gaisma ņemt no veikala, ko vien grib, bija kā Svētā Patrika diena, it kā zobu feja būtu atlidojusi.

Kādas ir tavas attiecības ar krieviem, kas aizbraukuši no Krievijas? It īpaši ar tiem, kas ir opozīcijā Putina režīmam? Tu ar viņiem sastrādājies.

Nē. Ar ko tad?

Piemēram, ar Vitāliju Manski, kurš aizbraucis no Maskavas.

Vitālijs Manskis ir dzimis Ļvivā un no Krievijas aizbrauca jau 2014. gadā. Viņš tur vairs nedzīvo. Nesaņem naudu no valsts, viņam nav nekādas saistības ar to režīmu. Un viņš pauž savu opozīciju. Es domāju, tas nav saistīts ar pases datiem, bet gan ar biogrāfiju. Ko tu dzīvē dari? Kas tu esi? Ko tu veido?… Tāpēc, ka daži krievi nevar atteikties no savas pases, jo tad būtu jāiet uz vēstniecību, bet vēstniecība ir Krievijas Federācijas teritorija. Un dažiem krieviem turp doties ir bīstami. Saproti?

Tāpēc, ka viņi tiek uzskatīti par aģentiem, par ārzemju aģentiem.

Es neesmu liels speciālists, kā viņiem tur ir, par ko kurš tiek uzskatīts. Kā jau teicu, es skatos uz to, ko cilvēks dara. Ja tu aizbrauci tikai 2022. gadā, lai netiktu mobilizēts krievu armijā – tā ir tava pozīcija. Vieglāk ieņemt pozīciju, sēžot uz dīvāna. Grūtāk ir pamest visu, kas tev ir, savu dzīvokli un citas lietas, kurās esi ieguldījis savu enerģiju un naudu, riskēt ar visu un pateikt "nē", ieņemt savu pozīciju. Kā jau es teicu, viss atkarīgs no biogrāfijas un cilvēku pozīcijas. Ja cilvēki nāk no Krievijas… parasti viņi vienkārši mūk, lai nenokļūtu armijā vai arī "te vairs bizness neiet." Nē, es ar tādiem cilvēkiem nerunāju. Es runāju tikai ar tādiem, kam ir konkrēta pozīcija, kas to izvēlējušies jau pirms daudziem gadiem.

Joki ir izdzīvošanas līme

Tu bieži esi teicis intervijās, ka pēc kara uzņemsi komēdiju.

Zini, tā es domāju pirms desmit gadiem.

Es prātoju, kādi joki pēc kara vēl būs iespējami. Protams, komēdijai nepieciešamas arī nopietnas tēmas.

Es domāju, nāks melnā humora kino vilnis. Jauns vilnis…

Tu piedzimi Odesā.

Jā, esmu no Odesas.

Tā ir humora galvaspilsēta.

Nuja, tikai nesaki: "O, tu esi no Odesas, pastāsti kādu joku." Vietējie tā parasti saka: "Ak, no Odesas? Nu, tad pajoko!"…

Reizēm joki palīdz izdzīvot.

Tā ir izdzīvošanas līme! Joki – tas ir visa mūsu bagātība. Labs garastāvoklis un joki. Katru dienu tu esi labā omā, jo joprojām esi dzīvs, neesi miris. Kāpēc ne? Tu piecelies no rīta viss vienā gabalā, viss ir labi. Un tas jau ir labi!