Dokumentālists līdz kaulu smadzenēm. Saruna ar režisoru un operatoru Ivaru Selecki

1960. gadā iznākusī "Mana Rīga" ir pirmā filma, kurā Ivars Seleckis strādājis kā operatora asistents, tolaik jau būdams diplomēts Lauksaimniecības akadēmijas pārtikas tehnologs. Ticis pie mammas dāvinātās fotokameras, viņš sāka pētīt un fiksēt dzīvi kadros. Filma "Krasts" (1963) kļuva ne tikai par vienu no veiksmīgākajiem pirmajiem kino darbiem, bet tā tiek uzskatīta par Rīgas poētiskā dokumentālā kino ikonisku paraugu. Šo ekrāna mākslas virzienu turpināja filmas "Gada reportāža" (1965) un krāsainās "Kuldīgas freskas" (1966). Ar izcilību pabeidzis Maskavas Kino institūta Kinooperatoru fakultāti, Seleckis kopā ar domubiedriem Rīgas Kinostudijā radīja estētisku revolūciju. Ikdienā ieraudzītās metaforas, nejaušas detaļas, cilvēku sejas Ivara Selecka uzņemtos darbus padarīja par autorkino. Viņa filma "Šķērsiela" (1988) joprojām ir visvairāk pasaulē godalgotā latviešu dokumentālā filma un vienīgā lente, kas saņēmusi Eiropas Kinoakadēmijas balvu kā gada labākā filma Eiropā. Par dokumentālā kino grāvējiem kļuva režisora Ivara Selecka darbi "Sieviete, kura gaida?" (1978), "Meklēju vīrieti" (1983) un "Maestro bez frakas" (1985). Kaut arī Ivars Seleckis ir bijis operators inscenētājs arī trīs spēles filmām – "Motociklu vasara" (1975), "Zobena ēnā" (1976) un "Īsa pamācība mīlēšanā" (1982) – viņš ir dokumentālists līdz kaulu smadzenēm. 2014. gadā kopā ar dzīvesbiedri, montāžas režisori Maiju Selecku latviešu kino unikālais pāris saņēma balvu par mūža ieguldījumu, ko Rīgā pasniedza Ingmara Bergmana aktrise Līva Ulmane. Par jaunākajām filmām "Turpinājums" (1018) un "Zemnieki" (2022) Seleckis saņēma "Lielo Kristapu" kā labākais dokumentālā kino režisors.

Henrieta Verhoustinska: Sakiet, vai jūs mēdzat pārskatīt savas iepriekšējo gadu vai jaunības gadu filmas un atklāt tajās kaut ko jaunu?  

Ivars Seleckis: Zināt, es to nedaru, jo man vienkārši nav tam laika. Man tas ir atmiņā. Dažas nedēļas iepriekš man bija iespēja noskatīties "Zobena ēnā", tad es sapratu, ka tā ir laba filma. Var redzēt, ka ir brīnišķīgi aktieri, režisora meistarība un mūzika, tas viss ir ļoti perfekti.

Jūs esat daļa no tā, ko sauc par poētisko dokumentālo kino. Vai jūs joprojām pasauli redzat kā tādu vizuālu eseju?

Es nekad neesmu par to aizdomājies, bet tādu, kādu es viņu redzu, tādu arī redzu. Tā ieskatīšanās dabā un tādu simbolu vai metaforu atrašana mums radās "Krasta" laikā, kad mums nebija, ko darīt. Mēs nonācām tādā vietā, kur pie jūras netika, bija dzeloņdrātis, bija daudz laika. Mēs ar Aivaru [Freimani] ļoti rūpīgi pētījām šo apkārtni un atklājām, ka tur koka skulptūra atgādina zirgu, un tur ir visādas tādas nejaušības. Tā ir sistēma, kurā ir ļoti izdevīgi, jo var izteikties lakoniski. Var jau būt arī citādāk, man vienkārši likās, ka tas paplašina tās iespējas, kas ir tagad.

Jūs jau pieminējāt filmu "Zobena ēnā", filmas pamatā ir leģenda par Turaidas Rozi. Ivar, jūs šovasar kopā ar Maijas lomas atveidotāju Indru Briķi devāties uz Sāremā pili Igaunijā.  Jums droši vien raisījās dažādas atmiņas un dažādas sajūtas par to filmēšanas laiku.

Tās sajūtas ir lielākas atmiņā, nekā atrodoties tur. Atbraucām pilī, kura, manuprāt, ir galīgi izpostīta. Viņi ir nojaukuši trepes, salikuši lukturīšus, stikla durvis, iekārtojuši visādus stendus, un tā ir kaut kāda muzeja ekspozīcija. Vairs tur nav pils gara. Līdz ar to tas, kas ir atmiņā, ir spēcīgāks. Mēs pūlējāmies atrast vietas, kur noritēja dažādas ainas un epizodes. Tur mēs neko jēdzīgu nevarējām atrast. Viss bija pārtaisīts. Rupji sakot, to pili viņi ir sabojājuši.

Vai jūs atceraties, kāpēc Imants Krenbergs bija iecerējis šo filmu veidot tik skarbu? Tas nebija raksturīgi tā laika kino – tik skarbs, naturāls atveids.

Man liekas, ka to ietekmēja šie tiesu protokoli, kuri bija ļoti nežēlīgi. Radās tāds iespaids, ka nebija tas tik idilliski, kā tas izskatījās operas un teātra izrādēs. Tas tiešām bija nežēlīgs laiks, un viņš izvēlējās dokumentālistus.Mums bija ļoti interesanti radīt dokumentālo vidi tam laikmetam, tas bija ļoti grūts uzdevums. Mākslinieks Uldis Pauzers nomocījās ar apģērbiem un kurpēm. Latvijā bija ļoti maz materiāla par to, kā tajā laikā ģērbās. Tad mēs tālāk filmējām kā dokumentālu notikumu. Bija ļoti interesanti, tajā vidē, ko viņi darīja, mēs viņus filmējām.

Tas ir ļoti interesanti filmēt tik senu stāstu kā dokumentālu notikumu.

Tas ir interesanti. Piemēram, mēs vienojāmies, ka pilī ainu, kur pagalmā svin to atbraukšanu, mēs nospēlējam no sākuma līdz beigām, mēs ar divām kamerām viņus uzfilmējām tā, kā tas notika. Tuvplānus piefilmējām pēc tam, kur Krenbergs atrada, ka bija vajadzība pietuvoties.

Vai kādreiz jūsu karjeras laikā bija tāda vēlēšanās pāriet uz kinostudijas otro stāvu, uz aktieru kino?

Nebija. Saprotiet, ir tāda interesanta lieta, ka ar lielu prieku var strādāt pasaku filmās vai vēsturiskās filmās, bet tajā laikā tās filmēt bija ļoti neinteresanti. Tas bija sastindzis moments ar visām dekorācijām. Filmas jūtība prasīja lielas gaismas, un tas nebija interesanti. Tā bija mokoša dzīve, tāpat kā tagad filmē seriālus. Tas nebija interesanti. Tur arī nebija ko jaunu izdomāt, viss bija izdomāts, ieprojektēts, samēģināts. Tā bija tāda fiksācija. Protams, arī vajadzīga meistarība un vēl kāda, bet tas nebija interesanti.

Daba un dzīve deva ļoti lielas iespējas ieskatīties negaidītos momentos, kas mums bija interesanti un laikam arī publikai.

Jūs ieskatījāties gan pavisam vienkāršo cilvēku dzīvēs, kas ir lauku ļaudis vai Šķērsielas iedzīvotāji, gan arīdzan portretējāt Raimondu Paulu un tolaik pavisam jauniņu Elīnu Garanču filmā "Operdziedātāja uz skrituļslidām". Ar kuriem varoņiem ir vienkāršāk strādāt, kurus ir vienkāršāk atvērt? Vai šos parastos mūsu līdzīvotājus, vai cilvēkus, kas ir raduši būt pie kamerām, pie lomām, pie statusa?

Jūs saprotat, tas ir vienādi grūti, jo ar parastajiem cilvēkiem ir ļoti, ļoti grūti atrast kontaktu. Agrāk bija tā, lai no zemnieka dabūtu interviju, tur vajadzēja paiet vairākiem mēnešiem, lai viņš izteiktu savas domas. Aiz piesardzības vai mazvērtības kompleksa viņš varēja atbildēt uz jautājumiem ar vajadzīgām atbildēm, kuras viņš zināja, ka būtu jāsaka. Bet iedziļināties dzīvē bija sarežģīti. Bet tos smalkos cilvēkus ir grūti atklāt tāpēc, ka viņi ir jau noslīpējušies. Viņiem ir savs tēls, savas bruņas. Vienkārši ir jāpiestrādā, lai atrastu to, kur viņš nav kaut ko paredzējis, lai varētu pietuvināties. Es domāju, ka tā filma par Raimondu Paulu bija ļoti veiksmīga.

Tā ir taisnība.

Un tā filma tiešām ir laba, arī rādīta un ieguvusi atzinību no ārzemēm, pateicoties tam pārim – Paulam un [Allai] Pugačovai. Paradokss ir tas, ka tā filma vispār radās nejauši. Mēs to nebijām iecerējuši. Tas bija nejaušs moments. Tālivaldis Margēvičs bija uzrakstījis scenāriju "Pozitīvais varonis", un tur bija četri varoņi. Mums bija četri varoņi, kuri bija paredzēti šajā filmā. Viens bija celtnieks, viens bija slimnieks… un viens bija Raimonds Pauls. Kad mēs sākām filmēt, tad izrādījās, ka nekas nebūs – ka tas Pauls, kā saka, visus [pārējos varoņus] nospiedīs, tad mēs uztaisījām filmiņu par Raimondu Paulu. Tas bija milzīgs skandāls, jo direktors domāja, ka mēs esam speciāli izdomājuši šādu gājienu, lai varētu uzfilmēt Raimondu Paulu, kuru neviens neiedrošinājās filmēt. Mums iznāca tā, ka šo filmu vairs negribēja filmēt, un mums gandrīz vajadzēja maksāt par to materiālu, lai filma iznāktu. Tā kā mums pietrūka naudas, mēs aizbraucām uz Maskavu. Parādījām Maskavā un viņi teica, ka, ja jūs pieliekat klāt Pugačovu, mēs jums dodam naudu. Mēs, protams, pielikām klāt šo Pugačovu, un jaunā filma iznāca tīri jauka, un jāsaka, viņa ir ļoti labi izteikusies par Raimondu Paulu, ar tādiem interesantiem salīdzinājumiem. Raimonds Pauls ir ļoti smalks cilvēks, to var saprast, jo viņa atklāja tādas nianses, ko parasti kaut kā kritiķi neievēro.

Padomju laiks ir jūsu jaunības laiks un laiks, kad intensīvi strādājāt. Vai jums kādreiz nācās veidot tādas filmas, no kurām jūs būtu gribējis atteikties? Kā nodevu laikam.

Man tādas filmas laikam nav, es neatsakos ne no vienas. Katrā gadījumā tas nav iespējams, ja tur tā nopietni strādā, tad tas darbs, faktiski  sakot, bija dzīve un mēs piegājām pie visa ļoti nopietni. Mēs sapratām, kas tas ir. Tā ir liela iespēja piefiksēt laiku, dokumentēt to, kas nekad vairs nebūs. Un bija liela iejūtība. Mēs savus varoņus mīlējām.

Es nenonācu līdz tādam stāvoklim, ka man vajadzētu filmēt un pēc tam atteikties, tā tas nenotika.

Kāpēc tika nolikta plauktā jūsu ar Aivaru Freimani veidotā filma "Ceļamaize"?

Jā, tas bija tāds interesants gadījums. Pēc "Krasta", kas visiem patika, mūsu brigādi pārspēlēja uz vienu kolhozu. Mēs godīgi uzfilmējām šo filmiņu rudenī. Pēc tiem pašiem principiem kā tos zvejniekus. To pieņēma un samontēja, un viss tika nokārtots tā, lai filma izietu tautā. Mums ar Aivaru palūdza aiziet uz televīziju parādīt jauno filmu – interviju. Mēs to visu veicām, bet divos naktī atskanēja zvans, filmas direktors mums prasīja, kas jums atļāva filmu rādīt televīzijā un komentēt to? Es teicu, ka dokumenti ir parakstīti, un filma ir pieņemta. Likās, ka nekas sevišķs tas nebūtu. Viņš teica, ka stingrais rājiens ir garantēts.

Bet par ko?

Izrādījās, ka tajā pašā dienā bija partijas kongress un Pelšem (Arvīds Pelše – tolaik Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas pirmais sekretārs) bija speciāla nodaļa par dokumentālo kino, kurā tā filma tika ļoti nokritizēta. Vārdu sakot, mēs pēkšņi bijām kļuvuši slikti, nezinājām ko darīt. Visi aizmirsa, ka tika parakstīti dokumenti, tas bija ļoti nežēlīgi. Es nobrīnījos par kolēģiem, ka viņi tur atrada simbolu, ka mēs ienīstam padomju varu. Tas bija ļoti sarežģīts process, un mēs bijām spiesti rakstīt vēstuli uz Maskavu. Vēstulē bija rakstīts, ka mēs nepiekrītam šim teicienam, lai viņi atsūta komisiju pārbaudīt. Komisija atbrauca un izrādījās, ka tur bija tikai sliktas kukurūzas un tamlīdzīgi, pēc tam visi priekšnieki zaudēja amatus. Mums ļoti palīdzēja Maskavas kolēģi, jo viņi saprata, ka, ja šis paņēmiens – atrast vainīgos – tiks kaut kā atbalstīts, visās republikās kaut ko atradīs, jo tā jau daudzreiz ir bijis. Tāpēc visiem spēkiem mums bija atbalsts, mēs palikām dzīvi. Tad dokumentālistiem bija brīvāka dzīve. Katrs taisīja, ko gribēja, kas gribēja taisīt naudu, taisīja naudu, kas gribēja taisīt mākslu, taisīja mākslu, un tur pietika darba visiem.

Tas bija tiešām smags moments, varēja būt tā, ka mēs vairs nestrādātu.

Vai jūs atceraties to brīdi un varat paskaidrot motivāciju, kāpēc jūs no dokumentālo filmu operatora kļuvāt par režisoru?

Saprotiet, tas ir tik neticami, un tik garš stāsts, ka es to nevaru izstāstīt. Man tas kino nekad nav paticis. Es nekad pats neesmu interesējies par to. Man ļoti patika vēsture, jo es ļoti daudz literatūras biju apguvis un visādu laiku izdevumus. Tā bija visādu nejaušību virkne, tas tiešām ir interesants process, bet tas ir atsevišķs raidījums.

Jūs nenožēlojat, ka pārgājāt no operatora vērojošās kameras uz noteicēju, vēstītāju?

Uzkrājās pieredze, un rodas visādi aspekti. Saprotiet, ir tādi brīži, kā saka, kad "mirkli, apstājies!", cik tas ir jauki. Un man ir laimējies uzfilmēt dažus tādus "mirkli, apstājies!", bet tas nonāk pie režisora, viņš to nesaprot, nezina to mirkli. Mans mirklis nesakrīt ar viņa mirkli. Tad saproti, ka tas tā ilgi nevar turpināties. Tad tie apstākļi bija tādi, ka mēs ar Gvido Skulti aizbraucām uz Gvineju, tur bija pasūtījuma darbiņš. Bija jāuzņem veltījums Gvinejas republikai, kurā bija revolūcija, un tur bija paredzēta kaut kāda dāvana. Bet tur bija tādi apstākļi, ka atļaujas saņemšanai vien vajadzēja kādas piecas dienas, un beigu beigās mēs tur palikām piecdesmit dienas, safilmējām filmu, atbraucam atpakaļ un neviens nezināja, ko ar to materiālu iesākt. Tā bija pilnmetrāžas filma. Mēs ar Maiju samontējām. Tā faktiski iznāca kā negaidīta pilnmetrāžas debijas filma, kas ir stundu gara. Šodien tā diezgan labi izskatās, krāsaina platekrāna filma par Āfrikas valsti.

Vai tas nav mazliet bīstami, komunicējot ar saviem filmas varoņiem, pienākt viņiem tik tuvu, iemīlēt viņus? Varbūt kļūt no viņiem kaut kādā ziņā atkarīgiem, un tad viņi taisa to filmu, nevis jūs?

Tas nav slikti. Katrā gadījumā tas process ir ļoti sarežģīts, un tas ir tik ļoti ietilpīgs, kā es to daudzreiz esmu teicis, kad mēs visi kļūstam par radiniekiem. Cilvēki jau dažreiz nezina, kas viņi paši ir, tad vēl šī kamera, šī skaņa – viņi paskatās uz sevi no ārpuses un redz, kas viņi ir. Mēs tiešām cenšamies, cik vien iespējams, nenodarīt viņiem ļaunu, jo tomēr, cilvēkam nokļūstot uz ekrāna, rodas visādi blakusefekti. Var gadīties, ka sabojājas attiecības, var gadīties pārteikšanās, kaut kas ņemts ļaunā, un tas ir ļoti bīstami.

Tāpēc mēs ļoti cenšamies tos varoņus pasargāt no šiem pēcefektiem, lai tā nebūtu, jo varbūt, ka sadzīvē tā no malas neizskatās, bet skatoties nākotnē, tas var radīt viņiem problēmas.

Mēs iejūtamies arī viņu ādā. "Šķersielas" gadījumā mēs ar Tālivaldi lūdzām visus varoņus pa vienam noskatīties šo filmu, lai viņiem nebūtu šoks. Katram parādījām filmu atsevišķi, un tikai tad mēs viņus palaidām publikā, jo varēja būt tādi pārdzīvojumi, ka cilvēkam var arī sabojāt veselību. Noskatoties filmu, ir jārēķinās, ka ir dažādas uztveres. Tas process tiešām ir smags, toties sajūta ir fundamentāla.

Ivar, vai jums ir kaut kādas sarkanās līnijas, kuras jūs nepārkāpjat attiecībās ar varoni?

Skatoties, kāds varonis. Ja viņu dzīvesveids ir nemitīgi piedzerties, tad tāds viņš ir. Saprotiet, tas atkarīgs no varoņa, sarkanās līnijas nenosakām mēs, bet viņu dzīves, jāskatās, kā viņi tālāk dzīvos. Tā atbildības sajūta ir diezgan smaga, un nevajadzētu kļūdīties. Dzīve ievirzās tā, ka var būt sarežģījumi, tad mēs noteikti no tā atsakāmies, tā ir kā sarkanā līnija, lai nebūtu pēcefekta cilvēkam.

Vai jūs esat filmējis varoņus situācijās, kurās viņi negrib tikt fiksēti? 

Jā, bet mēs filmā neieliekam tādus materiālus. Skatoties, kāds varonis, bet lielākoties mēs to ievērojam, un, ja viņš negrib, tad ar kādām tiesībām mēs viņam uzspiedīsim savu viedokli. Esam nākuši pie viņa ciemos, un tad mēs diktēsim, kā viņam jādzīvo?

Jūs savās filmās tikpat kā nekad nebijāt filmējis bērnus, līdz 2018. gadā tapa filma "Turpinājums", kurā bija šie brīnišķīgie bērni, kas uzsāka ceļu pirmajā klasē. Kā jūs viņus atradāt?

Vienkārši. Mēs sadalījām Latviju kvadrātos un apbraukājām bērnudārzus. Tas arī bija interesants process. Daudz bērnu apskatījām. Ir visādas nianses, kā viņus izvēlēties, bet jāpaļaujas uz iekšējo balsi. Kā pieredze rāda, mēs neesam kļūdījušies, viņi ir pietiekoši interesanti, kaut gan viņiem tas periods bija ļoti sarežģīts.

Šie paši varoņi no filmas "Turpinājums" ir jaunajā filmā "Turpinājums. Pieaugšana". Vai jūs redzat, ka viņu likteņos un dzīves attīstībā ir daļa no Latvijas vēstures?

Viņi ir Latvijas vēstures sastāvdaļa, jo tā ir paaudze, kas pieaugs un kas tālāk darbosies mūsu zemē. Protams, varētu šo to prognozēt, bet šajā periodā, kad darbojas hormoni un tiek pieņemti radikāli lēmumi, ir grūti pateikt. Viņi ļoti strauji mainās. No rīta viņi domā tā, vakarā viņi domā tā, un rodas konflikti uz līdzenas vietas gan ar apkārtējiem, gan ar vecākiem par sīkumiem. Tas ir tāds process, kuram jāiet cauri. Filmā tiešām bija diezgan daudz materiāla; tā kā viņi sākuši runāt, tad katram atvēlētais laiks samazinājās tāpēc, ka viņi ir daudzšķautņaini. Mēs nevaram visas šķautnes parādīt.

To mēs varēsim skatīties, un filmas pirmizrāde būs jūsu dzimšanas dienā kinoteātrī "Splendid Palace" 22. septembrī. Paldies jums par šo sarunu, lai filmai labs ceļš pie skatītāja un lai jums brīnišķīga dzimšanas dienas ballīte!