Kur redzēt filmu?
Filma "Putns" ("Bird") būs skatāma Rīgas Starptautiskā kino festivāla (Riga IFF) sadaļā "Festival Selection". Seansi 25. un 27. oktobrī.
Andrea Arnolda ir režisore, kura iedvesmu saviem darbiem smeļas reālajā dzīvē, kas ir vienlaikus gan skarba, gan skaista. Britu kinematogrāfā šis apakšžanrs attīstījās 1950. gados zem suģestējošā nosaukuma "virtuves izlietnes reālisms". Tiesa, ja klasiskais britu sociālais reālisms skatītājam piedāvā netīru un pievemtu izlietni, Arnoldas netīrās izlietnes notekā noteikti būtu izauguši kāda zieda asni. Režisores spēja ar savu kameru poētiski apdziedāt dzīves skaudrākās puses ir viens no iemesliem, kāpēc viņas filmas, pat runājot par smagām tēmām, neiegrimst bezcerīgas sociālās kritikas purvā.
Un šķiet, ka tieši "Putns" ir viņas cerību pilnākā filma.
Viens no režisores meistarstiķiem ir spēja atrast patiesus neprofesionālu aktieru tīrradņus un tādējādi iegūt cita līmeņa patiesumu aktierspēlē. Filmā "Akvārijs" tā bija Keitija Džārvisa, "Amerikāņu saldumiņā" tā bija Saša Leina, un šajā darbā galvenajā – pusaudzes Beilijas – lomā spoži uzmirdz Najkija Adamsa. Aktieri, kas ir strādājuši ar Arnoldu, stāsta, ka režisorei piemīt medniekam līdzīga pacietība, strādājot ar jaunajiem aktieriem – viņa ir gatava ilgi gaidīt, līdz panāk nepieciešamo aktierspēles patiesumu un emocijas. Arī filmā "Putns" Andreas Arnoldas mednieces instinkts ir nostrādājis – uz jaunās Najkijas Adamsas pleciem gulst viss filmas smagums, jo mēs sekojam jaunās meitenes dzīvei, sajūtām un pārdzīvojumiem gandrīz nepārtraukti divu stundu garumā.
Filmas "Putns" darbība norisinās režisores dzimtajā apkaimē – Lielbritānijas dienvidos, Kentas apgabalā. Viņa koncentrējas uz parastu cilvēku dzīvēm – šie varoņi dzīvo ar grafiti apzīmētos skvotos, cenšas nopelnīt naudu ar "narkotiska krupja" palīdzību, piekauj savus vienaudžus un pāridarītājus, kā arī ikdienā cieš no vardarbības un narkotiku atkarības radītām sekām. Arī pusaudzes Beilijas dzīve rit skvotā, kur viņa dzīvo kopā ar savu tēvu Bagu (enerģijas pārpilns Berijs Kjogans) un brāli Hanteru. Bags saviem bērniem nepievērš īpašu uzmanību – viņam ir jauna "brūte" Keilija, kuru viņš – Beilijai par lielu sašutumu – pēc trīs mēnešu tikšanās perioda jau grib precēt. Tieši tēva vēlme precēties un fakts, ka Keilija kopā ar savu mazo meitiņu sāks dzīvot pie viņiem, iekustina filmas notikumus.
Beilija arvien vairāk laika pavada ārpus mājām, bēgot no tēva jaunās "ģimenes", kā arī meklējot savu ceļu dzīvē – galu galā, savā būtībā šis ir klasisks, poētisks pieaugšanas stāsts.
Beilija mistiskos apstākļos sastop dīvainu tēlu vārdā Putns (brīnumaini īpatns un aizkustinošs Franca Rogovska tēlojums), ar kuru pamazām iedraudzējas, atrodot pamestajā vienpatnī tādu kā dvēseles radinieku. Putns meklē savus bioloģiskos vecākus, un Beilija nolemj viņam palīdzēt, palēnām svešinieku ielaižot arī savā dzīvē, kurā netrūkst skarbuma. Lai arī Bags ir vieglprātīgs un eksplozīvs tēvs, acīmredzot viņš tomēr ir labāks vecāks par Beilijas māti Peitonu, kura dzīvo narkomānu iemīļotā mājā kopā ar savu vardarbīgo mizogīnistu draugu.
Putns un Beilija klejo pa Kentas ielām, laukiem un pludmalēm, neviena nemeklēti un nepieskatīti. Beilijai patīk filmēt lietas savā telefonā – jo īpaši putnus, kas abus vientuļniekus vēl vairāk satuvina. Šie Beilijas veidotie video organiski papildina filmas vizuālo valodu, ļaujot ik pa brīdim lauzt filmas plūdumu ar ieskatu tajā, kas piesaista jaunās meitenes skatienu.
Viņa ir ne tikai kameras novērota, bet arī pati kļūst par vērotāju.
Lai arī Andrea Arnolda rāda skarbu dzīves realitāti – nepieskatītus bērnus, bailēs dzīvojošus mazuļus, pusaudžu bandu vardarbību un zināmu bezcerības radītu ennui, filmā ļoti svarīgu lomu spēlē kopienas sajūta. Šķiet, ka visi viens otru pazīst, skvota iedzīvotāji ir haotiski, bet viens par otru rūpējas, Beilijas vecākā brāļa draugi pret Beiliju izturas pieņemoši un pat ar pieaugošu interesi, un pat par Baga neprātīgo plānu pelnīt naudu ar halucinogēnu krupi viņa čomi izturas ar iecietību un sapratni. Vienā no filmas aizkustinošākajām ainām šie skarbie džeki pat kopīgi izpilda grupas "Coldplay" dziesmu "Yellow" – jo krupis savas halucinogēnās gļotas izdala vislabāk, ja dzird sentimentālu un sirsnīgu mūziku.
Vairākas recenzijas uzsver to, ka "Putns" ir Andreas Arnoldas siltākā, bet ne labākā filma, kam man ir grūti piekrist.
Tieši neparastās izvēles, ko režisore izdara sev tik ierastajā žanrā, ir tas, kas filmu padara neatkārtojamu.
Neatklājot neko vairāk par filmas sižetu, minēšu vien to, ka režisores flirts ar maģisko reālismu un fantāzijas elementiem zināmā mērā Beilijas neparasto skatu uz pasauli sev apkārt padara vēl reālistiskāku. Jā, iespējams, šis stāsts attīstās ne tik skaudri, kā tas notiktu reālajā dzīvē, bet – atšķirībā no citām sociālajām drāmām – tas "Putnu" padara par tik negaidīti gaišu un cerību viesošu filmu.
Lai arī lielākajai daļai varoņu nešķiet, ka viņiem dzīvē ir kādas īpašas izredzes, viņiem apkārt ir mīlestība. Dīvaina, brīžiem savtīga un sāpīga, bet patiesa mīlestība. Andreas Arnoldas atveidotajā pasaulē skatītājs var atrast ticību tam, ka pat tumšākajos dzīves brīžos kāds negaidīti var tevi paņemt zem sava sargājošā spārna.
