Gustavs Terzens: Ir pagājuši 20 gadi, kopš Pērkone bija pie vadības stūres Rīgas Kino muzejā. Pa to laiku kino ir mainījies, un tas noteikti ietekmē arī to, kādam jābūt muzejam un tā saturam. Saki, lūdzu, kā tu to redzi šobrīd?
Inga Pērkone: Par to, vai kino ir mainījies tādā plašākā nozīmē, vai kino kā māksla ir mainījusies, es īstenībā domāju, ka ne īpaši. Kino kā mākslas un kultūras fenomens, es domāju, ka tur nav nekādu tādu ļoti būtisku izmaiņu. Tās būtiskās izmaiņas ir tehnoloģiskas. Vispār jau ir jocīgi rādīt tādu kustīgu mākslu nekustīgā ekspozīcijā, un tur jau būtībā ir vienalga, vai tas ir analogais vai digitālais kino, vai vēl kaut kas apakšā. Es domāju, ka tomēr tā nepieciešamība iemūžināt atmiņu un varbūt apstādināt to, lai varētu saprast un izpētīt, un izanalizēt, tas ir svarīgi joprojām. Līdz ar to muzejs kā tāda atmiņas institūcija, kā tagad saka, ir būtiska un pat vēl būtiskāka šajā digitālo tehnoloģiju laikmetā, kad faktiski sarūk tās materiālās liecības. Varbūt, ka tā muzeja nozīme tādā izpratnes un intereses vairošanas ziņā tikai pieaug.
Bet pašas kinomākslas dinamisms, kustība un plūdums, un nepārtrauktība, ko tas pieprasa mūsdienās, 2024. gadā? Kādam ir jābūt modernam kino muzejam? Tas taču nevar būt statisks.
Grūti pateikt. Varbūt, ka tam tieši ir jābūt statiskam tāpēc, ka viss pārējais ir tik dinamisks. Manuprāt, tiešām, varbūt muzeja uzdevums tomēr ir to dinamiku mazliet apturēt un saglabāt, jo tas, kas tiešām ir šim laikmetam raksturīgi blakus tehnoloģiju izmaiņām un nesalīdzināmi lielākai kino pieejamībai, ir tas, ka tā audiovizuālā materiāla apjoms ir ārkārtīgi pieaudzis. Īstenībā cilvēkiem ir grūti orientēties tajā. Tāpat arī tā aizmiršana notiek, iespējams, daudz ātrāk. Mēs noskatāmies vienu filmu varbūt līdz pusei, varam skatīties trīs ekrānos trīs filmas un vairāk vienlaikus. Tas modernais muzejs ir tāds, kuram vajadzētu veidot tādu cilvēka kontaktu ar filmu, lai tas nebūtu tikai tāds mirklis, lai tas saglabātos ilgstošāk. Man liekas, ka tāda izpratne, apzinātība, ka tas lielā mērā ir viens no tādiem muzeja uzdevumiem. Ja konkrēti par Rīgas Kino muzeju un to, ko es iedomājos, kas būtu jādara, es nezinu, vai tas ir īpaši moderni, bet varbūt tomēr ir, ņemot vērā to mūsu laikmetu, kad tehnoloģiju dēļ cilvēki ļoti atsvešinās, katrs sēž ar savu aparātu… Mums ļoti pietrūkst sociālu kontaktu, pietrūkst tādu reālu fizisku sociālu kontaktu.
Man šķiet, ka tas būtu tas, kas muzejam būtu jāstiprina, un dažādu filmu veidotāju paaudžu savstarpējās saiknes.
Teiksim, arī tādu vecāko paaudžu filmu veidotāju saikne ar tiem, kas šobrīd mācās un top par kino profesionāļiem. Tas, man šķiet, ir ļoti būtiski. To var redzēt arī globālā līmenī, ka tieši sociālā funkcija tādā cilvēcisku kontaktu veidošanā izvirzās muzeju ideoloģijas priekšplānā, tā varētu teikt, ne tikai kino, bet vispār.
Ja potenciāli notiek pārvākšanās uz Tabakas Fabriku, tad mainās viss, jo kino muzejam taču vajadzētu būt sasaistē ar pētniecību, jo kino māksla ir viena vienīga pētniecība. Kā muzejs var būt interaktīva, dinamiska dzīva vieta? Šobrīd tas ir diezgan statisks, iekapsulējies laikā, bet jaunais, es saprotu, būs tāds dzīvs organisms – ar kino skolu, profesionāļiem un ļaudīm sasaistīts, ne tikai ar muzeja apmeklētājiem.
Jā, tā tas ir domāts. Es tiešām ceru un gribu būt pārliecināta, un esmu diezgan pārliecināta, ka šī pāreja uz Tabakas fabriku ne tikai notiks faktiski, bet mēs gribētu uz to pāriet maksimāli ātri. Ir pilnīgi droši, ka Nacionālā filmu skola pāriet jau vasarā un sāks rudenī savu darbu jau Tabakas fabrikā. Katrā ziņā, ja tas nenotiks rudenī, kad mēs varēsim atklāt tur ekspozīciju, tad to mēģināsim pēc iespējas ātri – būt kopā ar filmu skolu un Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras un mākslu institūtu, kurā esam tāda visai nopietna kino pētnieku grupa. Tā ir tā saikne, kurai vajadzētu būt dinamiskai. Šobrīd Kultūras un mākslu institūtā mēs, pētnieku grupa, jau gaidām, kad nākamajā nedēļā būs studentu apkopoti dati par to, ko cilvēki skatās Latvijā, kur viņi skatās.
Vispār vai tieši Latvijas materiālu?
Vispār un arī par Latvijas materiālu. Ir veikta tāda nopietna socioloģiska izpēte, un tālāk mēs to interpretēsim, un tas viss nonāks muzejā un tiks izmantots gan ekspozīciju veidošanai, gan muzejs būs tā vieta, kur ar šo informāciju iepazīties plašākai publikai. Tā kā tā saikne būs dinamiska jebkurā gadījumā, bet tas ir svarīgi arī tādai muzeja ekspozīcijai. Kino muzeja ekspozīcija principā, manuprāt, pilnvērtīga ir tad, ja notiek visu laiku kaut kādas, teiksim, filmu rādīšanas, diskusijas un tādas aktivitātes. Īstenībā Rīgas Kino muzejā arī notiek daudz visādu aktivitāšu, kas gan vairāk ir vērstas uz skolas bērniem pēdējos gados, tāpēc varbūt tas nav tā ļoti redzami uz ārpusi bijis, bet to mēs noteikti mēģināsim aktivizēt. Līdzīgi kā tas notiek ar lektoriju "Tas, ko tu nedrīksti nezināt" – tas ir viens no muzeja darbiem, tā faktiski arī ir muzeja ekspozīcija, šis lektorijs.
Bet caur aktīvu mācīšanos.
Jā, bet būs noteikti arī kaut kāda tā statiskā daļa, jo muzejs no vienas puses tomēr ir arī tāda konservatīva iestāde. Respektīvi konservatīva pavisam burtiski, jo ir kaut kas jāiekonservē, lai mēs to varētu izpētīt.
Tu tam visam pa vidu esi, lai šīs divas lielās esības savilktu kopā?
Es ļoti gribētu tā mēģināt.
Šobrīd lektorijs "Tas, ko tu nedrīksti nezināt" notiek "Splendid Palace", tam nebūtu jānotiek muzejā?
Protams, ka tas būtu brīnišķīgi, ja tas notiktu muzejā, ja mums būtu atbilstoši liela zāle, kurā varētu būt ciešāks kontakts un atgriezeniskā saite ar skatītājiem, bet, no otras puses, ir lieliski, ka ir šī saikne ar "Splendid Palace", kas pats par sevi jau ir kā muzejs, kā kino skatīšanās muzejs, ja iedomājamies, cik tās sienas nes daudz atmiņu par dažādām filmu skatēm, filmu veidotāju un skatītāju paaudzēm. Jā, savā ziņā, es tomēr "Splendid Palace" uzskatu par tādu daļu no kino muzeja plašākā izpratnē.
Gara acīm skatoties uz kino muzeja nākotni, uz šo Tabakas fabrikas iztēlē esošo izvietojumu, vai kino muzejam nepiestāvētu arī sava paraug – kinozāle?
Sākotnējā projektā, kad Tabakas fabrika tika iecerēta Kultūras akadēmijai, tur tika ieplānota zāle, un es ļoti ceru, ka tas arī tiks īstenots, bet katrā ziņā tajā sākuma posmā tas noteikti būs kopā ar filmu skolu, kurai būs savs paviljons un tāpat arī savas auditorijas, kurās notiek lekcijas un notiks lekcijas. Noteikti daļa no tām būs, kā jau īstenībā arī tagad ir, organizētas plašākai auditorijai un pieejamas publikai. Mums jau arī filmu skolā ik pa brīdim notiek kaut kas publisks.
Izstāsti vairāk par to sazobi kino muzejam ar filmu skolu, kā tas notiek? Tā tomēr ir akadēmiska disciplīna jau.
Nē, nu sazobe, pirmkārt, ir tāda, ka visas šīs minētās dažādās institūcijas ir Kultūras akadēmijas struktūrvienības. Protams, kino izglītība ir akadēmiska nodarbošanās, bet tomēr vienlaikus tā ir ļoti saistīta ar praksi, ar skatīšanos. Kādreiz es esmu lekcijas studentiem vadījusi Rīgas Kino muzejā, mums ir bijuši arī speciāli lektoriji un maģistrantu nodarbības kino muzejā, lai šī saikne būtu, lai būtu saikne starp telpām un informāciju, kas ir pieejama tieši muzejā. Jā, arī muzejā daļēji ir arī šī akadēmiskā pētniecība ietverta, izstādes veidojot. Tas ir ļoti būtiski.
Manuprāt, tiešām ir svarīgi, ka šiem jaunajiem cilvēkiem, kas mācās filmu skolā, muzejs var kļūt par palīdzības iestādi, kas ļauj kaut kādu saikni veidot vai vismaz zināšanas par to, kas ir noticis pirms viņiem.
Ļoti bieži jau šie jaunie cilvēki nāk ar apziņu, ka pasaule ir dzimusi ar viņiem reizē, un dažkārt tas ir ļoti labi, jo tas ļauj ļoti skaisti un radoši izpausties, bet dažkārt tas kļūst komiski, jo, protams, jaunie cilvēki domā, ka visu dara pirmo reizi, bet īstenībā nākas viņus sarūgtināt, ka viss jau ir bijis. Izglītības uzdevums tomēr ir ļaut uzzināt to, kas jau ir bijis, un tad radīt ko jaunu.
Cik tad ilgi vēl būs jāatrodas vecajās telpās, kāda ir tā cerību līkne?
Mana cerību līkne ir īstenībā tāda, ka mēs varētu iet ar filmu skolu vismaz daļēji, ka vismaz kādu daļu darbības mēs varētu jau rudenī sākt Tabakas fabrikā. Jā, tad skatīsimies, kā tur būs ar to telpu iekārtošanu un tā. Šobrīd katrā ziņā mēs strādājam pie tādas lielākas ekspozīcijas par Latvijas kino, tā saukto, mākslas departamentu – gan par filmu māksliniekiem, gan dekoratoriem, gan grima un kostīmu māksliniekiem. Izstādi māksliniece Dace Džeriņa ir uzprojektējusi tā, lai mēs to varētu mobili izvietot dažādās telpās. Pamatā tā tiek taisīta Peitavas ielai, bet mēs to varēsim pārlikt.
